'Blatu būšana' pie Līgatnes dzīvniekiem: vienas pastaigas saruna ar Velgu Vītolu
Foto: Privātais arhīvs. Velgas mīļākā bilde ar lācenīti Ilzīti.

"Es pasaukšu, viņi atnāks!" pastaigas laikā Līgatnes dabas takās man saka daudzu dzīvnieku "mamma" Velga Vītola. 1. aprīlī aprit 35 gadi, kopš viņa par mājām sauc Līgatnes dabas takas. Kopēja savām rokām izauklējusi vairākus desmitus dzīvo būtņu, no kurām daudzas joprojām dzīvo dabas takās. Kurš gan nezina slaveno lāceni Ilzīti, kura uzaugusi līdzās Velgas pašas bērniem? Taču Velgas gādībā un sirdī nonāk katrs dzīvnieciņš, kam viņa veltījusi rūpes un uzmanību. "Tā ir mana dzīve," viņa apliecina.

Ar Velgu tiekamies dienā, kad Līgatnē nekas neliecina par pavasari, snieg lielām pārslām un takas ir apsnigušas. Tas gan netraucē ne apskatīt dzīvniekus, ne sarunāties.

Velga uzreiz pastāsta, ka dabas takās ir trīs zvērkopji. Viņa strādā uz pusslodzi, tāpēc nedēļā tikai četras dienas ir pie dzīvniekiem. Tikmēr mēs esam atnākušas līdz "Pauguriem", tagadējai meža skolai Līgatnes dabas taku teritorijā. "Šajās mājās es nodzīvoju 22 ar pusi gadus, un tur ir uzauguši daudzi dzīvnieki," atceras Velga. Velga Viņa "Pauguros" vairs nedzīvo, taču gan mājas, gan apkārtne viņai atgādina par to, kurā kokā kāpuši viņas pašas bērni un kādi dzīvnieki tajās reiz uzauguši.

Man ir tā, kā smejos, "blata būšana", jo es eju pie dzīvniekiem iekšā voljeros Velga Vītola par to, kādēļ viņai izdodas tik labas dzīvnieku fotogrāfijas

Esam atnākušas pie lāčiem. Apmeklētāju taka ir pa vidu diviem voljeriem. Vienā dzīvo abi lāču puikas, Mikus un Puika, bet otrā pusē viss voljers ir atvēlēts Velgas "meitiņai" Ilzītei, kura šogad nosvinēja 15 gadu jubileju. Pienākam pie Ilzītes voljera, bet tur – šķietami tukšs! Lācenīte nav redzama. Velgai atliek vienreiz iesaukties "Ilzīte, nāc pie mammas!", kad lācenīte jau braši čāpo lejā pa nogāzi. "Nekas nemainās mūsu attiecībās. To bezgalīgo uzticību un saprašanos es šajā darbā vērtēju visaugstāk," smaida Velga.

'Blatu būšana' pie Līgatnes dzīvniekiem: vienas pastaigas saruna ar Velgu Vītolu
Foto: Privātais arhīvs. "Ilzītes buča mammai," tā Velga.

"Lāču mamma" stāsta – Līgatnē lāči dzīvo no 1995. gada. Taku darbinieki īpaši rūpējas par to, lai dzīvnieki justos labi, taču, kā skaidro kopēja, "mūsu lāči nekad nav īsto ziemas miegu gulējuši". Lielajiem dzīvniekiem voljerā ir dīķis, kur vasarās peldēties, novietoti lielāki baļķi, zari, nesta svaiga zāle, lai lāčiem būtu interesanti. "Abi lāči ir 21 gadu veci, un viņi ir ļoti, ļoti draudzīgi, kopā spēlējas un pat guļ," tā Velga. Tiesa, viņi ir arī gana atšķirīgi, jo, kā smejas kopēja, Mikam patīk gaļa, zivis un sātīgs ēdiens, bet Puika labprātāk ēd zaļbarību un medutiņu. "Viņi visu ir brālīgi sadalījuši," smaida "lāču mamma". Tāpat viņa paskaidro, ka Ilzītei vislabāk patīk uzturēties tajā voljera daļā, kas ir visaugstākā, tādā kā kalniņā. Tur lācenīte pat sanesusi rotaļlietas – dažādus kociņus.

Tik daudz rūpes un pacietības, kā prasījuši lāči, nekad neviens dzīvnieks nav prasījis. Velga Vītola, "lāču mamma"

Šajā brīdī mums garām paiet apmeklētāji – ģimene ar maziem bērniem. Visi atpazīst Velgu un sasveicinās, pretī iegūstot interesantu stāstījumu par Līgatnes slavenajiem lāčiem. "Viņi dzird jūsu balsi, tāpēc ir sanākuši," kāda apmeklētāja secina, redzot, ka no abām pusēm pie voljeru malām ir pienākuši visi trīs lāči. "Ar Ilzīti, protams, ir īpašas attiecības, bet Mikus un Puika mani zina, jo esmu viena no kopējām," paskaidro Velga.

'Blatu būšana' pie Līgatnes dzīvniekiem: vienas pastaigas saruna ar Velgu Vītolu
Foto: Privātais arhīvs. Ilzīte šobrīd.

Taku darbinieki arī respektē to, ka apmeklētāji dzīvniekus grib redzēt, tāpēc konkrētos laikos dzīvnieki vienmēr ir ārā no savas mājiņas un, kā saka Velga, "mājas lūka ir ciet". Taču reiz lāči uz Velgu pat apvainojušies: "Es toreiz baroju citus zvērus un aizkavējos, tāpēc lāči netika iekšā mājās ierastajā laikā. Kā viņi bija apvainojušies! Nākamajā dienā vispār nenāca ārā un visu laiku gribēja gulēt."

Dzīvnieku kopējas hobijs ir fotografēšana, tāpēc Velga atklāj arī kādu knifu, kas palīdz viņai tikt pie vislabākajiem kadriem. "Es voljerā nolieku kādu našķīti, lai viņi atnāk," smaida Velga. "Ilzīte jau zina – ja es vēl stāvu, tātad viņa kaut ko nav atradusi. Viņai ir interesanti turpināt meklēt," stāsta Ilzītes "mamma". Tā kā lācenīte atsaucās Velgas saucieniem, kopēja paskaidro, ka Ilzīte labi saprot arī dažādus vārdus, piemēram, "augšā", kā arī apzinās, ko nedrīkst vai kur jāaiziet. "Viņa uzauga istabā, saprata mūsu valodu," atgādina Velga. Taču par Ilzīti mēs šoreiz tik daudz nerunājam. Velga 35 darba gados savām rokām un savās mājās izauklējusi vēl daudzus dzīvniekus, vienlaikus atzīstot: "Tik daudz rūpes un pacietības, kā prasījuši lāči, nekad neviens dzīvnieks nav prasījis."

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka