Ar šo rakstu turpinām sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?
Tērpies klasiskā kreklā, džemperī un pieskaņotās tumšās biksēs, Latvijas un pasaules vēstures un ģeogrāfijas skolotājs Andris Pakers ir gatavs savam kārtējam uznācienam skolēnu priekšā viņa darbavietā, Līvānu 1. vidusskolā. Kopš astoņiem rītā viņš skolā pāris stundu pavadījis, aizpildot žurnālu e-klasē un atbildot uz skolēnu vēstulēm. Pakera priekšā ir galds ar mācību materiāliem, aiz viņa – darba stūrītis, rotāts ar skolēnu fotoattēliem un liecībām par hobijiem. Taču klase ir tukša, viņa audzēkņi atrodas metriem un kilometriem tālu – savās mājās.
Kāpēc tieši skolās ir svarīgi laikus novērst Covid-19 uzliesmojumu? Uz to Veselības ministrijas (VM) galvenais infektologs Uga Dumpis "Delfi" atbild īsi un kodolīgi – jo vecāki bērni, jo lielāks perēklis var izveidoties. "Tie, kas jaunāki par desmit gadiem, nekādus milzīgos perēkļus neizveido," norāda infektologs. Tomēr viņš brīdina, ka šobrīd ir jāuzmanās no jaunā "britu Covid-19 paveida", ar ko vairāk slimo arī gados jaunāki bērni. Tas arī ir krietni lipīgāks. Tradicionālākais veids, kā gados jaunāki bērni inficējas, – no skolotāja, pēc tam viņi nogādā vīrusu savās mājās.
Par pandēmiju Pakers atklāj, ka skolas kolektīvu Covid-19 ir skāris visai maz un tie, kas bija inficējušies, slimību izslimojuši vieglā formā, un šobrīd "visi ir ierindā". "Pašu, par laimi, nav skāris," atzina skolotājs. Arī skolas direktors Gatis Pastars nenosauc precīzu inficēto skolēnu un skolotāju skaitu.
