Digitālā pratība: kā attīstīt un cik spējīga ir Latvijas jaunā paaudze
Foto: Shutter stock

Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju iesāktā klausāmsarunu cikla "Zinātjauda" trešajā tikšanās reizē piedāvājam jums atklāsmēm pildītu un vērtīgu sarunu par digitālo pratību Latvijā. Lai gan ienākusi mūsu ikdienā salīdzinoši nesen, digitālā pratība jau ir kļuvusi par vienu no mācību procesa pīlāriem. Orientēšanās digitālajā pasaulē un tehnoloģiju sniegtajās iespējās neapstājās līdz ar skolas sola pamešanu, tāpēc meklēsim atbildi uz jautājumu, kādas ir Latvijas jaunās paaudzes digitālās prasmes un kā tās efektīvi attīstīt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sarunas vadītājam Artim Ozoliņam trešajā "Zinātjauda" sērijā pievienojas Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore un dekāne Linda Daniela un Siguldas Tehnoloģiju izglītības centra direktors, skolotājs Siguldas pilsētas vidusskolā un "Skola 2030" vecākais eksperts Edgars Bajaruns.

Noklausies!

Kas ir digitālā pratība un cik spējīga ir Latvijas jaunā paaudze?

Digitālā pratība ir prasmes, kas izpaužas vairākos līmeņos. Pašos pamatos, tās ir prasmes, lai spētu veiksmīgi un efektīvi darboties sabiedrībā, t.sk., medijpratība un drošība internetā. Tālāk jau tās ir spējas digitāli darboties dažādās darba vidēs, kas aptver tādas prasmes kā dokumentu apmaiņa, kalendāru veidošana un spēja digitalizēt savu ikdienu efektīvākiem rezultātiem. Un augstākajā līmenī – spēja pielietot digitālās prasmes, lai nodarbotos ar jaunradi. "Digitālā pratība ir viena no tām prasmēm, kas ir nepārtraukti mainīga. Ja mēs, piemēram, par lasītprasmi zinām, ka ir jālasa un kā ir jālasa, tad digitālā pratība mainās nepārtraukti," izceļ Latvijas Universitātes profesore Linda Daniela.

Kā norāda profesore Daniela, digitālo prasmju mainīgā daba apgrūtina novērtēt aktuālo situāciju: "Iedot tādu visaptverošu vērtējumu un pateikt, kur mēs esam šobrīd, būs grūti. Protams, atšķiras rādītāji starp dažādām vietām Latvijā. Vai tā ir skola ar lielu piekļuvi dažādiem digitālajiem rīkiem, vai tā ir kāda attālinātāka skola, kurai ne tik daudz nav rīku, kā piekļuve kvalitatīvam internetam. Taču viennozīmīgi Latvijā esam diezgan labā situācijā, taču vienmēr var būt labāk." "Skola 2030" vecākais eksperts Edgars Bajaruns kā vienīgo konkrēto digitālās pratības rādītāju Latvijā šobrīd izceļ neobligāto informātikas eksāmenu, ko 2021. gadā kārtoja tikai 546 skolēni no aptuveni 10 tūkstošiem potenciālo kārtotāju – tajā vidējais rādītājs bija 69.9%, kas ir vērtējams kā labs rezultāts, tomēr ir skaidrs, ka esam ceļa sākumā.

Latvijas sabiedrība Eiropas Komisijas publicētajā Digitālās ekonomikas un sabiedrības 2021. gada indeksā, raugoties uz cilvēku skaitu ar pamata digitālajām prasmēm, ir zem vidējā Eiropas Savienības rādītāja. Labāk par Lietuvu, bet zemāk par Igauniju. "Jāņem vērā, ka šajos pētījumos gan zināma nobīde no realitātes, līdz ar to jāskatās konkrēti, vai tie atspoguļo aktuālu situāciju," piebilst profesore Daniela.

Pamats ir ļoti labs, taču ir jāturpina strādāt pie digitālo prasmju attīstības, kas ir nesaraujami saistīta arī ar pašapziņas stiprināšanu – digitālās prasmes ir būtisks stūrakmens tās veidošanā.

