Sarunājoties ar Andreju Valaini, redzams kā viņa rokas ir nemierā, ik pa laikam tver kādu priekšmetu, to pagroza, aptausta, izsver, izvērtē. It kā neapzināta kustība, kurā tomēr jaušas zināma mērķtiecība – cilvēkam nepieciešama darbība, nepatīk bezdarbība.

Katrs cilvēks nāk pasaulē ar savu sūtību, viņa dzīves ceļā ir saliktas dažādas zīmītes ar uzdevumiem, mācībām, atliek tikai tās pacelt. Andrejs Valainis uzskata, ka savā dzīvē daudzām zīmītēm ir paskrējis garām, bet ir vienu pacēlis un uzskata par galveno – tas ir darbs. Darbs ir ļoti uzticams, nekad nepievils, tikai to vajag darīt ar apdomu, kārtīgi, godīgi. Ir arī vēl otra zīmīte pacelta: mūžu dzīvo – mūžu mācies. 

Sarunas laikā Andrejs nespēj sevi atklāt līdz galam. Saprotama lieta – ikvienam ir slēptie dvēseles stūrīši, kuros neļauj ienākt nevienam. Bet savas dvēseles lietas vairāk sācis izprast, kad izlasījis grāmatu "Dvēseles ceļojums" (Ņūtons). Mazpamazām tomēr virknējas vārdi, veidojas viedoklis, dažubrīd nākas atkāpties no iecerētā scenārija, kādā virzienā plānots virzīt sarunu.

Andrejs bija pazīstams kā ugunsdzēsējs, šajā darbā pavadīti 20 gadi. Viņš stāsta, ka viņa darbības laikā esot bijis tāds interesants periods – veseli 2 gadi nav bijis neviens izbraukums, netika dzēsts neviens ugunsgrēks. Un ko tad atlicis: spēlēt kārtis vai mācīties grozus pīt, lai nenomirtu no garlaicības. Tikuši celti no koka kaķi, kaut gan, ja tā labi padomā, kokā vēl neviens kaķa līķi nav redzējis, četrkājainais draugs vienmēr, lai arī cik žēli aicina palīgā cilvēku, tomēr ir ticis galā pats. Ugunsdzēsējiem pat esot lapseņu pūznis jālikvidē, ja cilvēki piezvana un sauc palīgā. Viens no lielākajiem dzēšanas objektiem – Cesvaines pils.

Ugunsdzēsēji pensionējas jau no 50 gadu vecuma. Un ko tad lai dara jaunais pensionārs? Pievēršas citiem darbiem. Andrejs savu nišu ir atradis – tie ir no klūdziņām pīti grozi, paplātes, veļas grozi, tortes kastes – ļoti glīti izstrādājumi. Tādi skaisti darbi top arī Jāzepam Geidukam. Iespējams, ka novadā ir arī vēl kāds cits amatnieks, kas prot grozu pīšanas mākslu.

Grozu pīšanas bums sākās pirms apmēram 30 gadiem, kad Zelma Lāne vadīja Lubānā pīšanas kursus. Andrejs saka paldies viņai par to, ka radīja interesi par šo amatu. Lai arī procesa sākums nav salds – jāsameklē kārkli, jānogriež, jāizmērcē, pēc tam jāapstrādā, gala process ir pavisam patīkams – sēdi siltās telpās un veido savu iecerēto darbu.

Andrejs saka, ka viņam patīk zināt, kam tieši tiks pīts grozs, jo tad tajā var iepīt konkrētajam cilvēkam veltīto dvēselisko noskaņojumu, gribas lai arī cilvēks sajūt, ka tieši viņam radīts šis veidojums, lai no tā izstaro siltums. Domājat, ka tās ir muļķības? Nekā nebija, tā ir! Vai tad jums nav gadījies apstāties veikalā, tirgū pie kādas lietas? Tā ir jūs uzrunājusi un jūs to iegādājaties, un šādi iegādātas lietas, liekas, arī kalpo ilgāk. 

Andrejs ir sava aroda – klūdziņu pīšanas – meistars – radošs cilvēks. Pats par sevi saka, ka var darīt jebkuru darbu, vienīgi nepatīk darbs ar metālu un motoriem. Bet, ja viņam kāds piedāvā doties makšķerēt, tad malā tiek nolikti pat grozi. 

