Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome un Live Riga
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome un Live Riga

Torņakalns ir Rīgas pilsētas "plaušas", kurā jau vairāk nekā 100 gadus rīdzinieki ir meklējuši patvērumu no šaurības, saspiestības un māju mūriem, kas neļauj brīvi uzelpot. Pāri Daugavas ūdeņiem tās spoguļojas un valdzina ar savu ainavu. Pilsēta aicina ar augstiem torņiem, rosību un nemitīgu kustību, un tai iepretim - zaļais Torņakalns ar Arkādijas parku, koka namiņiem, dzelzceļa artēriju un Lutera baznīcas smaili. Pastaigā pa Torņkalnu ir jābūt modram, jo vēsturiskas vietas un burvīgi skati var slēpties ik aiz stūra, vien jāprot tos notvert.

Rīgas maršruti: Torņakalns

Torņakalna pirmsākumi

Skats uz Rīgu no Arkādijas Torņakalnā, 1905. – 1910. gads. Pastkarte. VRVM 168736 

Jau 13. gadsimtā pie Māras–Dzirnavu ezera upītes ietekas Daugavā atradies krustnešu sargpostenis. Pirmās ziņas par pastāvīgu nocietinājumu šai vietā ir no 1483. gada, kad to sauca par Sarkano torni. Tornis bija četrstūraina, sešus stāvus augsta būve. Sākot no otrā stāva līmeņa, tornim bija logi ar gotiskām smailloka pārsedzēm. Izteiksmīgs elements bija gotiskajam stilam raksturīgs pakāpienveida zelminis. Būve bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, augšdaļa rotāta ar baltiem apmetuma laukumiem. Fasāde greznota arī ar dekoratīvām joslām, kas vizuāli nodalīja stāvus. Ieeja, visdrīzāk, atradās otrā stāva līmenī.

Torņa pakājē ar laiku radušās apdzīvotas vietas, kuras jau 17. gadsimtā sauca par Torņa gruntsgabaliem. 

Tornis bijis atzīmēts arī 1654. gada plānā, tālāk par to ziņu trūkst, un vēlāk, 17. gadsimta otrajā pusē, tur jau atradās ķieģeļu noliktava. Iespējams, tornis tika sagrauts cara Aleksandra Mihailoviča karaspēka uzbrukuma laikā 1656. gadā. 

 Torņakalns. Marijas dzirnavu dīķis. 1905. – 1910. gads. Pastkarte.  VRVM 168728 

Kobrona skansts

Vietā, kur šobrīd atrodas jaunais Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskais centrs, savulaik atradās zviedru–poļu kara laikā būvēts nocietinājums, kuru sauca Kobronskansts. Nocietinājums nosaukts par godu zviedru karavadonim – karaļa Gustava Ādolfa armijas pulkvedim Samuelam Kobronam. 

1656. gada 21. augustā Rīgu aplenca krievu karaspēks cara Aleksandra Mihailoviča vadībā. Tas aplenca Rīgu posmā no Sarkandaugavas līdz Ķengaragam, priekšpilsētas tika nodedzinātas. Divas krievu nodaļas tika izvietotas gar Daugavas kreiso krastu Kobronskansts ieņemšanai. Tomēr uzdevums nebija izpildāms, jo Rīgas aizstāvji bija aizbēruši Mārupītes ieteku Daugavā un tā pārplūstot pārvērta skansti par nepieejamu salu – cietoksni. Tā arī neko nepanācis, cara karaspēks bija spiests atkāpties. Nākamajā gadā sekoja poļu uzbrukums, un arī to apturēja Kobronskansts, neļaujot karaspēkam tikt pilsētai klāt. 

Turpmākajos miera laikos Kobrona skansts tika pamazām nocietināta un pārbūvēta. 

Tomēr, kā raksta Boriss Šalfejevs grāmatā “Rīgas vārtos”, 1709. gadā Rīgu no jauna aplenca krievu karaspēks un šoreiz Kobrona skanstī nocietinājušies zviedri to pameta jau pēc pāris dienu apšaudes, pārceļoties uz Rīgas bastioniem. Pamestajā skanstī nocietinājumus sev ierīkoja cara karaspēks. To pārdēvēja par Pētera skansti par godu Pēterim I, un te pulcējās visi augtākie armijas pavēlnieki uz apspriedi. Zviedri skansti mēģināja apšaudīt no pilsētas puses, taču neveiksmīgi. 

