Elīza Ferreira: Jauna ēra Eiropas kohēzijā
Elīza Ferreira, Eiropas Komisijas kohēzijas un reformu komisāre
Foto: EPA/Scanpix/LETA
Patlaban ieejam koronavīrusa ēras trešajā gadā. Nebūs pārspīlēti to raksturot kā jaunu ēru: no tāldarba līdz dziļām sociālām pārmaiņām – tā ir mainījusies mūsu dzīve, un ir nopietni iedragāta ekonomika. Kopīga izlēmīga rīcība Eiropas līmenī ir palīdzējusi ierobežot sociālo un ekonomisko kaitējumu un veicinājusi atveseļošanu. Tomēr krīze dažādus reģionus un sociālās grupas ir ietekmējusi ļoti nevienmērīgi: vai mēs pieredzēsim asimetrisku atveseļošanos?
Pēc atveseļošanās savukārt sākas būtiska pārveide — virzība uz zaļo ekonomiku un zināšanu sabiedrību. Tā ir milzīga iespēja — jaunas nozares, jaunas darbvietas, taču ne visi reģioni ir gatavi šīs priekšrocības izmantot. Vai jaunajā ekonomikā daži nepaliks novārtā?

8. kohēzijas ziņojums ir unikāla iespēja gūt atbildes uz šiem jautājumiem, jo tajā apkopots daudz faktu, skaitļu un sniegta analīze. Tajā ir daudzpusīgs stāsts par būtisku stāvokļa uzlabošanos Eiropas reģionos un pilsētās pēdējās desmitgadēs, kā arī par pašreizējām grūtībām un izaicinājumiem nākotnē. Eiropas Savienības austrumdaļas reģioni kopumā ir būtiski panākuši pārējo ES, taču vēl palikušas būtiskas nepilnības.

Tie ir attīstījušies, pateicoties priekšrocībām, ko sniedz zemas izmaksas, un ieguldījumiem infrastruktūrā, proti, izaugsmes virzītājspēkiem, kas var palēnināties tikai laika gaitā. Par to pārliecināmies, kaut paraugoties uz daudziem reģioniem ar vidējiem ienākumiem un mazāk attīstītiem reģioniem, īpaši Dienvideiropā un Eiropas dienvidrietumos, kuri ilgstoši cietuši no ekonomikas stagnācijas vai relatīvas ekonomikas lejupslīdes. Lai izkļūtu no slazda, kas ierobežo attīstību, ir vajadzīga mērķtiecīga rīcībpolitika pārvaldes, izglītības, inovācijas un uzņēmējdarbības vides jomā.

8. kohēzijas ziņojums - galvenās
atziņas

  • Kohēzijas politika ir kļuvusi par svarīgāku investīciju avotu. Kohēzijas finansējums laikā no 2007.–2013. gada plānošanas perioda līdz 2014.–2020. gada plānošanas periodam palielinājās no 34% līdz 52% no kopējiem publiskajiem ieguldījumiem.
  • Kopš 2001. gada Austrumeiropas mazāk attīstītie reģioni ir sasnieguši pārējo ES reģionu līmeni. Tomēr tai pašā laikā daudzi reģioni ar vidējiem ienākumiem un mazāk attīstītie reģioni, īpaši ES dienvidu un dienvidrietumu daļā, ir cietuši no ekonomikas stagnācijas vai lejupslīdes. Lai gan ir pastiprinājusies konverģence starp dalībvalstīm, ir palielinājušās iekšējās atšķirības starp strauji augošu dalībvalstu reģioniem.
  • Ir cēlies nodarbinātības līmenis, taču reģionu nevienlīdzība joprojām ir lielāka nekā pirms 2008. gada.
  • Laikā no 2012. līdz 2019. gadam par 17 miljoniem saruka nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits.
  • Eiropā ir palielinājusies plaisa reģionu inovācijas jomā, jo netika investēts pētniecībā un izstrādē un nebija novērsti inovācijas ekosistēmu trūkumi vismazāk attīstītajos reģionos.
  • ES iedzīvotāji noveco, un turpmākajos gados viņu skaits sāks rukt. 2020. gadā reģionos ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu dzīvoja 34% ES iedzīvotāju. Tiek prognozēts, ka 2040. gadā tajos dzīvos 51%.



Līdzīga plaisa pastāv zaļās pārkārtošanās jomā: dažiem apgabaliem ekonomiskās specializācijas dēļ ceļš uz klimatneitralitāti ir daudz ilgāks nekā citiem.

