Izrādes apskats

Atzīšos, ka iegriezties Liepājas teātrī pēdējās sezonās kļūst arvien kārdinošāk, un ne jau tādēļ, ka viņu izrādes, kopumā ņemot, būtu labākas nekā citos teātros, bet gan tādēļ, ka tur ir sajūtama radīšanas prieka piepildīta gaisotne. Jaunos aktierus, kas kopā ar liepājnieku izcilākajiem talantiem tagad veido trupas kodolu, vēl nav skārusi "premjerisma sērga" un ir fascinējoši vērot, kā viņi atdodas spēlei, pat ja tā ir visai pieticīgs režisoriskās darbības produkts, kā viņi izjūt spēles pārākumu arī tad, ja paši uz skatuves darbojas tikai otrajā vai trešajā plānā.

Ja Dailes teātrim, repertuārā iekļaujot "Vējiem līdzi", mērķis bijis piedāvāt slavenā romāna skatuves lasījumu, tad tas izdarīts lieliski. Teju 1000 romāna lapaspuses režisoram Janam Villemam van den Bosam izdevies ielikt nepilnās piecās stundās. Nenodarot pāri ne romāna autorei, ne pašam stāstam – sižets izstāstīts.

Mihails Gruzdovs Alekseja Ščerbaka lugu "Piemiņas diena" iestudējis Nacionālā teātra "OKartes Jaunajā zālē", kas nu jau vairākas sezonas ir dažādu eksperimentālu meklējumu platforma. Svarīgi, ka ar iestudējumiem šajā spēles telpā notiek orientēšanās uz jaunāko paaudzi. Tādēļ pēkšņi jutos izbrīnīta, kad sapratu – izrāde par šķietami vecāko paaudzi vairāk uzrunājošo tēmu (leģionāri, kara veterāni, okupanti, fašisti) skatāma "OKartes" nevis Aktieru zālē.

Dailes teātra "Oņegins" noteikti būs baudāms Puškina daiļrades pētniekiem un zinātājiem. Taču arī citiem Kārļa Lāča, Evitas Mamajas un Jāņa Elsberga mūzikls Dž. Dž. Džilindžera režijā var kļūt par itin spilgtu šā gada kultūras dzīves notikumu.

Pirmie aplausi Jaunajā Rīgas teātrī tovakar tik tikko noturējās pirmizrādēm raksturīgās pieklājības robežās, publikas sejās bija lasāma tāda kā neizpratne un puslīdz droši varēja sacīt, ka latviešus Gata Šmita teatralizētais mēģinājums pārskatīt mītus caur hipotētiska fakta prizmu pārliecināja tik pat maz, cik ludus prophetarum viņu senčus tālajā 1205. gadā.

Režisora Elmāra Seņkova iestudētā "Raudupiete" Valmieras Drāmas teātrī iesākas ļoti enerģiski. Izrādes veidotāji tālredzīgi domājuši par plaša spektra emociju gammu. Lielākajai daļai publikas taču zināms, ka "Raudupietes" stāsts ir traģisks, bet, uzveduma ievaddaļu atvēlot vidusskolēnu asprātīgajai Blaumaņa prezentācijai, iešūpošanās ir viegla un jautra.

Pirms izrādes pārlapojot "Venēcijas tirgotāja" tekstu, prātā pavīdēja doma, ka režisora uzmanības fokuss varētu būt vērsts uz Antonio un Šeiloka konfliktu, kurā saduras divas atšķirīgas kultūras, jo tā taču ir viena no sāpīgākajām mūsdienu problēmām ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Jaunajiem šodien patīk sevi pieteikt ar tādiem acīmredzamu problēmu izcēlumiem klasiskos tekstos, kas paspilgtinātā formā it kā apliecina viņu vērīgumu un spēju skatīties uz apkārt notiekošo plašākā mērogā. Tūlīt gan būtu arī jāpiebilst, ka pagaidām viņiem vēl reti izdodas pateikt kaut ko būtisku vai dziļāk apjēgtu par to sabiedrības dzīves fenomenu, ko paši ar tādu entuziasmu ir izvilkuši rampas ugunīs.

