Tā taču ir bijis gandrīz visiem, vai ne? Ar sev tīkamām mantām rotaļājamies, bet kas vairs neder, tas tiek iestumts tālāk no acīm kādā kaktā. Norakts vai paslēpts, bet prom.

Esam izauguši, bet sava "smilškaste" mums katram joprojām ir. Tikai vairs pavisam ne tāda, kā bērnībā. Tagad mums ir attiecību pilsētas un emociju upes, tagad mums ir dārgumu glabātuves un, ak, jā, arī savas apraktās vardes, noliktas prom no acīm un sabūvēti pāri ilūziju gaisa dārzi. No virspuses viss skaisti, citam par citu skaistāk. Bet mēs zinām, ka ir. Un tā arvien ceļam, jaucam, pārtaisām un norokam.

Un tad pienāk brīdis, kad visa kā ir par daudz. Tik daudz mantu, lietu un emociju ir ņemts, dots, lietots, būvēts un glabāts. Tik daudz ceļu taisīts un tiltu. Un reizēm tik daudz dots, par daudz. Atdots. Un tad, kad ir par daudz, tad ir grūti. Un viena alga vai par daudz ņemts vai dots. Nav līdzsvara. Kā saprast, kas darīts par daudz? Ko iesākt, kad esi tukšs?

Ja tevī jau ir radušies šie jautājumi, tu esi uz atbilžu meklēšanas ceļa. Ir daudz iespēju, kā saprast kas katram darāms, tikai pirms tam vajadzīga apzināšanās, ka vajag darīt. Ir grāmatas, semināri, praktiskas darbošanās. Ir skolotāji un idejas, ir stāsti. Katram savs. Kādam, lai paskatītos uz sevi no malas, nepieciešams pavadonis. Kāds savu smilškastes tīrīšanu uzsāk viens pats. Kāds gaida un cer, ka atnāks cits un sakārtos viņa vietā.

Noteikti katram mums kādreiz ir lūgts sakārtot kāda vietā istabu, un mēs to esam darījuši. Jā, pēc labākās sirdsapziņas izdarījuši. Bet kā ir, kad kāds cits kārto mūsu lietas? Viņš taču noliks tās pēc savas saprašanas, un rezultātā mēs paši vairs neko nevarēsim atrast. Būs izmestas vai augstu plauktos noliktas mums svarīgās lietas. Citas vairs vispār nevarēs atrast. Vai un cik patiesi laimīgi jutīsimies savā telpā, kuru centies kārtot kāds cits?

Taču tik ļoti gribas, lai kāds visu izdara manā vietā! Lai kāds iztīra, pārtaisa, sakārto, pārkrāso. Lieko lai paņem prom; lai uzpilda tukšo un paņem nost par daudz uzkrauto.

Un tad, ja nebūs labi, es varēšu atgriezties un teikt: ”Nekas nesanāca. Tu un tavas idejas, darbi, padomi un metodes nestrādā!” Tas ir vienkāršākais veids, kā neuzņemties atbildību. Tas ir vienkāršākais veids, kā cerēt, ka viss sakārtosies pats no sevis. Tā diemžēl nenotiek.

Savs ceļš ir jāsāk katram pašam. Ceļa sākums var būt pirts. Tas, manuprāt, ir viens no veidiem un vietām, kas palīdz ieskatīties sevī – savā "smilškastē". Siltumā, dabas smaržās un slotiņu pieskārienos atgriežas bērnības sajūtas. Sajūtot pirtnieka rūpes un gādību, atgriežas paļāvība un miers. Tie ir pirmie pavadoņi ceļā uz sevi. Sākt soli pa solim apzināties sevi un to, cik svarīgi ir būt pašam, sevi mīlošam, piepildītam. Tādam, kas apstājas, izjūt esības burvību. Būšana vienam. Ar sevi. Savā smilškastē. Apzināties, ka pašam vien būs jāveic liels darbs ar savām sajūtām, notikumiem un to pieņemšanu.

Pirts ir vieta, kur vari sākt doties savā ceļojumā – ceļojumā uz sevi pašu. Jā, būs jāatrok dziļi noliktās lietas, emocijas un sajūtas, būs jāsatiek aizmirstie cilvēki, jāpateicas par pieredzi, ko tie devuši un jāļauj tiem iet. Būs jāpārvērtē notikumi, kas visi kā viens radījuši mūs par tik stipriem cilvēkiem, kādi esam šodien. Bez pieredzētā, priekiem un pārdzīvojumiem mēs nebūtu šodien tieši tādi, kādi esam. Un mēs esam bagāti ar visu, kas mums bijis. Kā pērļu zvejnieki, tā mēs topam par pateicības zvejniekiem ikvienā notikumā, kas piedzīvots.