Papildus likumdevējam būtiska loma šo mērķu sasniegšanas veidu un līdzekļu izvēlē ir konkurences uzraudzības iestādei, Latvijas gadījumā – Konkurences padomei (KP). KP publiski uzsver, ka tiesvedības par tās lēmumu apstrīdēšanu parasti noslēdzas ar iestādei labvēlīgu rezultātu, par konkurences tiesību pārkāpumiem sodītajiem tirgus dalībniekiem samaksājot valsts budžetā ievērojamas naudas summas, kā tas redzams iestādes mājaslapā norādītajā informācijā.
Daudzos gadījumos tā tas arī ir, tomēr jāvaicā: vai tas norāda uz vienmēr nevainojami pareiziem KP secinājumiem, vai arī vairāk liek domāt par daudzos gadījumos nepietiekami kritisku pieeju, izvērtējot pieņemtos lēmumus? Atbildi uz šo jautājumu autors atstāj katra lasītāja paša ziņā. Tajā pašā laikā gan juridiskajā praksē jeb vairākās tiesvedībās, kurās esmu iesaistīts, gan akadēmiskajā darbībā nācies sastapties ar KP lēmumiem, tajos izdarītajiem secinājumiem un saistītiem notikumiem, kas raisa skepsi par konkurences tiesību piemērošanas kvalitāti vairākos KP lēmumos un dažkārt arī Latvijas konkurences tiesību regulējuma kvalitāti.
Raksta turpinājumā plašāk aplūkošu vairākas no šīm situācijām un sniegšu pamatojumu savam viedoklim.
Eiropas Savienības Tiesa izdara KP iepriekš sniegtajai interpretācijai pretējus secinājumus
Konkurences tiesības Eiropas Savienībā ir lielā mērā unificētas. Tas nozīmē, ka tad, ja runa ir par kāda konkurences tiesību noteikuma interpretāciju, patiesībā tas var būt jautājums par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju, ko ir tiesīga veikt tikai Eiropas Savienības Tiesa (EST), pieņemot spriedumus par dalībvalstu tiesu iesniegtajiem t.s. prejudiciālā nolēmuma lūgumiem. Tā tas bija arī lietā, kurā KP bija konstatējusi apgalvotu pārkāpumu SIA "Maxima Latvija" ("Maxima") darbībās, noslēdzot tirdzniecības centru telpu nomas līgumus, kuros bija paredzēts iznomātāju pienākums saskaņot ar "Maxima" tirdzniecības centra telpu nomu trešajām personām. KP ieskatā, šādi nomas līgumi bija uzskatāmi kā vienošanās, kuru mērķis ir pretējs Konkurences likumam un līdz ar to aizliegts.
Skatot lietu par KP lēmuma pārsūdzību, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietā iesniedza EST prejudiciālā nolēmuma lūgumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punkta interpretāciju. Sniedzot atbildi, EST 2015. gada 26. novembrī pieņēma spriedumu lietā par "Maxima Latvija" ("Maxima"), kur secinājumi būtiski atšķīrās no pirms tam KP sniegtās interpretācijas, uzliekot sodu "Maxima". Proti, EST norādīja, ka vienošanās, kuras jau ar savu mērķi ierobežo konkurenci, ir šaurs vienošanās loks, bet lietā aplūkotā vienošanās (nomas līgumu noteikums) nav to nolīgumu vidū, saistībā ar kuriem ir vispārzināms, ka tie to rakstura dēļ vien var tikt uzskatīti par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošiem. Secīgi pēc tam pati KP, noslēdzot administratīvo līgumu, atcēla savu lēmumu.
Nekonsekvence apvienošanās uzraudzībā ar apšaubāmu ietekmi uz konkurenci
Ar tirgus dalībnieku apvienošanos konkurences tiesību izpratnē var tikt saprasta arī cita tirgus dalībnieka aktīvu izmantošanas tiesību iegūšana, tajā skaitā nomas tiesību iegūšana. Pēc AS "Prisma Latvija" aiziešanas no Latvijas tirgus "Rimi Latvija" ("Rimi") vēlējās iegūt tiesības uz apakšnomu mazumtirdzniecības telpās Ieriķu ielā 3, Rīgā, tirdzniecības centrā "Domina Shopping", kā arī modes un izklaides centrā "Rīga Plaza". Tomēr 2017. gada 12. janvārī KP pieņēma lēmumu aizliegt SIA "Plesko Real Estate" piešķirt tiesības "Rimi" izmantot (pieņemt apakšnomā) mazumtirdzniecības telpas iepirkšanās centrā "Domina Shopping" Rīgā, Ieriķu ielā 3. KP šajā lēmumā secināja, ka darījums nodarītu būtisku kaitējumu konkurencei, nostiprinot mazumtirgotāja "Rimi" pozīcijas tirgū un samazinot citu konkurentu iespējas efektīvi konkurēt. Šī iemesla dēļ minētais darījums esot aizliedzams.
