Foto: DELFI
Lai arī rokenrola dzimtene ir ASV, tas joprojām ir dzīvs un aptaustāms arī citur pasaulē. Viena no tādām vietām ir arī "Kutens Bensin" Fores salā, Zviedrijā. Šai vietai un tās radītājam Tomasam fon Kjutenam (zviedriski – von Kuten) piemīt īpašs šarms, ko atrast iespējams reti kur. Īpašā vieta, ko sarunas laikā viņš dēvē vienkārši par teritoriju, ir veltījums Tomasa mātei un rokenrolam, un tā nepastāvētu bez viņa dzīvesbiedres Valeriannes apņēmības un idejām.

Stāsts par Tomasu nav tikai stāsts par mīlestību pret rokenrolu un sievietēm, kas palīdz realizēt sapņus. Savu dzīvi viņš pavadījis fantāziju pasaulē, kas nu kļuvusi par īstenību. Teritorija, kas citiem varētu atgādināt lūžņu noliktavu, ir viņa sapņu piepildījums. "Man fantāziju pasaule ir realitāte," teic Tomass, norādot, ka bez tās viņš nebūtu varējis izdzīvot.

"Kutens Bensin" tūlīt svinēs savu 30 gadu jubileju, un tās nosaukums ir radies, pateicoties Tomasa sapņiem par jūru un mīlestību pret amerikāņu auto. Kjutens ir uzvārds, pēc kā viņu pazīst jau ilgi. Jautāts par to, kāds ir viņa īstais uzvārds, Tomass šķelmīgi smaida un nosaka, ka vairs neatceroties.

Viņš ir dzimis un uzaudzis Zviedrijas ziemeļos kopā ar savu māti. Bērnību pavadījis trūkumā, bet vienmēr bijis mīlēts. Rokenrolu iemīlējis jau agrā bērnībā – vēl pirms māte nopirka pirmo ierakstu. Neskatoties uz to, ka mājās atskaņotāja nebija, Tomass par ierakstu bija sajūsmā. Lai arī piedzīvots daudz smagu brīžu, Tomass par savām bērna dienām runā ar smaidu: "Man bija mīlestības pilna bērnība. Mums nebija daudz, bet mums vienmēr bija mīlestība." Tomasam izdevās piepildīt savu sapni un kādu laiku dzīvot Kalifornijā. No turienes viņš atgriezās, lai būtu kopā ar savu māti.

Jau kopš bērnības viņš mīlēja ne tikai rokenrolu, bet arī amerikāņu auto. Pirmo reizi to ieraugot, Tomas jutās saviļņots. Tas notika tumšā ziemas rītā, kad viņš devās uz skolu – debesis vēl rotāja zvaigznes, un ainavu greznoja sniegs. Auto pabrauca garām, apstulbinot zēnu ar gaismām un bremžu ugunīm. "Es domāju, ka tā ir pati skaistākā lieta, ko es jebkad esmu redzējis, tāpēc es katru dienu uz skolu devos nedaudz agrāk, lai to nenokavētu," viņš atceras.

Tomass spilgti atceras arī to, kāds dārgums viņam bērnībā šķitis žurnāls ar Džeimsa Dīna foto un uzrakstu "Džeimsa Dīna patiesais stāsts" uz vāka. Puika būdams, katru dienu gājis skatīties uz žurnālu, kas bija iekārts skatlogā, un domājis – knaģis, kas žurnālu turēja, to apēdīs. Izdevums bija jāglābj. Tomasa mātei nebija līdzekļu, ko iedot dēlam žurnāla iegādei. "Es to žurnālu tik ļoti gribēju, ka pa ceļam uz skolu es sāku meklēt tukšas kokakolas pudeles, jo tās varēja aiznest uz veikalu un saņemt naudu. Tāpat es gāju uz vietējo izgāztuvi meklēt varu, zirgu krēpes un citas lietas, ko es varēju pārdot."

Veltījums mātei un rokenrolam

Foto: DELFI
Fores sala ziemeļos no Gotlandes ir pazīstama, pateicoties zviedru kinorežisora Ingmara Bergmana vārdam. Tomēr arī Tomasa iekārtotā teritorija noteikti ir apskates vērta. ""Kutens Bensin" ir kulta fenomens, kur tādas grupas kā Bils Heilijs un "Comets" un "Seasick Steve" ir reiz uzstājušās. Tā ir perfekta vieta ikvienam, kam patīk veci, aprūsējuši auto karkasi ar dvēseli, neviltots rokenrols un īsta 50. gadu sajūta," tā "Kutens Bensin" ir aprakstīts Gotlandes tūrisma lapā.

