Ar šo rakstu turpinām sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?
"Šī force majeure situācija uz radošo garu atstāj neviennozīmīgu iespaidu. No vienas puses, dīkstāves sajūta, nenotiek attīstība, bet, no otras, ir apziņa, ka notiek kaut kas unikāls. Ne katrai paaudzei izdodas kaut ko tik īpašu piedzīvot," tā par gadu ar Covid-19 sarunā ar "Delfi" saka JRT aktieris Kaspars Znotiņš. Viņš piebilst – šķitis, ka brīvā laika tomēr būs vairāk. Tapušas jaunas programmas ārpus JRT ierastā darba, ievērojot virkni ierobežojumu, notikusi gatavošanās jauniem iestudējumiem, tāpat pērnruden daļēji pilnām skatītāju zālēm bija iespēja spēlēt izrādes klātienē. Vasarā lielu daļu laika aizņēmusi filmēšanās seriālā "Aģentūra". Znotiņš tajā atveido vienu no galvenajām lomām – aģentūras vadītāju Bruno Neretnieku.
"Aģentūra" ir unikāls notikums, kas pirmspandēmijas apstākļos nebūtu iespējams. Kā "Delfi" stāsta JRT sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Liepiņa, "Aģentūru" kopš pirmizrādes novembra beigās ir iegādāta teju 5500 reižu. Ņemot vērā, ka vienā mājsaimniecībā to skatījušies viens, divi un vairāk skatītāju, teātra vadība leš, ka līdz šim filmu redzējuši vismaz 20 000 skatītāju Latvijā un visā pasaulē. Liepiņa stāsta, ka "Aģentūra" pirkta kopumā 60 valstīs, ārpus Latvijas visvairāk Lielbritānijā, Vācijā un Spānijā.
Valdības pieņemtie lēmumi pagarināt ārkārtējo situāciju un pandēmijas trešā viļņa prognozes šopavasar diezgan skaidri likušas saprast, ka ierastā veidā izrādes šajā sezonā, visticamāk, netiks spēlētas. Taču skatītāju klātbūtne un aplausi pēc izrādes ir nozīmīga, iespējams, pat pati nozīmīgākā skatuves mākslinieka darba sastāvdaļa. Tukšās zāles, maskas un ierobežojumi, baiļošanās par nākotni – vai radošais process tiek slāpēts, vai tomēr tam iespējams šajā situācijā augt? Par to turpmākajā sarunā ar Kasparu Znotiņu.
Vai atceraties to 12. marta vakaru, kad tika izziņota ārkārtējā situācija valstī? Kur bijāt un ko darījāt?
Tajā vakarā biju pilnā skatītāju zālē. Tobrīd visi jau zināja, ka nākamajā dienā tas vairs nebūs iespējams. Tas bija publiskais ģenerālmēģinājums JRT izrādei "Sievietes un vīrieši". Alvis Hermanis pirms tam vēl teica visiem uzrunu. Viņš bija sazinājies ar Kultūras ministriju, jautājis, vai vispār izrādes vēl var notikt ar skatītāju pilnu zāli. Es atceros, jau tad cilvēki sāki ieturēt distanci, vairs nebija rokasspiedienu, nebija apkampšanās. Jau aizdomīgāk skatījās, ja kāds ieklepojās.