Daniels Staverts "Daugavas kauja". Fonā ar apbrīnojamu precizitāti gleznots arī toreizējais Pārdaugavas reljefs un Daugavas krasti. Izcēlumā redzama arī Kobronskansts. Avots: interneta žurnāls "Par Āgenskalnu"

19. gadsimtā Krievijas stratēģiskās robežas aizvirzījās tālu no Rīgas, tāpēc pilsētas paplašināšanas nolūkos noraka tās vaļņus un bastionus un reizē ar tiem nojauca arī Kobronskansti, kuras teritorijai cauri izbūvēja dzelzceļu.

Pēteris I kņazam Aleksandram Meņšikovam rakstīja par Rīgas aplenkšanu: “Šodien plkst. 5 pēc pusnakts iesākās Rīgas bombardēšana un pirmās 3 bumbas uz pilsētu nosūtīju pats savām rokām, par ko ļoti pateicos Dievam, ka viņš atriebību šai nolādētajai vietai lēmis iesākt man.” Tā grāmatā “Rīgas vārtos” citē Zelmārs Lancmanis.

Bloka muiža

Blokmuiža Vienības gatvē 1930. gados. Fotogrāfs – Roberts Johansons. VRVM 128387 

Bloka muiža celta no 1841. līdz 1843. gadam Jelgavas šosejas malā, uz viesnīcnieka Bartela Šeibes gruntsgabala. Šī ir vienīgā muiža Latvijā ar galerijas tipa kolonādi, kas celta klasicisma stilā. Ēku cēla namdaru meistars Mendels un mūrnieku meistars Neimanis. Šajā laikā līdzās tika uzcelta vēl viena dzīvojamā ēka, izveidots dārzs, varam lasīt vēstures portālā “citariga.lv”.

1857. gadā muižiņu savā īpašumā ieguva Krievijas armijas kapteinis Eduards Bloks, kura vārdā vēlāk sāka dēvēt pašu muižiņu. 1894. gadā ēkā tika ierīkota aptieka, kas šeit atradās līdz 1937.gadam. 1900.–1905. gadā muižas teritorijā tika uzcelti divi nelieli dzīvojamie namiņi. Trīsdesmitajos gados ēkas atradās ļoti sliktā stāvoklī un tās apdzīvoja tikai toreizējais Bloka muižiņas īpašnieks J. Benšons.

Galvenā ēka tika restaurēta laikā no 1952 līdz 1954. gadam, un 1963. gadā tā tika pielāgota bibliotēkas vajadzībām.

Pēc bibliotēkas izvākšanas ēka stāv tukša un lēnām iet bojā. Tai ir nomainījušies daudzi īpašnieki, un muiža joprojām gaida savu kārtu, lai tiktu restaurēta un turpinātu priecēt vietējos un garāmbraucējus ar savu eleganci. 

Torņakalna baznīca

Rīgas Lutera baznīca Torņakalnā. Foto: LETA

Torņakalna jeb Rīgas Lutera baznīca ir pirmā Mārtiņa Lutera vārdā nosauktā baznīca Latvijā. Celtnes projektu neogotikas stilā izstrādāja Rīgas Politehniskā institūta profesors Johanness Kohs. Vākt ziedojumus dievnama celšanai ierosināja Liepkalnes draudzes mācītājs Vilhelms Štolls jau 1881. gadā, un Mārtiņa Lutera 400. jubilejas gadā tie bija sevišķi dāsni. Baznīcas būvniecību uzsāka 1888. gada 19. oktobrī, Reformācijas svētku laikā ieliekot pamatakmeni, un to uzraudzīja arhitekts Vilhelms Bokslafs. Viņš ir arī dievnama interjera autors. Jau gada laikā celtne bija zem jumta, un vēl divus gadus tai tika veikti fasādes un iekšējās apdares darbi. 1891. gada 24. februārī baznīcu svinīgi atklāja, amatā iesvētīja arī tās pirmo mācītāju Pēteri Paukšēnu, tai brīdī viņš bija vienīgais latviešu tautības mācītājs Rīgā. Baznīcā bija 1000 sēdvietu un vēl 250 stāvvietu. Jaunizveidotajā draudzē iekļāvās apkārtējo apkaimju – Torņakalna, Mārupes, Atgāzenes un Ziepniekkalna – iedzīvotāji. 

Foto: Rīgas Lutera draudze

1893. gadā, divus gadus pēc iesvētīšanas, firma “E.F. Walcker & Co” no Ludvigsburgas Vācijā uzstādīja ērģeles, kuras kalpo joprojām, stāstīts Andra Caunes grāmatā “Rīga laikmetu griežos 1901–1918”.

