Tautas tradīciju glabātāja Māra Brante skaidro, ka Pelnu dienas nosaukums cēlies no pelnos ierušinātas uguns, ko ņēma līdzi, kad devās līst un izdedzināt līdumus jauniem tīrumiem – jaunām saimniecībām.

Ar šo nodarbību saistīta pieaugušu dēlu iziešana savā dzīvē, kas notikusi Pelnu dienā. Tāpēc tautā Pelnu dienu pazīst kā jaunu saimniecību dibināšanas laiku. Pelnu dienā dzīvesvietas mainījuši arī gājēji – puiši un meitas. Uz atvadām palicēji metuši tiem pakaļ pelnus, lai izput visas pērnās nelaimes un slinkums.

Liela daļa tradīciju ir līdzīga Meteņu laika tradīcijām, bet Pelnu dienai ir arī savējās.

Ko nedarīt?

Strādāt, kā jau tas mūsu senčiem īpašajās dienās pieņemts, Pelnu dienā īpaši nevajadzētu, jo, piemēram, ar vērpšanu var kaitēt jēriem, savukārt grīdas slaucīšana draud ar vistu izkašātu dārzu.

Matus arī jāsasukā jau Metenī, tā sacīt, – uz priekšdienām. Citādi varot dabūt pilnu galvu ar pelniem (varbūt blaugznām?) un kukaiņu noēstus kāļus, rāceņus, rutkus un kāpostus.

Metens kaktā sukājas,
Pelnu dienas gaidīdams,
Nu atnāca Pelnu diena,
Bēdz, Meteni, aizkrāsnē!

No mājas ārā šajā dienā neko nevajagot dot, lai peles neievazājas. Arī mežā braukt nedrīkst!

Līdz Pelnu dienai meitām lini jānovērpj. Ja kāda kodeļa vēl atlikusies, senāk puiši to pakāruši uz skursteņa. Meitām tas bijis ļoti liels kauns!

Ko darīt?

Gribas ar kaut kā pakustināt pirkstus? Lūdzu – tin kamolus un jo cieši, tad kāpostu galviņas būs stingras un kraukšķīgas.

Vispār kāpostu jautājums Pelnu dienā ieņem svarīgu vietu – uz tīrumiem šajā dienā jāber pelni, lai kukaiņi negrauž, un, ja ne pa visiem tīrumiem, tad vismaz pa kāpostiem paredzētajām vagām pelni jāizbārsta. Dažviet saglabājies ticējums, ka turpmāk tā jādara ik ceturtdienas vakaru.

Pelnu dienas rītā no plīts ir jāizgrābj pelni un jāuzglabā vasarai. Kad dārzā uz kāpostiem atrodas kāpuri, tad vajag uzbērt pelnus, un visi kāpuri būšot projām!

Vispārējai jautrībai var pamanīties piekarināt kādam pelnu maisiņu: tā bijusi viena no galvenajām Pelnu dienas izklaidēm, un dažos novados meitas un sievas tā tikušas pie stiprāka malka, jo krodznieks par pelniem lējis brandvīnu. To apstiprina arī tautasdziesmas:

Mana sieva padzērusi,
Pelnu sieku nodzērusi,
Kur, sieviņ, mana tiesa
Par malciņas skaldīšanu?

Dažviet šajā dienā visi krājumi esot tikuši krogā nodzerti, bet šo paražu gan laikam nav vērts pārņemt...

Pelnu dienas mielasts

Atšķirībā no katoļu gaveņa mūsu senču Pelnu dienā vis nav bijis nekāds plānais mielasts, vēsta folklorista un etnogrāfa Pētera Šmita (1869–1938) savāktie ticējumi. Tad vārīta branga pelnu putra, ceptas īpašas karašas jeb plāceņi (ar grūstām kaņepēm un gaļas "circeņiem") un vārīta zirņu zupa. Kāposti gan no ēdienkartes slēgti laukā, lai vasaras ražu nenoskaustu.

Skaidrs, ka tādā reizē jāpamielo arī gari – tiem bļodiņu nolika krāsnī, pirtiņā un citur. Arī par ganu pusdienām senči parūpējās – nolika pelnu putru ar pienu un mērci kādā piekalnē netālu no mājas atstāja, neaizmirstot arīdzan karoti.

Vēl viena asprātīga kurmju aizdzīšanas metode: Pelnu dienā mēdza, nevienam neredzot, cept iesma galā gaļu. Ar to iesmu pavasarī izbakstījuši dārzus, lai kurmji tur netiktu iekšā un neizrakņātu zemes. Gaļu, visticamāk, drīkst apēst!

Laika zīmes

Ja Pelnu dienā vējš pūš nikni, lopiem pietrūks barības.

Pelnu dienā vēro lāstekas pie jumta: ja tās garas, tad būšot gari lini. Tikai nelauz tās nost, tad krusa var linus sakapāt!

Ja saulītes pietiek zirga aizjūgšanai, varam gaidīt labu siena (lasi – atvaļinājumu) laiku. Vispār esot saulaina vasara, ja Pelnu dienā labs laiks. Savukārt snigšana sola slapju vasaru.

Par to, cik gari būs lini, lai spriež katrs, kurš ar kamaniņām gan Metenī, gan Pelnu dienā no kalna braši laidies!