Tā ir vieta jūras krastā, ko jūnijā ieskauj sārti ziedošu magoņu lauki. Ikviens apmeklētājs var apskatīt ar rokenrolu saistītas relikvijas, mieloties divos restorānos un vienā kafejnīcā, kā arī izgulēties nelielā viesnīcā un apmeklēt ļoti īpašu grāmatu veikalu. Tomasa atmiņu krājumā ir stāsts par teju katru tajā esošu grāmatu, tāpēc pārmest organizētības trūkumu tajā nevajadzētu. Šķiet, ka pašam veikaliņa radītājam viss ir skaidrs. Tomass var pastāstīt katra šķietamā krāma vai lūžņa stāstu – kāpēc tas īpašs un kā nonācis pie viņa. "Lietas pašas atnāk pie manis. Tās saka: "Atbrīvo mani no manām ciešanām, aizved mani pie sevis"," nosmej Tomass, "teritorija ir pilna ar dzīvību – šeit visu laiku kaut kas notiek."

Ļoti daudzi apmeklētāji uz vietu, kas kādreiz bija nelegāls klubs, tagad bieži dodas tieši pankūku kafejnīcas dēļ, tomēr paša Tomasa sirdij tuvāki ir tur apskatāmie dārgumi, kas savākti laika gaitā. Īpaši nozīmīgs ir kāds vecs auto, kura izcelšanās stāsts esot saistīts ar Džeimsu Dīnu un kas, par spīti izskatam, joprojām ir labā tehniskā stāvoklī. Šo auto Tomass izmanto, lai dotos pretī īpašākajiem teritorijas viesiem – māksliniekiem, kas tajā uzstājas.

"Vietējās grupas, kas spēlēja kaverversijas, te negribēja uzstāties," "Kutens Bensin" pirmsākumus atceras vietas īpašnieks. Tagad par viņa vietu zinot pat Bobs Dilans, un vairākas reizes Tomass esot bijis ļoti tuvu, lai noorganizētu ievērojamā mākslinieka uzstāšanos. Par ievērojamāko šovu savā teritorijā uzskata Bila Heilija un grupas "Comets" uzstāšanos. Tā notika grupas pēdējās Eiropas koncertturnejas noslēgumā pēc tam, kad mūziķi bija snieguši priekšnesumus Hamburgā, Ženēvā un citās lielās pilsētās.

Runājot par savu teritoriju, Tomass teic: "Tas, kas man ir šeit, ir veltījums manai dārgajai mātei." Viņš gan norāda, ka arī rokenrols, protams, ir ļoti svarīgs. Teritorija ik pa laikam tiek paplašināta, un Tomass to pamato ar vēlmi nedot vaļu "superkapitālistiem". Lai arī viņu pašu varētu saukt par uzņēmēju, kas vada viesnīcu, divus restorānus, kafejnīcu un grāmatnīcu, Tomass apgalvo, ka viņu nevada peļņa. Savu biznesu viņš pamato ar iespēju realizēt fantāziju un nevēlēšanos vadīt savas dienas, zogot un laupot, lai izdzīvotu: "Mums ļoti grūtā veidā nācās apgūt, ka mēs nevaram eksistēt, ja neko nevaram nopelnīt."

Fantāzija, kas ļauj paciest realitāti

Foto: DELFI
Runājot par savu dzīvi, "Kutens Bensin" radītājs nepārtraukti atgādina, ka lielāko daļu no tās ir pavadījis fantāziju pasaulē, un tā tas bijis jau kopš agras bērnības. Skolā viņš bieži aizsapņojies. Par laimi, sākumklašu skolotāja bijusi ļoti saprotoša. "Pirmajos skolas gados viņa man centās palīdzēt, pēc stundu beigām ieslēdzot mani nelielā telpā," teic Tomass. Viņa uzdevusi zēnam dažādus darbus, lai viņam palīdzētu iekļauties. Tomēr telpas smarža likusi sapņot vēl vairāk. Lielākā daļa skolēnu neizprata Tomasu un viņu apsmēja. Problēmas sagādājuši arī daži skolotāji. Tomass norāda, ka viņš nebūtu varējis izdzīvot bez savas fantāziju pasaules.