Mūsdienās Torņakalna baznīcas draudze ir lielākā luterāņu draudze Latvijā. 

Torņakalna stacija un dzelzceļš

Foto: LETA

1868. gada 21. novembrī tika atklāta Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnija. Sākotnēji stacija neatradās tagadējā vietā, bet nedaudz tuvāk Daugavai. Tajā atradās pieņemamā telpa ar kasi pirmās un otrās klases pasažieriem, atsevišķa kase un zāle trešās klases pasažieriem, dāmu un kungu istabas, telegrāfa nodaļa, kā arī stacijas priekšnieka, līnijas pārvaldnieka, līnijas valdes kancelejas telpa, kā arī galvenā kase, noliktava, dažādas telpas stacijas kalpotājiem. Turpat stacijas laukumā notika tirgošanās ar lauksaimniecības precēm, un no piestātnes Daugavas krastā kuģi veda tālāk produkciju uz Daugavas labo krastu. Kad atklāja tiltu pār Daugavu, aktīvā tirdzniecība beidzās, jo vairs nebija vajadzības preces vest pāri Daugavai ar laivām. 

Senā stacijas ēka mūsdienās ir noslēpusies pagalmā aiz Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja un Ugunsdzēsēju depo Akmeņu ielā 38.

 Pastkarte. Torņakalna dzelzceļa viadukts pirms Pirmā Pasaules kara. 1910. – 1914. gads. VRVM 168752

Tagadējā stacijas ēka tika uzcelta 19. un 20. gadsimta mijā. 1994. gadā ēka piedzīvojusi renovāciju pēc ugunsgrēka. 

Ar Torņakalna staciju saistās viena no traģiskākajām lappusēm Latvijas vēsturē, jo tieši no šīs stacijas 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā uz Sibīriju lopu vagonos tika izsūtīti tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, no kuriem daudzi vairs neatgriezās. Šos notikumus pieminot, Torņakalna stacijā ir uzstādīts lopu vagons – tieši tāds, kādos cilvēki tika sadzīti un nosūtīti garajā nāves ceļā pretī badam, aukstumam un izmisumam –, piemiņas plāksne un memoriāls “Putenī”, kuru veidojis tēlnieks Pauls Jaunzems.

Foto: LETA

Sadzīve un uzdzīve Torņakalnā

Ēka Valguma ielā. 1932. gadā. Fotogrāfs – Roberts Johansons. VRVM 119942 

Pārdaugava bija populāra Rīgas birģeru, kā arī mazāk turīgu iedzīvotāju vidū kā vakara pastaigu un izbraukumu vieta. Pēc pārdzīvotajām epidēmijām, saspiestības, netīro kanāla ūdeņu tuvuma rīdzinieki tiecās nokļūt svaigā gaisā un plašumā. Turīgākie Rīgas iedzīvotāji Pārdaugavā būvēja sev vasarnīcas, kas vēlāk kļuva par pastāvīgu uzturēšanās vietu. 

Viena no populārākajām uzturēšanās vietām Torņakalnā ir bijusi vieta ar nosaukumu “Jeruzaleme” – to apmeklējuši sava laika gaišākie prāti, piemēram, Garlībs Merķelis, lai patīkamā kompānijā izklaidētos un atpūstos. Avoti vēsta, ka tā atradusies O. Vācieša ielā 19, bijušajā Šrēdera muižā.

Nedaudz tālāk aiz “Jeruzalemes”, Altonavas ielas sākumā, kāds uzņēmīgs cilvēks vārdā Rasmuss Mēbe (citos avotos Rasmuss Menbo) ierīkoja vietu ar nosaukumu “Altona”, kur izklaidēties zemākas kārtas cilvēkiem. Lai pievilinātu publiku, uzņēmējs aizvien mācējis izdomāt kādu jaunu izklaidi. “Altona” kā tautas izpriecu centrs noturējās turpat 100 gadus, un tur tika rīkoti daudz un dažādi pasākumi – uzvestas teātra izrādes, svinēti Līgo svētki. Tur regulāri tika rīkoti umurkumuri (no vācu valodas Hunger-Kummer jeb “bads un bēdas”). Šie svētki radušies 1710. gadā, kad lielā mēra un aplenkuma laikā tirgotājs Bērencs trūcīgajiem par velti izdalījis savus pārtikas krājumus. Publikas priekam tika laisti gaisa baloni, ierīkotas mazas strūklakas un pat rīkotas uguņošanas. 

