Latvijā mājsaimniecības ceļā uz energoefektīvākiem risinājumiem, taupīgākām iekārtām tiek atbalstītas vairākās programmās, kuras īsteno dažādas institūcijas, katrai gan ir savas nianses un konkrēti mērķi. Savukārt Eiropā kopumā tieši uz privātmāju īpašniekiem vērsts atbalsts nav bieža parādība, jāsecina no Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) ekspertu sacītā.

Nenoliedzami, liela daļa cilvēku, kas interesējas par dažādiem jauniem risinājumiem enerģētikas jomā, pirmkārt balstās uz ekonomiskiem apsvērumiem – kā būtu izdevīgāk savu māju vai ūdeni sildīt. Savukārt valsts Eiropas Savienības (ES) līmenī rūpējas par klimatu, tostarp enerģijas patēriņa mazināšanu, “zaļās” domāšanas iedzīvināšanu un apziņas veidošanu.

KEM Enerģētikas ilgtspējas departamenta direktore Aija Timofejeva atgādina – zinātniski ir pierādīts, ka temperatūra uz mūsu planētas pieaug, ko var novērot arī Latvijā – nereti ir liels karstums, krusa, kas iepriekš šim reģionam nebija raksturīgi. Tāpēc savulaik ANO pieņēma konvenciju, kurā ir izvirzīti mērķi samazināt Zemes kopējo temperatūru.

“Būtībā temperatūras paaugstināšanos veicina industriālie procesi. Mēs, cilvēki, gribot dzīvot labāk, ērtāk, piesārņojam vidi, tostarp gaisu, zemi. ES ir uzņēmusies vadošo lomu klimata politikas jomā, zaļās domāšanas virzībā pasaulē. Latvija kā ES dalībvalsts ir piekritusi šiem mērķiem,” viņa skaidro.

Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, jau līdz 2030. gadam Latvijai emisijas, ko rada mazās enerģētikas, transporta, nelielās rūpniecības, lauksaimniecības, atkritumu apsaimniekošanas sektors, ir jāsamazina par 17%, salīdzinot ar 2005. gadu.
Jāvirzās uz atjaunīgās enerģijas īpatsvara palielināšanu kopējā enerģijas patēriņā. Ilgākā laika posmā mērķi ir vēl ambiciozāki, proti, līdz 2050. gadam visai Eiropai kopumā ir jāsasniedz klimatneitralitāte.

Timofejeva teic, ka publiskajā telpā parasti tiek runāts par elektrību. Tas ir arī “redzamākais” risinājums, piemēram, uz dažādām ēkām ir salikti saules paneļi. “Tajā pašā laikā ir labs piemērs – “Salaspils siltums”, kurš ir uzstādījis saules kolektorus, kas ir paredzēti ūdens sasildīšanai. Jaunbūves, privātmājas tiek būvētas ar siltumsūkņiem, dažādi risinājumi – “zeme-zeme”, “zeme-gaiss”, kur ēkas apsildei tiek izmantots atjaunīgās enerģijas risinājums,” skaidro eksperte.

Ēkās, kurās izmanto centralizēto siltumapgādes sistēmu, par atjaunīgās enerģijas risinājumiem rūpējas attiecīgais pakalpojuma nodrošinātājs. Latvijā pērn un aizpagājušajā gadā piedzīvotais dabasgāzes cenas lēciens debesīs arī šiem uzņēmumiem lika virzīties uz biomasas risinājumiem. Te gan Timofejeva piemin lielāko klupšanas akmeni – Rīgu un arī Pierīgas pašvaldības, kuras izmanto dabasgāzi. “Labi saprotam, ka Rīgu nevaram “uzlikt” uz biomasu,” skaidro eksperte. Pašvaldība, siltumapgādes uzņēmums meklē citus risinājumus un tehnoloģijas – tādas esot, bet vēl līdz galam nav aprobētas pilnvērtīgai lietošanai.

Kamēr Eiropas ziemeļos domā par to, kā ilgtspējīgāk saražot siltumu, dienvidos priekšplānā ir meklējumi jauniem aukstuma risinājumiem. Tur spriež par jauna tipa kondicionieriem, jo pašlaik tajos tiek lietotas fluorētās jeb tā saucamās F-gāzes, kas nodara kaitējumu atmosfērai, domā, kā kopumā vēsināt ēku.

Savukārt mūsu platuma grādos, piemēram, veicot “dziļo” (pamatīgu, pilnvērtīgu – red.) renovāciju viena kvartāla ietvaros, siltumapgādes operators varētu lemt par zemas temperatūras siltumapgādes sistēmas izbūvi, proti, piegādāt siltumu nosacīti nevis ap 90°C, bet 75°C, stāsta Timofejeva.

