Dievkalpojumā vairāki desmiti bērnu saņēma Iestiprināšanas sakramentu, skanēja komponista Riharda Dubras bīskapam Sloskānam veltītā mesa garīgās mūzikas kora „Reversium”, draudzes solistu un mūsu mūzikas draugu izpildījumā, dziedāja LNO solists Krišjānis Norvelis, kura dzimtas saknes rodamas Stirnienes draudzē. Īpašu svētību bīskapi deva Stirnienes skolai, bērniem un jauniešiem. Uz svētkiem bija ieradušies vairāki simti ļaužu, kā arī procesijas dalībnieki no Jelgavas, Krustpils, Atašienes draudzes.

Bīskapa Sloskāna jubilejai Stirnienes draudze gatavojās jau vairākus gadus – veicot dievnama remontus, sakārtojot un kopjot apkārtni, atjaunojot procesijas tērpus un karogus, korim apgūstot jaunus skaņdarbus, īpaši intensīvs darbu laiks bija pēdējās nedēļas un dienas pirms svētkiem – vijot ozolzaru vītnes, veidojot ziedu kompozīcijas, kora un procesijas mēģinājumos, cepot plātsmaizes, gatavojot svētku mielastu, lielos un mazos darbos, kuros iesaistījās vai ikkatrs draudzes loceklis.

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns ir pirmais latvietis, par kuru Vatikāns ir oficiāli uzsācis beatifikācijas (atzīšanas par svētu) procesu. Kanonizācijas process ir sākts 2000. gadā, bet 2004. gada 20. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II dokumentu atzīta bīskapa B. Sloskāna tikumu varonība, un tagad viņu var dēvēt par godināmo. Tas ir pirmais solis ceļā uz viņa atzīšanu par svēto, kas var notikt pēc diviem pierādītiem brīnumiem.

Godināmais bīskaps, 20. gs. padomju terora moceklis un uzticamais Dieva kalps dzimis 1893. gada 31. augustā Stirnienes pagasta Tiltagalā, kristīts Stirnienes baznīcā. Ordinēts par priesteri 1917. gadā Pēterpilī, 1926. gadā Maskavā slepeni iesvētīts par bīskapu un iecelts par Moģiļevas un Minskas apustulisko virsadministratoru. 1927. gadā nepatiesi apsūdzēts spiegošanā, turēts apcietinājumā 17 padomju cietumos, nežēlīgi mocīts un spīdzināts līdz 1933. gadam, kad apmainīts pret diviem padomju spiegiem un atgriezies Latvijā.

Grāmatā "Upuris par brāļiem. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns" lasām: "Viņu piesēja kailu uz galda un šaustīja līdz asinīm. Pēc tam viņu novietoja šaurā kamerā, kur nevarēja pakustēties, turklāt dienu un nakti uz galvas pilēja ledains ūdens. Tad, noguldīts uz muguras un pieķēdēts pie grīdas, viņš ticis nedēļām ilgi izlikts apžilbinošā prožektora gaismā." Kad cietumsargi viņam prasīja: "Kāpēc jūs smaidāt?", viņš atbildēja: "Es esmu brīvs, jūs neesat brīvi."

Latvijā viņš darbojies Rīgas Garīgajā seminārā kā profesors un garīgais audzinātājs. II Pasaules kara laikā aizvests uz Vāciju, pēc kara atbrīvots un pārcēlies uz Beļģiju, kur uzņēmies jaundibinātā latviešu Garīgā semināra vadību. Palīdzējis iegūt izglītību arī daudziem trimdas laju studentiem.

1981. gada 18. aprīlī (Lielajā sestdienā) bīskaps Sloskāns nomira. 1993. gada 10. oktobrī bīskapa B. Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu. Bīskaps Jānis Pujats tur svinēja Svēto Misi kopā ar visiem Latvijas bīskapiem un klātesot oficiāliem Latvijas un Beļģijas pārstāvjiem. Jau 2000. gada 14. aprīlī Roma piekrita sākt bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesu Beļģijā. Savāktie materiāli tika nosūtīti uz Vatikānu, kur īpaša komisija deviņu teologu sastāvā tos izpētīja un 2004. gada 8. novembrī vienbalsīgi nobalsoja par latviešu bīskapa izcilo dzīvi un darbiem. 2004. gada 14. decembrī šo balsojumu apstiprināja pilnvarota 24 kardinālu komisija.