Cilvēks svētvietu veido ar savu nolūku un darbu

Spēka vietas un svētvietas – ar ko tās ir tik īpašas?
Foto: Privātais arhīvs

Veselības skolotājs, dziedinātājs Juris Brants savos mācekļa gados pabijis daudzos svētceļojumos uz dažādiem svētiem kalniem, klosteriem, mošejām un citām vietām. Tas licis viņam aizdomāties par tēmu, kas īsti veido svētvietu.

"Vispirms sadalīju pašu vārdu – Svēta Vieta. Kas veido vietu par svētu?

Nonācu pie slēdziena, ka tā ir uz zemes uzcelta vai esoša enerģētiski spēcīga vieta, ādere. Spēcīgās āderes bieži sauc par zelta āderēm, citi tās sauc par zemes mazajām vai lielajām čakrām, bet vēl citi – vienkārši par āderēm.

Daudzviet cilvēki uz šādām vietām gatavo zemes veidojumus, piemēram, labirintus, domājot, ka šādi mēs caur enerģiju ieejam kādā sakrālā saiknē ar starpdimensionālo slāni, lai varētu kontaktēties ar kaut kādām "būtnēm". Tibetieši, piemēram, savas svētvietas un klosterus veido pēc mandalas principa.

Mēs meklējam pierādījumus, uz ko balstīt savus prātus un savu ticību, lai tam pieķertos, bet pamatā ir vajadzīga paļaušanās, ka tas, ko tu dari, ir domāts tam, lai radītu to, kas pašam ir labi un nedara kaitējumu citam. Juris Brants

Es domāju, ka svētvietu veido cilvēks ar savu nolūku un saviem darbiem, lai arī kur tā būtu. Baznīcas ceļ uz enerģētiski spēcīgām vietām, "Svēto cilvēku" kādreizējās dzīvesvietas padara par svētvietām... To visu taisa, lai cilvēki varētu šādas vietas apmeklēt un iegūt iedvesmu un tā saukto enerģijas pieskārienu.

Saprotams, ka cilvēka enerģētika ir ļoti mainīga – gluži kā viņa emocijas. Daudziem tieši svētceļojumos atveras kāds redzējums, citiem – spējas. Kapēc? Tas ir tieši un vienīgi enerģētiskas dabas jautājums: šādas svētvietas ir bagātas ar cilvēku lūgšanām, cerībām un turklāt vēl atrodas enerģētiski spēcīgā vietā. Šādas vietas apmeklējot, tiek paaugstinātas cilvēka enerģētiskās vibrācijas, un līdz ar to rodas iedvesma, vīzijas un pat atveras dažādas spējas.

Spēka vietas un svētvietas – ar ko tās ir tik īpašas?
Foto: Privātais arhīvs

Tajā pašā laikā mums, cilvēkiem, būtu jāsaprot, ka vissvētākā vieta ir mūsu katra mājas. Mūsu nodoms nosaka to, kā sakrālā pasaule komunicēs ar mums, izejot no mūsu atvērtības tai un – atkal jau – no nodoma. Mūsu motīvs, mūsu ticība ir tā, kura nosaka lietu kārtību, viss pārējais, ko mēs saucam par pareizības ieiešanu kādā aplī utt., ir domāts indivīda disciplīnai, taču vienlaikus tā ir māņticība. Mēs meklējam pierādījumus, uz ko balstīt savus prātus un savu ticību, lai tam pieķertos, bet pamatā ir vajadzīga paļaušanās, ka tas, ko tu dari, ir domāts tam, lai radītu to, kas pašam ir labi un nedara kaitējumu citam.

Lai tava ticība tavā rīcībā ir patiesi tīra, nevis paša prāta manipulēta! Es domāju, ka tad katra vieta var kļūt par svētvietu, – vai tas ir mūsu dzīvoklis vai māja, tam vairs nav lielas nozīmes. Nozīme ir attieksmei pret vietu un lietu kārtību un šīs attieksmes tīrībai."