Savukārt 2017. gada 13. aprīlī KP pieņēma lēmumu atļaut SIA "EfTEN Domina" piešķirt tiesības "Maxima" izmantot mazumtirdzniecības telpas iepirkšanās centrā "Domina Shopping" Rīgā. 2017. gada 13. oktobrī KP pieņēma lēmumu atļaut "Maxima" iegūt tiesības izmantot SIA "LSREF3 Riga Plaza" piederošās mazumtirdzniecības telpas iepirkšanās centrā "Rīga Plaza", kas atrodas Rīgā, Mūkusalas ielā 71. 2017. gada 30. novembrī KP pieņēma lēmumu atļaut "Maxima" iegūt tiesības izmantot mazumtirdzniecības telpas SIA "IRBIS A" piederošajā īpašumā Grostonas ielā 1, Rīgā. KP norādīja, ka šādi lēmumi atļaut "Maxima" iegūt tiesības izmantot minētās mazumtirdzniecības telpas tika pieņemti, jo KP secinājusi, ka konkurencei netiks nodarīts kaitējums.
Nevar noliegt, ka šādi lēmumi un to pamatojums raisa, mazākais, izbrīnu, jo rodas jautājums: vai tiešām "Maxima" tirgus vara tik ļoti atšķiras no "Rimi" tirgus varas, kuras nostiprināšanās riska dēļ minēto apakšnomas tiesību iegūšana "Rimi" tika liegta?
Nepārdomāti grozījumi Konkurences likumā noved pie sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesai
2019. gada 9. septembrī KP pieņēma lēmumu par pagaidu noregulējumu lietā, ar kuru uzlika par pienākumu Rīgas pilsētas pašvaldībai un SIA "Getliņi EKO" nekavējoties apturēt 14.06.2019. slēgtā koncesijas līguma "Par Rīgas pilsētas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu" izpildi no tā noslēgšanas brīža daļā, kas skar nešķiroto un dalīto sadzīves atkritumu savākšanu un pārvadāšanu. Par šo lēmumu KP publiski norāda, ka tā esot "stop poga atkritumu apsaimniekošanas tirgus monopolizēšanai", piebilstot, ka "Konkurences padome ar lēmumu par pagaidu noregulējumu šobrīd saglabā atkritumu apsaimniekošanas tirgū pastāvošo konkurenci un novērš monopola situācijas iestāšanos.
Lēmums ļauj komersantiem turpināt darbu, savukārt patērētājiem – saņemt pakalpojumus atbilstoši konkurences apstākļos nolīgtiem noteikumiem". Tāpat arī KP norādīja, ka minētais lēmums ticis pārsūdzēts tiesā, tomēr tiesvedība noslēgusies par labu KP. Atturos no komentāriem par minēto lēmumu pēc būtības, tomēr jāpievērš uzmanība "tiesvedībai, kas noslēgusies par labu KP". Te jārunā par būtiskām niansēm. Lēmumā noteiktais pienākums apturēt koncesijas līguma izpildi bija noteikts Rīgas pilsētas pašvaldībai un SIA "Getliņi EKO", kas ir divas no kopumā trim pusēm, kas noslēdza šo koncesijas līgumu. Trešajai pusei jeb AS "Tīrīga" KP noteiktais pienākums nebija adresēts, kaut arī faktiski to ietekmēja – ja divas puses no trim nedrīkst pildīt līgumu, šo līgumu nevar pildīt arī trešā puse.
Šādos apstākļos arī "Tīrīga" vērsās tiesā ar pieteikumu par minētā KP lēmuma atcelšanu, tomēr daļā par "Tīrīgas" pieteikumu tas tika atstāts bez izskatīšanas. Tika secināts, ka "Tīrīgai" neesot tiesību pārsūdzēt KP lēmumu, jo saskaņā ar Konkurences likuma 30. panta trešo daļu KP lēmumu var pārsūdzēt personas, attiecībā uz kurām lēmums izdots, nevis personas, kuras šis lēmums būtiski ietekmē. Šajā situācijā "Tīrīga" ir vērsusies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Konkurences likuma 30. panta trešās daļas neatbilstību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam – ikviena subjekta tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas AS "Tīrīga" tika liegtas, liedzot iespēju pārsūdzēt tās darbību būtiski ietekmējošu lēmumu.