Viņš atceras gadījumu, kad skolotājs visas klases priekšā zēnu izsmējis, jo viņam, kā jau kreilim, grūtāk padevušies glīti rakstu darbi, izmantojot tinti un spalvu. Klasesbiedriem, kas rakstījuši ar labo roku, veicies krietni labāk. Kādu citu reizi dumpinieciski skolasbiedri izsituši dažus skolas logus, un skolotājs ļoti vēlējies pierādīt, ka notikušajā vainojams Tomass. Nopratināšanas laikā skolotājs cieši lūkojies zēna acīs. "Es blenzu pretī un domāju, ka viņš noteikti ir lielākais pakaļa uz planētas Zeme. Es to nebiju darījis," atceras Tomass.

Nicinātā skolotāja mīļākā skolniece pastāstījusi, ka puika nav varējis piedalīties logu dauzīšanā, jo incidenta laikā runājis ar viņu. "Tad viņš palūkojās grīdā un sacīja – vai, cik žēl," atceras Tomass. Viņš norāda, ka šādi gadījumi notikuši regulāri un bez savas iedomu pasaules viņš nebūtu izdzīvojis. Tomass gan uzsver, ka nesūdzas par notikušo, jo viņam bijusi laba dzīve.

"Es dzīvoju savā fantāziju pasaulē, un mani neaizskāra tas, ka citi bērni par mani smejas. Viņi nevarēja mani aizsniegt. Man bija pašam sava pasaule, un tā tas ir bijis visu manu turpmāko dzīvi," stāsta Tomass. Tikai daži cilvēki viņu sapratuši. Pat ļoti labi draugi ne vienmēr spējuši izprast Tomasa pasauli.

Tomēr nereti fantāziju pasaule materializējusies realitātē, un bez sapņiem un iecerēm, kas citiem šķituši nereāli, Tomasam nebūtu izdevies izveidot vietu, kas tagad priecē ne tikai viņu, bet arī daudzus citus. Ne reizi vien cilvēki pieņēmuši Tomasa fantāziju un palīdzējuši tai kļūt par to, ko tagad realitātē ir iespējams apskatīt, viņu apciemojot. Tikai tāpēc, ka dzīvojis fantāziju pasaulē, viņš apmeklējis pirmo "Led Zeppelin" koncertu Stokholmā – būdams jaunietis, Tomass uz turieni devās ar stopiem no pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Viņam nebija ne koncerta biļetes, ne saprašanas par to, kur Stokholmā grupa uzstājas.

"Man bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai nokļūtu uz galvenā ceļa, un tad man vēl bija atlikuši 400 kilometri līdz Stokholmai. Man vajadzēja visu dienu. Kad es biju 100 kilometrus no Stokholmas, katra sekunde šķita kā stunda, bet es dzīvoju savā fantāziju pasaulē. Man pat nebija biļetes," piebilst Tomass, "un "Led Zeppelin" bija neticami populāri tajā laikā." Tomēr viņam izdevās gan tur veiksmīgi nokļūt, gan izbaudīt iemīļoto mākslinieku uzstāšanos – stingrs apsargs, noklausoties viņa stāstu, ieteicis sagaidīt otru apsargu, kas esot jaukāks. Viņš Tomasu ielaidis zālē bez biļetes. "Bez savas fantāziju pasaules es nebūtu pat mēģinājis doties uz Stokholmu."

Kā piemēru fantāzijas pasaules pozitīvajai ietekmei uz viņa dzīvi, Tomass arī min bāra atvēršanu bez alkohola tirgošanas licences. Tomass ievērojis pats savus noteikumus, piemēram, nav tirgojis stipros alkoholus un nav apkalpojis nepilngadīgos. 80. gados teju visi uz salas zinājuši par to, ka Tomasam nav licences. "Manās ausīs nonāca ziņas, ka policijas pārstāvji ir vaicājuši – kāpēc mums viņam traucēt, ja viņš ir daudz atbildīgāks un labāks nekā tie, kam ir šī licence," atceras rokenrola fans.