Raksturojot digitālo prasmju apgūšanu augstākajā izglītībā, profesore Linda Daniela skaidro: "Protams, ka Latvijā trūkst IT darbinieku, taču to trūkst visur. Un to trūks vēl ilgu laiku, taču problēma ar IT augstākajā izglītībā ir plaisa, kas ir izveidojusies procesā – cilvēks dodas strādāt nozarē, pat nepabeidzis augstāko izglītību." Edgars Bajaruns piebilst, ka lielā daļā Eiropas Savienības valstu, beidzot bakalaura studijas, tu iegūsti divus virzienus – sava pamata specialitāti un papildu specialitāti. Ja tu studē politiku un IT, tad skaitās, ka esi pabeidzis abus virzienus. Tas arī ietekmē kopējo statistiku.

Uzzini vairāk! ES Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss

Kā attīstīt un pilnveidot digitālās prasmes nākotnē?

Šobrīd galvenie priekšdarbi digitālo prasmju attīstībai ir ielikti. Piemēram, izglītības standarts ir sastrukturēts un uzlabots, lai digitālās prasmes tiktu vairāk lietotas mācību procesā. Digitālās prasmes caurvij visus mācību priekšmetus un kļuvušas par mācību stundu sastāvdaļu.

Kā vienu no attīstības virzieniem Edgars Bajaruns izceļ skolu tehniskā nodrošinājuma pilnveidi. Ja, piemēram, mazākā skolā piekļuve datorklasei ir lielāka, tad lielās skolās, kur varbūt ir pāris datorklases, tajās tikt dažādu virzienu skolotājiem ir daudz grūtāk. Digitalizēt nepieciešams ne tikai mācību satura elementus, bet arī organizatorisko daļu – kā veicam pierakstus, kā uzdodam uzdevumus u.tml.

Linda Daniela aicina attīstīt skolotāju digitāli pedagoģisko pratību jeb to, kā izmantojam ierīces mācību satura sagatavošanai, kā virzām mācību procesu. Digitālo mācību materiālu jāizstrādā un jāuztur sakārtotu, lai nerastos sajukums dažādajās pieejās un iespējās. Tai skaitā, nevar aizmirst par koncentrēšanās izaicinājumiem: būt digitālajā vidē nenozīmē, ka koncentrējamies tikai uz doto uzdevumu, un ir jāpiemīt prasmei virzīt bērnu domāšanu mācību laikā.

Būtiska loma ir arī interešu izglītībai. Lai gan Latvijā tās līmenis ir labs, profesore Daniela aicina arī izglītībai skolās kļūt interesantākai un mācību procesam pārņemt tos radošos un aizraujošos elementus, kurus sniedz interešu izglītība. Pulciņiem ir jābūt, taču ir jādomā par to, kā interešu izglītības elementus iekļaut mācību saturā un mācību stundās.

Robotikas elementi varētu būt izmantoti mācību procesā plašāk, nekā tas ir šobrīd. Noteikti varētu būt vairāk digitālo elementu, piemēram, programmēšanas apmācība un digitālās mākslas elementi. LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore un dekāne Linda Daniela

Edgars Bajaruns uzsver arī pašas skolas organizatoriskā procesa nozīmi. Būtiski ir, vai skolai pašai digitālo prasmju attīstība ir prioritāte un kāds ir tās mērķis. Pat, ja skolai dotajā brīdī nav ideāls tehniskais nodrošinājums, ir jābūt praktiskam plānam, kā tur nokļūt. Jāspēj arī skolā pašiem izvērtēt, cik digitāli kompetenti ir skolotāji un kā celt viņu prasmes. Sava nozīme ir arī skolas partnerību veidošanai, lai iegūtu atbalstu tehnoloģiju ieviešanā un apgūšanā. Vai skolā ir vienota sistēma mākoņpakalpojumu ieviešanā? Un vai pilnvērtīgi izmantojam to, kas mums jau skolā ir, piemēram, e-klases žurnāls un biroja programmatūra? Ne mazāk būtiska ir arī digitālās komunikācijas loma, lai sazinātos kā ar vecākiem, tā plašāku sabiedrību. Atslēgas elements, protams, ir skolotāji un viņu spēja pielietot digitālās prasmes gan mācību satura veidošanā, gan ikdienas darbā.

Uzzini vairāk! Digitālo kompetenču ietvars "DigiComp"

Lai uzzinātu vairāk, noklausies trešo Izglītības un zinātnes ministrijas klausāmsarunu cikla "Zinātjauda" sēriju, kas veidota ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā Nr.8.3.6.1/16/I/001„Dalība starptautiskos izglītības pētījumos".



Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

digitalizācija Izglītība Izglītības un zinātnes ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form