2022. gada būtiskākie dažādu sugu atradumi Latvijas mežos
Foto: "Latvijas valsts meži" arhīvs/Publicitātes foto
AS “Latvijas valsts meži” (LVM) darbinieki un piesaistītie eksperti ik gadu fiksē desmitiem aizsargājamo meža sugu atradņu – sākot no vissīkākā kukainīša, pelēcīgas sēnes uz nogāzta koka stumbra un beidzot ar augumā prāvajiem melnajiem stārķiem. Dažādas intensitātes apsaimniekošanas metodes mežā nodrošina arī to, ka tajā būs lielāka sugu daudzveidība. Mežs tā visdažādākajās formās ir vitāli svarīgs sugu dzīves ciklam. Bet kas ievērojams un interesants atklāts pērn?
Par 2022. gadā veiktajiem būtiskākajiem atklājumiem putnu sugu vidū stāsta LVM vecākais vides eksperts un ornitologs Uģis Bergmanis, par augu, ķērpju, sūnu un sēņu sugu atklājumiem stāsta LVM vides eksperte Ilze Kukāre, bet par bezmugurkaulnieku, abinieku un rāpuļu sugu atklājumiem stāsta LVM vides plānošanas speciālists un biologs Mārtiņš Kalniņš.
Vistu vanagu un melno stārķu populācijas apdraudētas
Mazais ērglis
Viena no lietām, ko uzsver Uģis Bergmanis, – LVM veidotā datubāze par lielo putnu ligzdām ir lielākā, kāda Latvijā jebkad bijusi. Kopumā reģistrētas aptuveni 6700 ligzdas, no kurām trešā daļa ir īpaši aizsargājamo sugu ligzdas. Turklāt ik gadu atrod aptuveni 400 jaunu ligzdu, kas ir ievērojams skaits. Tāpat reģistrēti arī 17 tūkstoši medņu novērojumu. Komentējot datubāzes apjomu, Bergmanis to īpaši izceļ, jo tas ir cieši saistīts ar konkrētiem mežaudžu nogabaliem: “Mums ir iespēja analizēt, kādas ir konkrēto putnu sugu ekoloģiskās prasības, kas ir ļoti nozīmīgi, lai varētu plānot un pamatot sugu aizsardzību.”
Šobrīd LVM īsteno septiņu īpaši aizsargājamo putnu sugu monitoringu – melnā stārķa (Ciconia nigra), klinšu ērgļa (Aquila chrysaetos), jūras ērgļa (Haliaeetus albicilla), zivjērgļa (Pandion haliaetus), mazā ērgļa (Clanga pomarina), vistu vanaga (Accipiter gentilis) un medņa (Tetrao urogallus). Ik gadu pēc vienotas metodikas veiktais monitorings, ko organizē LVM eksperti, iesaistot arī citus speciālistus, palīdz izvērtēt mežsaimnieciskās darbības ietekmi uz sugu populācijām. Raugoties uz pērn iegūtajiem datiem, apstiprinās fakts, ka jūras ērgļiem un zivjērgļiem būtiski samazinās ligzdošanas sekmes. Īstermiņa periodā samazinās arī mazo ērgļu ligzdošanas sekmes, kas izskaidrojams ar barības ieguvē nozīmīgo zālāju platību samazināšanos.
Šobrīd LVM īsteno septiņu īpaši aizsargājamo putnu sugu monitoringu – melnā stārķa (Ciconia nigra), klinšu ērgļa (Aquila chrysaetos), jūras ērgļa (Haliaeetus albicilla), zivjērgļa (Pandion haliaetus), mazā ērgļa (Clanga pomarina), vistu vanaga (Accipiter gentilis) un medņa (Tetrao urogallus). Ik gadu pēc vienotas metodikas veiktais monitorings, ko organizē LVM eksperti, iesaistot arī citus speciālistus, palīdz izvērtēt mežsaimnieciskās darbības ietekmi uz sugu populācijām. Raugoties uz pērn iegūtajiem datiem, apstiprinās fakts, ka jūras ērgļiem un zivjērgļiem būtiski samazinās ligzdošanas sekmes. Īstermiņa periodā samazinās arī mazo ērgļu ligzdošanas sekmes, kas izskaidrojams ar barības ieguvē nozīmīgo zālāju platību samazināšanos.