Daba uzrunā cilvēku, suģestē, pievelk ūdens dzīļu noslēpumi, putnu balsis, saulrieti, rītausmas, klusums un miers – dvēsele atpūšas no visa. Kā Andrejs saka: pasaulē eksistē dievišķais un velnišķais. Daba – dievišķais – ļauj atpūsties no visa velnišķā, kas ir tev apkārt un arī uzkrājies tevī pašā. Un kas parasti uzkrājas tevī? Tās ir dusmas. Dusmas, tāpat kā daudzas citas lietas, ir vērā ņemama vērtība. Arī postošas dusmas, kas iznīcina pasaules, ir vērtība, tikai ļoti negatīva. Un dusmas cilvēkā veidojas no tā, ka gribi, lai tavā pasaulē viss notiktu pēc tava prāta. 

Nu re, kā – devos parunāties par groziem, amatnieku lietām, bet sākām runāt par dvēseli. Bet arī tas ir labi. Dzīvē svarīga lieta ir arī parunāties, censties izprast otra dvēseli, uzņemt labas emocijas, uzkrāt pozitīvu pieredzi. Un dzīvē viss ir savstarpēji saistīts – gan grozi, gan dvēsele...

Ja turpinām tēmu par dvēseli, tad dievišķais cilvēkā ir arī viņa dotumi uz kaut ko. Andrejam tie ir dažādas mākslinieciskas lietas, kā pats saka – knibulīši. Nupat dēlam Mārim izpalīdzējis ar dažādiem veidojumiem no aļņa kaula: bultu uzgaļi, pogas utt. Visi šie dotumi, kas saistīti ar skaistām lietām, viņam esot no Dieva doti, jo viņa vecākiem tādu neesot bijis.

Šī dievišķā dzirksts uz skaisto, māksliniecisko nodota bērniem Sandrai un Mārim, arī Mārtiņam esot dotumi uz dažādu knibuļu radīšanu, tikai viņš vēl šo zīmīti neesot pacēlis. Par Sandru vispār jāsaka, ka viņai ir interese par visu – paceltas daudzas zīmītes, un padodas viss. Arī mazbērni interesējas par dažādām mākslām, kā saka, sākot ar Andreju, ir pairis tam maisam gals vaļā...

Brīžiem Andrejs ir vienpatis, uz visu noraugās it kā no malas, klusē (tas traucē līdzcilvēkiem, jo paliek neizrunātas lietas), neiesaistās sarunās, vārdi jāizvelk kā ar knīpstangām, līdz pamazām dvēsele atmaigst, iesilst... Andrejs neslēpj, ka dažubrīd ugunīgais pūķis atraisa mēli, liek justies brīvākam, dažubrīd atkal sasaista vēl vairāk.

Jautāts par novada lietām, Andrejs neko lielu vis nepastāsta – paiet daudz kam lielam garām, bet ierauga skaisto, sakopto, ziedošo, novērtē mūsu daiļdārznieces darbu... Tracina izspļautās saulespuķu sēkliņas uz ielas un jauniešu bezmērķīgā laika pavadīšana ēdnīcā piektdienas vakaros.

Viņš saka: neviens nav pilnība, bet citos cilvēkos jāmēģina saskatīt pilnību – cienīt, mīlēt vienam otru un nepaiet vienadzīgi garām. Tās ir svarīgas vērtības. Vienaldzīgi nepaiet garām – var saprast divējādi: nepaiet garām skaistām lietām, vietām – ieraudzīt, novērtēt, nenodarīt pāri un arī tiešā nozīmē – nepaiet garām ceļa malā guļošam cilvēkam. Ar otro gadījumu esot iekritis vairākkārt, kad nācies pacelt un nogādāt mājās "dzīves nogurušus gājējus", cita lieta, ja cilvēks ir saslimis un pakritis...

Andrejs dzīvē raugās ar kārtīga latgalieša acīm. Un kādi ir latgalieši? Vienkārši, mazliet pirmatnīgi, arī nedaudz spītīgi. – Kad aizbraucu uz Latgali, jūtos kā mājās. Īpaši man patīk amatniecības tirdziņi Ludzā, jūtos kā starp savējiem, biju ar ludzēniešiem aizbraucis uz Vāciju. Tur mūsu darbi bija lielā cieņā. Pārdevu visus savus grozus, – savu stāstījumu nobeidz Andrejs Valainis.