Kaimiņi Dānijā, Zviedrijā vērtē tā saucamos industriālos siltumsūkņus ar lielām jaudām, aicina skatīties arī Latviju uz šādu risinājumu. “Tomēr ļoti lielas jaudas siltumsūkņi, kādi mums būtu vajadzīgi, tirgū šobrīd nav aprobēti,” viņa atzīst.

Protams, aktuāla ir arī mūsu katra rīcība, sākot ar savas mājas sakārtošanu, siltināšanu, beidzot ar paradumu pārskatīšanu un maiņu. “Mājsaimniecības mudinām izvērtēt savu enerģijas patēriņu, jo vislētākā enerģija ir tā, ko nepatērējam. Ir vērts pavērot savus paradumus, novērtēt, kur ir iespējas patēriņu mazināt, ko izslēgt, “izraut” no kontaktiem, izmantot termoregulatorus, lai samazinātu temperatūru brīdī, kad neesam telpās,” viņa aicina.

Lai sasniegtu noteiktus klimata un enerģētikas mērķus, būtiska loma ir finansējumam, atzīst KEM Klimata un enerģētikas finanšu instrumentu departamenta direktors Raimonds Kašs. Nodrošināt visas vajadzības tikai ar publisko finansējumu vien nav iespējams. Atbalsta programmas viņš raksturo kā burkānu, kura uzdevums ir iekustināt procesus.

Piemēram, Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātā un “Altum” īstenotā privātmāju energoefektivitātes programma ir plašāk zināma, tā jau ir izsmelta, tomēr EM “Delfi Bizness” apstiprina, ka tai paredzēts papildus novirzīt 237 tūkstošus eiro. Tas varētu pagarināt programmas darbību vēl par dažiem mēnešiem, papildus atbalstot aptuveni 45 projektus.

“Privātmāju siltināšanas programmā atsaucība bija diezgan liela,” vērtē Timofejeva, sakot, ka privātmājas ir nišas produkts, proti, ES publiskos līdzekļus to sakārtošanai būtībā nepiedāvā. “Protams, ir izņēmumi – energoresursu cenu pieauguma dēļ, piemēram, Vācija sagatavoja vairākas atbalsta programmas, attiecīgi atsevišķu tehnoloģiju cenas parāva uz augšu, radīja iztrūkumu.”

Kā skaidro Kašs, Latvijā dažādām ministrijām ir programmas, kas tiešā vai pastarpinātā veidā ir veltītas klimatam, enerģētikai – atkarībā no tā, kas ir mērķa grupas. Arī finansējuma avoti ir dažādi. Un jau pieminētā EM programma nebūt nav vienīgā.

Pašlaik KEM atbalsta instrumentu loks ir plašākais. Starp programmām, kas vērstas uz mājsaimniecībām, ir arī elektroauto ieviešanu atbalstošās, citas savukārt tiešā veidā neskar mājsaimniecības, bet tās var izmantot pašvaldības un uzņēmumi. Cita starpā par ES fondu līdzekļiem paredzēta arī jaunu pieslēgumu izbūve, lai pie esošās centralizētās siltumapgādes sistēmas pievienotu jaunus objektus (tostarp privātmājas). Savukārt, piemēram, ES Atveseļošanās fonda līdzekļi tiek/tiks izmantoti siltumtīklu pārbūvei, uzlabošanai.

“Runājot par mājsaimniecībām, tas ir nišas atbalsts – nav tipiskākais ne Latvijā, ne Eiropā,” atzīst arī Kašs. Pirmās iniciatīvas, kas bija vērstas tieši uz mājsaimniecībām, Latvijā parādījās jau pirms gadiem desmit. Arī tad bija iespējas uzstādīt saules paneļus, kolektorus, siltumsūkņus un biomasas apkures katlus.

“Salīdzinot tā laika rādītājus ar šī brīža aktivitāti, situācija ir kardināli pretēja – pirms 10 gadiem saules paneļi faktiski nefigurēja, bija interese par saules kolektoriem, katliem, siltumsūkņiem, pat vēja ģeneratoru bija vairāk nekā šobrīd. Desmit gados notikušas krasas tirgus izmaiņas, jāteic godīgi, sava loma ir Ķīnas ražotājiem, saules paneļu cenas ir būtiski kritušās,” stāsta KEM pārstāvis.