“Tas ir vispārzināms process – palielinoties pāru skaitam, palielinās arī konkurence gan par ligzdu vietām, gan par barības resursiem. Tas ir populācijas pašregulācijas mehānisms, jo ir skaidri saprotams, ka neviena suga nevar bezgalīgi laikā un telpā pieaugt. Kaut kad iestājas lūzuma punkts un populācija stabilizējas,” skaidro Bergmanis.
Vistu vanags
Lai gan dati rāda, ka vistu vanagu apdzīvoto ligzdu skaits LVM mežos pieaug, par populācijas pieaugumu tāpēc vēl nevarētu droši spriest. Bergmanis uzsver, ka šāds kāpums pērn bijis, jo iesaistītie kolēģi apzinīgi ziņojuši par atrastajām ligzdām. Pēc 10 gados ievāktajiem monitoringa datiem var secināt tieši pretējo – vistu vanagu populācija kopumā Latvijā ir būtiski samazinājusies. Objektīvāku monitoringu varam sagaidīt nākamgad, jo šobrīd LVM sadarbībā ar Latvijas Universitāti strādā pie jaunas vistu vanagu populācijas monitoringa metodikas izveides.
LVM melno stārķu populācijai sistemātiski seko kopš 2006. gada, tādēļ Bergmanis norāda, ka var raudzīties tikai uz īstermiņa tendenci – samazinās šo putnu sekmīgo ligzdu īpatsvars. “Tas ir satraucoši, jo ligzdošanas sekmes ir parametrs, kas raksturo izlidojošo putnu skaitu, ir populācijas atjaunošanās nodrošinājums. Tāpat kā cilvēkiem, ja dzimstība samazinās, ilgtermiņā samazinās arī cilvēku populācija,” skaidro Bergmanis. Viens no būtiskākajiem cēloņiem šādai tendencei ir barības trūkums. “Dažāda veida ūdens teces ir iztaisnotas, un tās ietekmē arī piesārņojums ar eitrofikāciju veicinošām barības vielām, ir arī dažādu ķīmisko vielu ietekme, un tas samazina zivju un abinieku skaitu vidē kopumā. Ja nav barības, arī putnam klājas grūtāk,” uzsver Bergmanis.
LVM melno stārķu populācijai sistemātiski seko kopš 2006. gada, tādēļ Bergmanis norāda, ka var raudzīties tikai uz īstermiņa tendenci – samazinās šo putnu sekmīgo ligzdu īpatsvars. “Tas ir satraucoši, jo ligzdošanas sekmes ir parametrs, kas raksturo izlidojošo putnu skaitu, ir populācijas atjaunošanās nodrošinājums. Tāpat kā cilvēkiem, ja dzimstība samazinās, ilgtermiņā samazinās arī cilvēku populācija,” skaidro Bergmanis. Viens no būtiskākajiem cēloņiem šādai tendencei ir barības trūkums. “Dažāda veida ūdens teces ir iztaisnotas, un tās ietekmē arī piesārņojums ar eitrofikāciju veicinošām barības vielām, ir arī dažādu ķīmisko vielu ietekme, un tas samazina zivju un abinieku skaitu vidē kopumā. Ja nav barības, arī putnam klājas grūtāk,” uzsver Bergmanis.
Melnais stārķis
Barības trūkumu ietekmējušas arī klimata izmaiņas, parādās izteiktas sausuma anomālijas, piemēram, Ziemeļkurzemes, Zemgales un Vidusdaugavas reģionos, kur konstatētas zemākās melno stārķu ligzdošanas sekmes. Nelielie strautiņi, grāvji un upītes izžūst, līdz ar to stārķiem nav kur medīt.
