Pavadot daudz stundu meditācijās, daudz strādājot ar cilvēkiem un dziedinot tos, es sev uzdevu vairākus jautājumus, no kuriem man nāca daudz dažādu atziņu. Gribu padalīties ar tevi.

Mentalitāte vai, precīzāk, mentālā uztvere ir visa atslēga, katra veiksmei un neveiksmei, kam tālāk pakārtojas (un vienlaikus no tā izriet) mūsu tā sauktās prāta programmas, uztvere, nervu sistēmas darbība, hormonālais līmenis un pēc tam arī ģenētika. Kaut kur dziļi mūsu ģenētika ir absolūti tīra un nevainojama savā būtībā, bet citur tā ir pavisam sakropļota.

Esam apmaldījušies izpratnē

Zinātnieki pēta ģenētiku jau daudzus gadus. Ir veidota ģenētiski modificētā pārtika, augu sēklas un tamlīdzīgi. Varētu teikt, ka cilvēki ir uzņēmošies "Dieva lomu" pār augiem, dzīvniekiem un nu jau arī pār cilvēkiem. Testi notiek visos iespējamos veidos – sākot no individuāliem un līdz pat masu eksperimentiem, kur mēs, parastie cilvēki, sastopamies ar ģenētiski modificētiem pārtikas produktiem, farmāciju un arī ar masu saziņas līdzekļiem un citiem komunikācijas priekšmetiem un veidiem.

Pamatā visi cilvēki vēlas būt pieņemti un laimīgi. Savuārt šis aspekts ir viens no tiem, kas radījis tehnoloģiju un visu gēnu pētniecības attīstību – un nu jau arī manipulāciju. Lai cik mēs būtu gudri un zinoši, mēs patiesi ar savām zināšanām esam apmaldījušies vērtējumā par to, kas ir slims un kas – vesels, kas patiess vai nepatiess, un tamlīdzīgi.

Mēs balstāmies uz savu nepilnīgo vērtējumu par ambiciozo "vēlamo kārtību" – vēlamies visu padarīt tādu pareizu, baltu un pūkainu. Radīt tādu nevainojamu rasi, nemainot sevī neko. Augi tiek ģenētiski modificēti, lai tie dotu lielākas ražas un mazāk slimotu, bet vienlaikus cilvēks neizpēta, kapēc slimība augos ir radusies. Augs ietekmējās no vides, kur tas aug, to iespaido gaisa un zemes piesārņotība, rūpnieciskie un visi citi atkritumi, gruntsūdeņu aprite, satiksme un Zemeslodes vibrācijas.

Līdzsvaru nav iespējams noteikt ar likumu

Cilvēki nedomā par līdzsvaru. Cilvēki domā par personīgo piepildījumu.

Bet līdzsvars ir jāietur it visā. Tas ir vienīgais veids, kā glābt sevi un pasauli apkārt. Ar likumiem līdzsvaru gluži nevar nodrošināt, lai kā arī cilvēki censtos, jo likumus pieņem, balstoties uz izdevīgumu, ambīcijām un emocijām, nevis uz apzinātībā balstītu, racionālu domāšanu. Tāpēc varētu teikt, ka pat visapgaismotākie cilvēki diemžēl ir norakstīti savā būtībā, par ko liecina Tibetas un Ķīnas konflikts. Par to liecina arī Eiropas Savienības pastāvēšana un sankcijas pret valstīm, kuras nedara tā, kā dažiem ienāk prātā, un arī NATO uzturēšana ar idioloģiju par draudu.

Ieroči nenogalina cilvēkus, cilvēki nogalina ar ieročiem un turklāt ar jebkuriem! Sākot jau no masu programmēšanas veidiem ar masu saziņas līdzekļiem un izspiegošanas tehnoloģijām, lai tās varētu padarīt ietekmīgākās un noderīgākas reliģiskām un personīgi ideoloģiskām manipulācijām.