Savrupmāja pie Māras ezera Lielajā Altonavas ielā 1933. gadā. Fotogrāfs – Roberts Johansons. VRVM 120112

Tagadējās robežas Torņakalna rajons ieguva tikai 19. gadsimtā, līdz tam pastāvēja vien atsevišķi apdzīvoti ciemi. Ap šo laiku tika uzbūvētas jau vairākas lielas rūpnīcas, rajona iedzīvotāju sastāvs pamatā bija to strādnieki ar savām ģimenēm. Tāpat kā pārējai Pārdaugavai, arī Torņakalnam raksturīgā apbūve ir vienstāva vai divstāvu īres nami vai strādnieku barakas. 

Torņakalna parku (vēlāk Arkādijas dārzu) uz augstas kāpas ierīkojis K. fon Vērmanis 1852. gadā. Tur bijušas krāšņas oranžerijas un siltumnīcas ar retiem tropu augiem. Viņa mantinieki dārzu pārdevuši, un vēlāk tas kļuvis par iecienītu rīdzinieku atpūtas vietu.

Torņakalna parku 19. gadsimta vidū ierīkoja rūpnieks un ģenerālkonsuls Kristians Heinrihs fon Vērmanis. Tas esot bijis sevišķi kopts un krāšņs dārzs ar siltumnīcām un oranžērijām, kurās auga palmas, vīnogas, aprikozes un citi reti tropiskie augi. Tos aplūkot braukuši gan vienkārši interesenti, gan arī tā laika dārzkopības nozares speciālisti. 

Pēc ģenerālkonsula nāves mantinieki dārzu nav uzturējuši un drīz vien izūtrupējuši. 1896. gadā to no dažādiem īpašniekiem pārpirka pilsēta un paplašināja, pievienojot bijušās Kobronskanstes esplanādes daļu, dažas pilsētai piederošas pļavas, kā arī vēlāk piepērkot zemes gabalu gar Friča Brīvzemnieka ielu. Parks izpletās līdz apkārtējām ielām, un tā kopējā platība sasniedza 6,2 hektārus. 1900. gadā uzsāka ierīkot jaunus parka apstādījumus un teritoriju labiekārtoja pēc pilsētas dārzu direktora Georga Kūfalta projekta. Mainot Mārupītes gultni, to ievadīja parka centrālajā daļā, dažās vietās paplašinot, ierīkojot kaskādes un ūdenskritumus. 

 Zviedru muitas ēka Valguma ielā 28/30. 1932. gads. Roberts Johansons. VRVM 120114/2

Torņakalnā atrodas arī tautā iemīļoto dzejnieku Ojāra Vācieša un Jāņa Akuratera muzeji. Muzeju mājaslapā par dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvi rakstīts: “Te [Pārdaugavā] tapusi viņa dzejas lielākā un nozīmīgākā daļa. Ludmila Azarova dēvē Pārdaugavu par dzejnieka intelektuālo telpu, par viņa lielo rakstāmgaldu, jo dzeja vispirms “kājām izstaigāta” Arkādijas parkā, ejot gar Māras ezeru, ceļā uz Āgenskalna tirgu, Torņkalna staciju vai tālāk – dodoties ārā no pilsētas, citreiz – pāri Daugavai uz Rīgas vēsturisko centru un vēl tālāk.” Interesants ir arī fakts, ka dzejniekam dzīvokli piešķīra tajā pašā mājā, kur 18. gadsimta otrajā pusē atradās pazīstamais traktieris “Jeruzaleme”. Muzeji joprojām ir aktīvi dzejnieku daiļrades popularizētāji un rīko regulārus radošos vakarus un izglītojošus pasākumus, lai ar mākslinieku daiļradi iepazīstinātu aizvien jaunas lasītāju paaudzes. 

Ojārs Vācietis

Gar Mārupīti

Te sienu pļauj, te svētās Māras govs,
pret sauli sānus spīdinot, ēd zāli,
te tēlnieks akmens sejai skalda lieko nost
un ēnā brīnās neaizmirstulītes vārīgas.

Te vietām Kursa, vietām Piebalga,
te pagājušā gadusimtā griezta durvju stendere.
Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek
un apvelk riņķi – te ir Rīgas centrs.

Te pagaidām vēl dzīvības pilns viss,
vēl baltā smiltī dzidrs avots vārās,
vēl, cilvēciņ, tu esi pazudis,
ja tevi nobur Mārupītes nāras.

PROJEKTA EKSPERTS

Valdis Gavars

Pārdaugavas vēstures eksperts

RAKSTA AUTORE

Kristīne Radovica

Žurnāliste 

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".