Protams, ne visiem paticis tas, ko Tomass dara, tāpēc policija tomēr ieradusies. Bāra īpašnieks, dzīvojot savā pasaulē, neesot aizdomājies par to, cik nopietnas sekas var būt alkohola tirgošanai bez licences. Izmeklēšanas laikā ar Tomasu sazinājies viens no galvenajiem Zviedrijas prokuroriem, vaicājot, vai ir iespējams sarīkot viesības policistiem, tiesnešiem un citiem prokuroriem. Sajūsmināti par Tomasa izveidoto atpūtas vietu, pasākuma dalībnieki atzinuši, ka to slēgt nevajadzētu. Nedaudz vēlāk viņš tomēr nokārtojis alkohola tirgošanas licenci.

Tomass norāda, ka "tādā kontrolētā sabiedrībā kā Zviedrija" viņa stāsts var šķist nereāls, bet tas tapis, iespējams, pateicoties fantāziju pasaulei. Tā palīdzējusi, arī strādājot ar bankām. Situācijas nopietnības neapzināšanās ļāvusi sapņot un strādāt, lai iecerēto pārvērstu realitātē. Banku darbinieki, kas bija sajūsmā par Tomasa paveikto, ir vairākas reizes palīdzējuši atrisināt situāciju ar kredītu, pat pārkāpjot sava darba devēja izvirzītos noteikumus. Un Tomasam ir nācies piedzīvot ļoti sarežģītus brīžus, kad, loģiski spriežot, varētu secināt, ka kredītus, kas izsniegti īpašumu iegādei, nekādi nav iespējams atmaksāt. Šādās reizēs ticība fantāziju pasaulei ir palīdzējusi. "Citi būtu vienkārši padevušies," teic Tomass.

Tomasa sapņi nepiepildītos bez īpašām sievietēm

Foto: DELFI
Stāstot par savu dzīvi, Tomass vairākkārt uzsver, ka pilnīgi nekas no tā, ko iespējams redzēt viņa teritorijā, nebūtu iespējams bez divām ļoti īpašām sievietēm. Tās ir viņa māte, kas jau bērnībā pamanīja zēna dzīvošanos iztēles valstībā, un dzīvesbiedre Valerianne, kas ir ļāvusi "Kutens Bensin" materializēties un uzplaukt, kļūstot par iecienītu atpūtas vietu vietējiem un tūristu apbrīnotu apskates objektu. Sarunas laikā viņš maz piemin attiecību sīkumus, bet teju katra stāsta beigās atzīmē, ka viņa sapņi bez šīm sievietēm nekad nebūtu realizējušies.

"Biju diezgan vientuļš, kad uzaugu. Man bija mana māte, man bija Džeimss Dīns un tad man bija Elviss Preslijs," smej Tomass. Viņam ar mammu ir bijušas tuvas un mīlošas attiecības. Sieviete jau agri sapratusi, ka dēls dzīvo savā iedomu pasaulē, atrauts no realitātes. Tomēr viņa nav varējusi puiku no tās izdabūt laukā, jo viņš bija aizklīdis pārāk dziļi. Tā vietā viņa mīlēja, atbalstīja un lutināja savu zēnu. "Kutens Bensin" Tomass redz kā veltījumu viņai.

Viens pats gan viņš šo veltījumu materializēt nespētu. Viņai ir izdevies ne vien piesaistīt finansējumu un vietu uzturēt, bet arī realizēt idejas, kas nes ienākumus kredītu atmaksai un jaunu ieceru realizēšanai. Viena no ceļotāju un vietējo iecienītākajām vietām ir pankūku restorāns. Tas ir Valeriannes lolojums. Pati gan viņa par savu ieguldījumu runā nelabprāt. Arī pozēt fotogrāfijai viņa piekrita tikai pēc vairākkārtējiem Tomasa lūgumiem. Viņš norāda, ka runāt par teritoriju, nepieminot viņas ieguldījumu, nevar.

"Viņa ir uzaugusi Francijā, un viņai radās skaista ideja – atvērt franču pankūku restorānu," atceras Tomass, norādot, ka tas noticis pēc tam, kad noskaidroja – lai saņemtu licenci tirgot alkoholu, ir nepieciešams tirgot uz vietas gatavotu ēdienu. Tas izrādījās veiksmīgi, jo nesa ienākumus teritorijai.

Jāpiebilst, ka Tomass, runājot par īpašo vietu un tās attīstīšanu, nelieto vārdu "es". Tā vietā viņš vienmēr saka "mēs". To viņš dara arī runājot par nākotni: "Man un Valeriannei pats svarīgākais ir tas, lai mēs varētu turpināt dzīvot savā fantāziju un sapņu pasaulē."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!