Lai mainītu gēnus, jāsavalda emocijas

Cilvēka atmiņu veido viņa ambīcijas, cilvēka ambīcijas veidojas no programmām, bet programmas ir gēnos, ne tikai prātā. Taču, lai mainītu gēnus, nevajag emocijas, bet gan neitralitāti un līdzsvarotību ar pamatnodomu, kurš ir apzināts un nekaitīgs.

Ja mēs, cilvēki, trenētu savu ķermeni un nervu sistēmu, lai regulētu savu hormonālo līmeni, mums būtu daudz stabilāks emocionālais stāvokli un daudz racionālāka domāšana. Līdztekus būtu jātrenē ķermeņa kordinācija un līdzsvars, kas pakārtoti trenētu mūsu smadzeņu šūnu attīstību uz koordinētāku un līdzsvarotāku domāšanu un izpausmi.

Tas viss kopā, savukārt, novestu mūs līdz vienkārši fantastiskam rezultātam – vispusīgumam un pieņemšanai. Tad mums nevajadzētu gribēt, lai mūs kāds pieņem, un censties citus mainīt – mēs spētu pieņemt pastāvošo, izvērtēt un adaptēties. Tā dara gēni. Tas ir viens no iemesliem, kapēc daudzas sievietes nevar palikt stāvoklī no it kā mīļotā cilvēka, tas ir iemesls, kapēc cilvēkiem ir atkarības un arī viedokli par to, kas ir labi un kas – slikti. Cilvēku personīgā svarīguma izpausme uztverē un rīcībā ir tā, kas liek cilvēkam izdarīt šādus vai tādus vērtējumus un rada vēlmi manipulēt.

Cilvēki nedomā par to, kapēc viņi kaut ko dara un uztver tieši tā. Sabiedrībā ir pieņemošais aspekts un noliedzošais, bet tāds aspekts, kurš varētu pieņemt nepieņemamo kā līdzās pastāvošo, izvēlēties sev vēlamo, neietekmējot pastāvošo ar personīgo skatījumu, ir pielīdzināms teju nulei...

Tas, savukārt, izskaidro, kāpēc mūsdienās ir maz patiesi viedu cilvēku, bet tie, kurus mēs par tādiem saucam, balstās uz pastāvošajai sistēmai izdevīgiem un ticami pasniegtiem apliecinājumiem, nevis paša cilvēka patieso būtību. Esmu sastapis patiesi viedus un duālus cilvēkus gan Latvijā, gan ārpus tās. Cilvēki, kuri runā to, ko paši nesaprot un nepraktizē, vienlaikus praktizē tikai sev pieņemamo un "brīvprātīgi piespiedu kārtā" uzspiež to cilvēkiem. Savukārt cilvēciskais uztveres gēns liek ticēt un pieņemt pausto, pat ja tas ir neloģisks un pretrunīgs, tam sekot un turpināt kultivēt.

Jebkura rīcība, jebkurš uztveres veids ir tas, kas ietekmē mūsu gēnus un to tālāko attīstību vai – citkārt – degradēšanos.

Pieņemt nepieņemamo kā līdzās pastāvošo

Es personīgi sev dzīvē uzliku vienu noteikumu: pieņemt nepieņemamo kā līdzās pastāvošo, bet izvēlēties sev vajadzīgo. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka man vajadzīgais vienmēr ir saistīts ar citiem cilvēkiem un tos vairāk vai mazāk ietekmē. To pašu varētu teikt arī par manis šeit rakstīto.

To sapratis, sāku domāt, kas ir šis piepildījums un kāds es vēlos būt gan priekš sevi, gan priekš citiem, necenšoties ietekmēt citus.

Tomēr šeit vienmēr ir strupceļš: ar jebkuru rīcību mēs esam piepildījums viens otram un vienlaikus paši sev. Es sapratu, ka mutiski un rakstiski pieņemt nepieņemamo jau mēs varam, turoties pa gabalu –arī, runājot no skatuves – tāpat, bet, nonākot ikdienā, mēs tomēr esam citādi. Atkal duālisms.

