Cīnītājs – varbūt nejuta, ka jau 'sadeg'. Infektologs Aldiņš, kura dzīvību dzēsa Covid-19

Izšķiroša bija Covid-19 diagnoze. Pēc vairāk nekā mēnesi ilgas ārstēšanās daktera Paula Aldiņa dzīvība izdzisa 49 gadu vecumā pagājušā gada 31. decembra vakarā Stradiņa slimnīcā. "Par Paulu ļoti sāp. Viņš bija viens no ārstiem, kas ļoti iestājās par to, lai Latvijā Covid-19 pacientus varētu ārstēt ar īpašo pretvīrusa medikamentu remdisivīru un lai Latvija bez šīm zālēm nepaliktu," saka Aldiņa kolēģe Rīgas Stradiņa universitātē infektoloģe, hepatoloģe Indra Zeltiņa. Šī cīņa tika izcīnīta.

Ar šo rakstu noslēdzam sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?

Kad Pauls jau bija slims un attālinātās "Zoom" sarunas laikā viņu brīžiem pārtrauca klepus, kolēģei teicis: ir jāplāno arī studentu vakcinācija pret Covid-19, lai viņi neslimotu. "Vienmēr tik ļoti cīnījās, lai problēma būtu atrisināta citiem. Un pats cīņu zaudēja," saka Zeltiņa. Mediķu vakcinācija pret Covid-19 sākās decembra beigās. Aldiņš par inficēšanos uzzināja novembra beigās, veicot regulāros Covid-19 testus mediķiem, un uzreiz devās karantīnā. Slikti sajutās vien pēc dažām dienām.

"Kā smilšu graudiņš, kas krīt no kalna, parauj līdzi citus smilšu graudiņus, un beigās rodas lavīna," tā par Paulu saka viņa sieva Dina Aldiņa. "Kopš skolas laikiem viņš bija savas klases dvēsele. Pēc Rīgas 64. vidusskolas beigšanas 1989. gadā daļa klasesbiedru pulcējās katru trešdienu, spēlējot volejbolu. Tikai pandēmijas laikā pārtrūka spēle," saka Dina.

Akadēmiskās vienības "Austrums" biedrus savukārt Pauls ieinteresēja zemledus makšķerēšanā, ik gadu notika pasākums. Mājās uz dīvāna pavadītu dienu viņš uzlūkotu kā sabojātu.