Māras Ķimeles iestudējumā "Tēvs" Jaunajā Rīgas teātrī savu meistarību apliecina galveno lomu atveidotāji Gundars Āboliņš un Sandra Zvīgule – arī zinot lugas sižetu, ir viscaur interesanti šūpoties līdzi abu atveidoto varoņu pārdzīvojumu viļņiem.

Vairākās Petra Zelenkas lugās un scenārijos mākslinieciski neuzbāzīgi ir ievīts viens te un tagad atbildams jautājums, no kura modernā sabiedrība šodien visiem spēkiem cenšas izvairīties, un tas ir jautājums par cilvēka rīcības morālo atbildību.

Novembra vidū četru dienu laikā divos Latvijas teātros repertuārā parādījās trīs jauni iestudējumi, kuros galvenajās lomās ir dažādu paaudžu teātra prīmas – neapšaubāmi talantīgas un joprojām skatītāju mīlētas aktrises. Tomēr ar neviltotu prieku iespējams runāt tikai par vienu no šiem jauniestudējumiem.

Šajā sezonā Latvijas teātros tapuši vairāki jauni iestudējumi mazajiem skatītājiem - gan klasiskais stāsts par "Pelnrušķīti", gan multimediāls iestudējums "Brīnumpērlīte", kā arī režisora Ģirta Šoļa debija Latvijas Leļļu teātrī - "Divas Lotiņas".

Ināras Sluckas iestudējums "Zudušo laiku citējot" Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir estētiski skaistākais un viens no profesionāli pilnīgākajiem šā rudens piedzīvojumiem teātrī. Vērojot film noir stilistikā veidoto darbu, radās ķecerīga doma, ka režisore Ināra Slucka ar šo iestudējumu droši varētu pretendēt uz kādu grādu kino vēsturē.

Dailes teātris atkal klajā laidis jaunu kases grāvēju. Malači. Savu publiku vajag mīlēt un iepriecināt. Šoreiz brīnišķīgs āķītis – uz skatuves kā aktieris debitē jaunais, šiverīgais un atraktīvais Jurijs Djakonovs, kurš nesen Dailē debitēja arī kā režisors, iestudējot Tenesija Viljamsa "Tetovēto rozi" Mazajā zālē.

Igauņu režisora Elmo Niganena iestudējumā ”Zeme un mīlestība” skatāmi divi īpaši lieliski aktierdarbi. Nacionālā teātra prīma Dita Lūriņa beidzot saņēmusi lielu un skaistu lomu, kurā četru stundu garumā izdzīvo Sievietes būtību. Brīnišķīgs partneris viņai ir Uldis Anže Indreka lomā, iemiesojot katras sievietes sapni – gudru, nosvērtu, uzticamu, saprotošu un skaistu vīrieti, turklāt ar traģisku noslēpumu pagātnē. Taču skatuves stāsts ir par to, ka tik un tā īstu laimi un harmonisku mīlestību zemes virsū nesastapt.

Cienījami, profesionāli un intensīvi sākusies teātra sezona Jaunajā Rīgas teātrī. Uz starta mēneša laikā nostājās trīs jauni iestudējumi. Kaut katram no tiem cits režisors, divos no tiem turpinās stāstu stāstīšana jau ierastajās JRT tradīcijās. Taču sākšu ar lugas iestudējumu.

Īsu brīdi pirms izrādes sākuma, ieraugot dzīvelīgo murdoņu uz Dailes teātra lielās skatuves, pukojos uz sevi, ka neesmu ienākusi zālē laicīgi. Pieslēdzoties uz skatuves notiekošajam, pārņem nākamā spēcīgā emocija, kas drīzāk ir priecīga pārsteiguma pilns jautājums – vai tiešām es atrodos Dailes teātrī? Ar bulgāru režisora Aleksandra Morfova vitāli un asprātīgi iestudēto "Finita la comedia!" teātra sezona Dailē iesākusies krāšņi, saturīgi un daudzsološi.