● Saules paneļi ir kļuvuši tik lēti, ka vairākās Eiropas valstīs tos izmanto žogu vietā, jau iepriekš vēstīja “Delfi Bizness”

Viena no populārākajām programmām šobrīd ir saistīta ar EKKI – emisijas kvotu izsolīšanas instrumentu; tajā aptuveni 90–95% pieejamā finansējuma tika tieši saules paneļu iegādei uzstādīšanai. “2022. gadā elektroenerģijas cena drastiski pieauga, mēneša laikā izstrādājām, apstiprinājām programmu, interese saglabājas augsta. Redzēsim, kas notiks pēc 1. maija, kad spēkā stāsies neto norēķinu sistēma, negaidām krasu samazinājumu,” pauž Kašs. Aktivitāte ir pamanāma arī siltumsūkņu kategorijā, mazākā apjomā atbalsts tiek izmantots biomasas apkures katliem, bet vēl mazāks ir pieprasījums pēc saules kolektoriem.

Mājsaimniecību kontekstā retāk tiek piesaukts atbalsts, kas paredz iespēju pieslēgties centralizētajai siltumapgādei. “Tā nav populārākā iespēja,” secina KEM pārstāvis.

Cilvēki nereti uzskata, ka alternatīvie, zaļie risinājumi galu galā būs dārgāki, taču Timofejeva norāda, ka tas tomēr ir stereotips. “Manuprāt, Latvijā lielākā daļa mājsaimniecību neveic tirgus izpēti,” viņa saka, skaidrojot, ka lielākoties darbojas princips “viena tante teica” vai “kaimiņš tā izdarīja”. Proti, ja kaimiņš ir uzlicis viena noteikta modeļa iekārtu, arī citiem liekas, ka tas ir labākais, taču ne vienmēr tā būs.
“Būtu jāvirzās uz to (un ne tikai mājsaimniecībām, bet arī publiskajam sektoram), ka tiek vērtēta nevis cena vai cena par megavatstundu, bet gan analizētas dzīves cikla izmaksas. Piemēram, gāzes kaltam pret biomasas vai biometāna katlu. Mums arī liekas, ka jebkurš gāzveida kurināmais ir slikts, taču – nebūt ne. Latvijā tiek ražota biogāze, biometāns, un dabasgāzi ar to var aizvietot, un nav pat jāmaina katls, var mainīt kurināmā veidu,” apsvērt arī citas iespējas mudina Timofejeva. Un te lieti var noderēt speciālista konsultācija, kas arī nemaksājot kosmiskas summas. Šis speciālists novērtē ēkas energostāvokli un piedāvā risinājumu variantus.

Energoauditoru pakalpojumu izmantošana publiskajā sektorā ir ierasta, bet privātmāju gadījumā tie tiek izmantoti ļoti reti, piekrīt Kašs. “Cilvēki nereti domā, ka ir gudrāki, – vai tad nu nezinās, vai un kad jānomaina logi, vai un ko likt uz jumta. Risks ir tajā, ka tiek iztērēta liela summa, lai veiktu, pēc cilvēka domām, nepieciešamos energoefektivitātes pasākumus, bet tie var “nedarboties” – ietaupījums ir, taču ne tik liels, kā varētu būt.
Speciālista novērtējums šo risku būtiski samazina. Nedomāju, ka privātmājas izpētes izmaksas ir ļoti lielas pretim investīcijām, ko iegulda,” viņš skaidro.

Nobeigumā Kašs atzīst, ka privātmāju gadījumā rīcības brīvība ir būtiski lielāka, tomēr arī daudzdzīvokļu ēku iemītniekiem ir savas iespējas. Piemēram, EM piedāvā atbalsta programmas daudzdzīvokļu ēku atjaunošanai, siltināšanai.


● "Delfi Bizness" jau vēstīja par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iemītniekiem pieejamo finansiālo atbalstu energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumiem, tādējādi pašiem tērējot mazāk.

Stāstot par nākotnes iecerēm, viņš teic, ka KEM vērtē jomas, kas šobrīd nav “nosegtas”. “Redzam, ka tāda ir atjaunīgo resursu izmantošana daudzdzīvokļu mājās vai ēkās ar mazu dzīvokļu skaitu – vajadzība pēc šāda veida tehnoloģijām ir. EM programmā ir jābūt ekonomiskajam pamatojumam, kas varētu ierobežot iespējas saņemt atbalstu šādām lietām. Tas ir virziens, pie kura strādājam,” klāsta Kašs.

Paredzēts atbalstīt energokopienu veidošanu (ideja – vairākas ēkas ar dažādu juridisko statusu varētu “apvienoties” un veidot vienu kopīgu energoavotu – elektrībai vai siltumam), tas būtu jauns virziens Latvijā.