Būtu jau vērtīgi praktizēt pieņemšanu sev nepieņemamās situācijās, sastopoties ar sev nepieņemamiem viedokļiem, un tos analizēt līdz stadijai, kurā tie kļūst pieņemami...

Tomēr daudzās situācijās rodas jautājums, vai vajag pieņemt nepieņemamo, ja mēs runājam par dažādu veidu agresijas izpausmēm, kuras var veidoties gan no tiešiem uzbrukumiem, ietekmējot fizisko ķermeni un mentālo uztveri, gan tādiem mentālajiem uzbrukumiem, kuri ietekmē fizisko ķermeni?

Nonācu pie secinājuma, ka līdzcietība var būt patiesi agresīva savā izpausmē. Un mīlestība tāpēc ir tik ļoti sāpīga, ka cilvēki tīri objektīvi īsti nezina, kas ir patiesa mīlestība un līdzcietība savā burtiskajā izpausmē, – zināms ir tikai emocinālais izpausmes veids buķetē ar visām sajūtām un tābrīža uztveri, kura veidojas tikai un vienīgi no cilvēka iekāres. Vai tad nav tā, ka mēs gribam apmierināt milzum daudzas savas personīgās iekāres, lai tikai izvairītos kaut no vienas atkarības izskaušanas no savas dzīves kopuma labā? Vai nav tā, ka pārsvarā mūsu rīcība nav veids, kā praktizēt viedumu uz vienkāršām ikdienas lietām? Domāju, ka ir.

Visiem ir dažādas atkarības, arī mūkiem. Viss ietekmē mūsu gēnus, bet – ko mēs esam gatavi darīt, lai kaut ko mainītu? Vai mainīt vajag no ārpuses, vai tomēr vajag saprast to, kas mēs esam, un to, ko mēs katrs esam radījuši? Saprast, ka piesārņotību esam radījuši mēs paši, klimatiskās izmaiņas esam radījuši paši, augu un dzīvnieku valsts iznīcību esam radījuši paši.

Protams, šeit varētu bilst, ka tas ir uzspiediens uz vainas apziņu.

Bet es teiktu, ka šis ir veids, kā mēs varam apzināties savu rīcību caur personīgām iekārēm. Viena iekāre, lai būtu auto, veido jaunus izrakteņus, jaunas rūpnīcas, jaunus ķīmiskos atkritumus, jaunus caurumus zemē un vienlaikus ietekmē augu, kukaiņu un dzīvnieku valstības, rada klimatiskās izmaiņas. Viena rūpnīca to veido, bet – cik tādu ir uz pasaules! Upes tiek novirzītas, zeme tiek savienota ar asfalta un betona pārsegumiem, pilsētas tiek uzceltas, bet izrakteņu vietās paliek tukšumi. Ūdens vairs nespēj izlīmeņot Zemes rotācijas principus, tādējādi mainās mūsu planētas un arī Mēness riņķošana, planetārās sistēmas ietekme ir traucēta un tāpat arī galaktika.

Iekāre virza progresu?

Mēs esam bijuši neapdomīgi dēļ savas iekāres – dēļ iekāres apmierināt savas atkarības, kuras veidojas no vērtējuma, gan individuāla, gan arī kopējā.

Mēs varētu teikt, ka tas ir progress, bet – cik ilgs? Vai mēs varēsim sasniegt savu pilnību? Domāju, ka ne. Ja vien nemainīsim savu attieksmi. Attieksme ir tas gēns, kurš pielāgojas, bet, lai tas notiktu, cilvēcei jāsper daudzi soļi, lai tiktu ārpus personīgā svarīguma apmierinājumiem.

Ja mēs domātu par savu nākotni, mēs domātu laikus, domātu par to, ko ēdam, par to, ko un kā darām.
Bet ja mēs zinātu, ka patiesa mīlestība un līdzcietība ir zināšanas un izpratne par ikvienu rīcību un lietu kārtību, tad mēs noteikti nebūtu šajā posmā, kur mums jāmaina gēni augiem un jāiejaucas cilvēku gēnos, lai veidotu kaut ko perfektu.