Kad Līgas Zelģes Jasmīne Valtera Sīļa iestudētajā izrādē runā par to, ka savas dzimtas māju nepametīs ne par kādu cenu un fonā caur mājas logiem redzami Vecrīgas torņi, saprotu, ka Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrādi "Jasmīns. Pārdaugava" var piedzīvot arī kā stāstu par vēlmi nenodot. Nenodot savas mājas, savas saknes, savu mīlestību un savus sapņus…

Un tomēr gribējās uzrakstīt par Dailes teātra sezonas noslēguma izrādi "Džons Neilands". It kā jau tā tika pasludināta tikai par vecā iestudējuma kopiju. Turklāt kāds izrādē iesaistītais aktieris vienā no sociālajiem tīkliem "aprāja" kritiķus par neizprotamo raušanos recenzēt to, ko visi tāpat taču uzskatot par balagānu…

Noskatoties Viestura Meikšāna jaunāko iestudējumu "Egoisti" Valmieras Drāmas teātrī, sapratu, ka esmu gatava kaut tūlīt to skatīties atkal no sākuma – lai vēlreiz pārliecinātos, cik mūsdienīgi un aktuāli iespējams izlasīt vienu "vecu" padomju dramaturgu. Pēc Maksima Gorkija lugas "Sīkpilsoņi" motīviem veidotais iestudējums asprātīgi un reizē jūtīgi runā par (ne)saprašanos starp dažādām paaudzēm – teātrī, mākslā vispār un sadzīvē.

Teātri uz sezonas beigām piedāvā arvien intensīvākas skatuves baudas. Arī Dž. Dž. Džilindžera "Neprātīgā Zelda" Dailes teātra Kamerzālē kutina vai visas maņas. Kopā ar aktieriem Dārtu Daneviču, Daini Grūbi un ar režisoram uzticamo tērpu mākslinieci Ilzi Vītoliņu kā asins sarkana deja tapis kaislīgs mākslinieku attiecību stāsts.

Rūdolfa Blaumaņa "Indrānu" iestudējums Rīgas Krievu teātrī tika ļoti gaidīts. Gan tāpēc, ka izrādes režisors ir jaunais un talantīgais režisors Elmārs Seņkovs, gan tādēļ, ka oriģināldarbu tēmas citā mēlē vienmēr izskan ar neierastākiem akcentiem. Turklāt Krievu teātra jaunākajā iestudējumā gandarījumu sagādā vizuālais ietvars, kurš, toleranti balansējot starp klasikas vērtībām un mūslaiku dzīves aktualitātēm, ir tik pat jēgietilpīgs, cik Blaumaņa luga. Būtiski emocionālo spriedzi neuzbāzīgi, bet precīzi izrādē kāpina Goran Gora mūzika.

Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojis gaumīgs, stilā izturēts, asprātīgs un daudzslāņains iestudējums. Uz Dailes teātra lielās skatuves debitējis režisors Gatis Šmits, uzvedumā "Mežonīgā pilsēta" no jauna apliecinot šā teātra aktieru talanta šarmu un spēku.

Latvijas Nacionālās operas baleta jauniestudējums "Bajadēra", pateicoties mākslinieces Ināras Gaujas scenogrāfijai un kostīmiem, patiešām šķiet vērienīgs un košs. Iespaidīgi tempļa mūri, grezna radžas pils, bet sārti oranžie toņi, kas dominē kostīmos, ne tikai sasaucas ar Indijas kolorītu, bet arī ar šā pavasara aktualitātēm apģērbu modē. Tikpat laikmetīgi ir arī faķīra Magedaveja dredi.

Lai man piedod liepājnieki, bet iesākumā dažus vārdus veltīšu tikai režisoram, jo pēc izrādes noskatīšanās tie kārtējo reizi prasījās tikt pateikti… Kopš Džilindžers ir kļuvis par Dailes māksliniecisko vadītāju, viņa režisoriskā (radošā?) stratēģija kļūst arvien neizprotamāka – savā teātrī viņš iestudē lētas bulvāru komēdijas un vienkāršotus klasikas lasījumus, bet Liepājā veido mākslinieciski augstvērtīgas izrādes ar spilgtiem aktierdarbiem. Šobrīd tas jau vairs neizskatās pēc vienkāršas veiksmju un neveiksmju statistikas, bet drīzāk tuvojas to jautājumu lokam, par kuriem režisoram vajadzētu nopietni padomāt, citādi tas draud izvērsties Dailes teātra kārtējā galvenā režisora problēmā.