Tas viss notiek līdz ar klusām, bet nemitīgām pārmaiņām: iedzīvotāji noveco (un viņu skaits bieži rūk). Gandrīz visos reģionos bērnu, pusaudžu un darbspējīga vecuma pieaugušo skaits samazinās, bet 65 gadus vecu un vecāku cilvēku skaits strauji aug. Šī tendence turpinās un būtiski ietekmē izglītības sistēmu, darba tirgu, pensiju sistēmu un veselības aprūpi.

Šīs investīcijas kļūst īpaši svarīgas, ja paraugāmies nākotnē un vēlamies īstenot zaļo un digitālo pārkārtošanos. Jaunā ekonomika sniedz iespējas: jaunas darbavietas, konkurētspējīgāki uzņēmumi un labāka piekļuve pakalpojumiem. Taču mēs redzam arī to, ka inovācijas iespējas būtiski atšķiras: progresīvie reģioni pārliecinoši dodas uz priekšu, turpretim mazāk attīstītie reģioni un reģioni ar vidējiem ienākumiem faktiski ir kļuvuši mazāk inovatīvi salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju.
Bez pareizas rīcībpolitikas visas šīs pārmaiņas — digitālās, ekoloģiskās un demogrāfiskās — var radīt jaunas teritoriālas un sociālas atšķirības. Eiropa nevar atļauties dažas no vietām atstāt novārtā. Lai nodrošinātu taisnīgu pārkārtošanos, es atbalstītu trīs pamatdarbības.

Pirmkārt, izšķirīga nozīme ir investīcijām. Tas ir izaicinājums, jo publiskie ieguldījumi vēl nav atgriezušies līmenī, kāds bija pirms 2008. gada. Grūtajos laikos pēdējā desmitgadē investīcijas kohēzijas jomā ir kļuvušas arvien aktuālākas, bieži pat izšķirīgas. Ziņojumā aplēsts, ka, pateicoties mūsu 2014.–2020. gada kohēzijas programmām, mazāk attīstīto reģionu IKP uz iedzīvotāju audzis pat par 5 %. Turpmākajiem gadiem, reaģējot uz Covid krīzi, mums ir agrāk nebijuši finanšu līdzekļi, ko sniedz Atveseļošanas un noturības mehānisms un kohēzijas politika. Mums jāstrādā kopā Eiropas reģionu labā.

Otrkārt, rīcībpolitikai atkal jāatgūst sava vieta. Gan horizontālajai politikai, gan atveseļošanas instrumentiem ir telpiska ietekme, ko nevaram ignorēt. Viena pati kohēzijas politika nevar nodrošināt saliedētu ekonomiku un sabiedrību. Citās Eiropas un valstu rīcībpolitikas jomās jāņem vērā, kā tās ietekmē reģionus. Citiem vārdiem sakot, visā attiecīgajā rīcībpolitikā ir jāiekļauj reģionu interešu ievērošanas kontrole un princips "nekaitēt kohēzijai". Galvenajos politiskajos lēmumos pārāk ilgi nav ņemtas vērā reģionu vajadzības, un par to ir samaksājusi mūsu tautsaimniecība, sociālā struktūra un demokrātiskā sistēma. Ir pienācis laiks nopietnāk pievērsties reģioniem.

Treškārt, mums vajadzīga plašāka daudzlīmeņu pārvaldība. Vietējai rīcībpolitikai vajadzīgi vietējie partneri — mums jānodrošina dažādu pārvaldes līmeņu sadarbība, kas stiprinātu pārvaldi, ieviestu paraugpraksi, izplatītu inovāciju un īstenotu īpaši pielāgotu rīcībpolitiku. Kohēzijas politika rada satvaru visu šo elementu apvienošanai pareizā teritoriālā mērogā.

8. kohēzijas ziņojums ir lielisks pamats politikas veidotāju, ieinteresēto personu un iedzīvotāju kolektīvām pārdomām. Kā mēs zaļās, digitālās un demogrāfiskās pārkārtošanās laikā varam panākt, ka neviena vieta nepaliek novārtā, neviens nostūris netiek aizmirsts? Atbildes uz šo jautājumu noteiks, kāda būs Eiropa veselas paaudzes laikā, un mums tās jāatrod kopā. Lai 2022. gads top par pirmo gadu jaunai ērai – kohēzijas atzīšanas ēras sākumu!
Latvija 2030 veidotāji:
Dace Skreija, Elise Bikova, Karīna Lašuka,
Kims Kosmačevs, Lelde Petrāne, Aigars Lazdiņš, Miks Siliņš, Oskars Dreģis, Natālija Šindikova, Inga Čujevska, Patriks Pauls Briķis, Žanete Hāka, Jānis Bagātais, Andra Briekmane, Ingrīda Drazdovska.
Projekta saturu neatkarīgi veido DELFI redakcija, projekta partnerim Eiropas Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
Eiropas Savienība
Kohēzijas Fonds