Protams, laiks rādīs, kāds būs Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmums. Tomēr šīs sūdzības, visticamāk, nebūtu bijis, ja Konkurences likuma 30. panta trešā daļa būtu palikusi redakcijā, kāda bija līdz 2016. gada 12. maija grozījumiem, paredzot visu konkrētās lietas dalībnieku tiesības pārsūdzēt tiesā KP lēmumu par pagaidu noregulējumu. Citiem vārdiem sakot, šādas sūdzības varētu nebūt, ja likumdevējs būtu rūpīgāk un kritiskāk izvērtējis tam piedāvātos konkurences tiesību normu grozījumus. Jāatzīmē, ka gan ES konkurences tiesību normas saistībā ar Eiropas Komisijas kā ES konkurences iestādes pieņemtiem pagaidu noregulējuma lēmumiem, gan arī citu ES dalībvalstu konkurences tiesības saistībā ar šo valstu konkurences iestāžu pieņemtiem pagaidu noregulējuma lēmumiem paredz visu lietas dalībnieku tiesības pārsūdzēt šos lēmumus.
Sods situācijā, kad problēmas cēlonis ir ilgstoša valsts rīcības kavēšanās
2021. gada februāra sākumā, t.i., vairāk nekā mēnesi pēc lēmuma pieņemšanas datuma (lēmums tika pieņemts 2020. gada 28. decembrī), KP paziņoja, ka ir sodījusi VAS "Latvijas dzelzceļš" meitassabiedrību – dzelzceļa kravu pārvadātāju SIA "LDZ Cargo" – par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ar gandrīz 5,7 miljonus eiro lielu sodu.
Lēmums ir pārsūdzēts tiesā, tādēļ atturēšos no detalizētiem komentāriem. Tomēr vismaz divi aspekti saistībā ar šo lēmumu raisa pārdomas neatkarīgi no tā, kāds gala beigās būs tiesas spriedums par šī lēmuma pārsūdzību.
Pirmkārt, jānorāda jau uz VAS "Latvijas dzelzceļš" valdes priekšsēdētāja Māra Kleinberga medijos minēto paradoksu, ka konkrēto sodu, kas SIA "LDZ Cargo" būs jāpārskaita valsts budžetā, ja KP lēmums paliks spēkā, beigās samaksās nodokļu maksātāji.
Otrkārt, jānorāda arī uz būtisku niansi publicētā lēmuma 340. punktā, proti, KP secina, ka situācija, kurā KP saskata konkurences tiesību pārkāpumu, esot beigusies 2020. gada 28. augustā, kad stājās spēkā 2020. gada 25. augusta Ministru kabineta noteikumi "Noteikumi par publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja sniegtajiem pakalpojumiem pierobežas iecirkņos". Tomēr, ja reiz, kā apgalvots, pārkāpums ir izbeigts, valstij izdodot jaunus noteikumus regulētā nozarē, vai tas reizē neparāda, ka situāciju, kurā KP saskata pārkāpumu, izraisīja valsts, nevis SIA "LDZ Cargo" kā tirgus dalībnieka rīcība? Te būtu vietā minēt Oksfordas Universitātes profesora Ariela Erzaki (Ariel Ezrachi) un Tenesijas Universitātes profesora Morisa E. Staki (Maurice E. Stucke) norādīto, ka konkurences tiesības nav un nevar būt līdzeklis, kas dziedēs visas kaites visos gadījumos. Iespējams, konkrētā situācija ir labojama ar citu juridisko līdzekļu palīdzību, arī šīs lietas gadījumā. Bet, ja tā, vai ir pamats atbildību par šo situāciju un to, ka valsts attiecīgos noteikumus netika pieņēmusi jau agrāk, novelt uz SIA "LDZ Cargo", piemērojot tai vairākos miljonos eiro mērāmu sodu?
Noslēguma vietā
Nav šaubu, ka konkurences uzraudzība ir jautājums, kas daudzu iemeslu dēļ ir nozīmīgs visai sabiedrībai. Tās sakarā būtu vieglprātība aizmirst romiešu filozofam, dramaturgam un valstsvīram Lūcijam Annejam Senekam (Lucius Annaeus Seneca) piedēvēto atziņu "errare humanum est" jeb "kļūdīties ir cilvēcīgi". Arī konkurences iestāde var kļūdīties gan secinājumos par konkrētu lietu, gan arī apsvērumos par tās piedāvāto likuma grozījumu pamatotību un lietderību. Minētās atziņas pilnā versija šajā ziņā māca – "errare humanum est, perseverare autem diabolicum" jeb "kļūdīties ir cilvēcīgi, bet turpināt [kļūdu] ir velnišķīgi". Likumdevējam un tiesām vajadzētu kritiski vērtēt KP piedāvātos normatīvo aktu grozījumus un lēmumos izdarītos secinājumus, lai pamanītu, novērstu un neturpinātu kļūdas, kas var būt pieļautas, jo tikai šāda kritiska pieeja nodrošinās konkurences uzraudzību, no kuras iegūs visa sabiedrība.