Ko LVM dara, lai palīdzētu aizsargājamo putnu populācijai? Eksperti, kuriem ir arī arborista sertifikāts, veido mākslīgās ligzdas zivju ērgļiem, klinšu ērgļiem, kā arī melnajiem stārķiem. “Mūsu eksperti pēdējo desmit gadu laikā ir uzstādījuši 123 mākslīgās ligzdas. Jāsaka, ka lielākā daļa no visiem Latvijas klinšu ērgļiem ligzdo tieši mākslīgajās ligzdās. Puse no visiem zivju ērgļiem, kas ir labs rezultāts. Zivjērgļu, klinšu ērgļu, kā arī jūras ērgļu ligzdojošo pāru skaits ir lielākais visā šo sugu izpētes periodā Latvijā. Arī melnais stārķis labprāt ligzdo mākslīgajās ligzdās. Labi sasniegumi!” stāsta Bergmanis.
Ko LVM dara, lai palīdzētu aizsargājamo putnu populācijai? Eksperti, kuriem ir arī arborista sertifikāts, veido mākslīgās ligzdas zivju ērgļiem, klinšu ērgļiem, kā arī melnajiem stārķiem. “Mūsu eksperti pēdējo desmit gadu laikā ir uzstādījuši 123 mākslīgās ligzdas. Jāsaka, ka lielākā daļa no visiem Latvijas klinšu ērgļiem ligzdo tieši mākslīgajās ligzdās. Puse no visiem zivju ērgļiem, kas ir labs rezultāts. Zivjērgļu, klinšu ērgļu, kā arī jūras ērgļu ligzdojošo pāru skaits ir lielākais visā šo sugu izpētes periodā Latvijā. Arī melnais stārķis labprāt ligzdo mākslīgajās ligzdās. Labi sasniegumi!” stāsta Bergmanis.
Klinšu ērglis un mednis
Ļoti retas sēnes un augu sugas
Īssporu baltene
Starp būtiskākajiem un interesantākajiem atklājumiem pērn augu, ķērpju, sūnu un sēņu sugu vidū LVM vides eksperte Ilze Kukāre vispirms min apaļsporu bisīti (Gyromitra sphaerospora), ko konstatējis LVM plānotājs Austrumvidzemē. “Šī sēne valstī ir ārkārtīgi reti konstatēta, tā aug uz trūdošas, labi sadalījušās, mitras skujkoku koksnes. Šī ir otrā atradne valstī, suga reta visā Eiropā. Sēne ir pietiekami liela, lai būtu diezgan viegli pamanāma, bet nav sastopama,” skaidro Kukāre. Pērn konstatētas arī vairākas ļoti retas klājeniskās sēnes jeb piepes, kas aug uz kritalām. Piemēram, divas dabisku mežu biotopu sugas – īssporu baltene (Skeletocutis brevispora) un kokvilnas anomoporija (Anomoporia bombycina). Šo sugu aizsardzībai nozīmīgi ir saimnieciskās darbības netraucēti meži ar skujkoku kritalām, ko nodrošina, neveicot mežsaimniecisko darbību to dzīvotnēs. Bet plaisājošajai rūtainei (Xylobolus frustulatus)nepieciešami sausi ozolu zari vai stumbri, tāpēc nozīme ir katra šāda koka un tā nolūzušās daļas saglabāšanai.
Kokvilnas anomoporija un plaisājošā rūtaine
Zeilera plakanstaipeknis
No augiem būtiski papildināts mieturu mugurenes (Polygonatum verticillatum) atradņu skaits. “Tā ir ļoti dekoratīva augu suga, kas sastopama galvenokārt Kurzemē, Lietuvas pierobežā, bagātākos lapu koku mežos vai aluviālos (palos applūstošos) mežos. Pagājušajā gadā datubāzi ir izdevies papildināt ar gandrīz simt atradņu punktiem, kas ir diezgan ievērojami,” stāsta Kukāre.
Datubāze papildināta arī ar staipekņu sugu atradnēm. Īpaša uzmanība pievērsta plakanstaipekņiem – Latvijā sastopamas trīs plakanstaipekņu sugas, bet lielākajā daļā datu avotu reģistrētas tikai divas – trejvārpu plakanstaipeknis (Diphasiastrum tristachyum) un parastais plakanstaipeknis (Diphasiastrum complanatum). Trešā ir Zeilera plakanstaipeknis (Diphasiastrum x zeilleri), kas ir patstāvīga, abu iepriekšminēto sugu krustošanās rezultātā izveidojusies suga.
Datubāze papildināta arī ar staipekņu sugu atradnēm. Īpaša uzmanība pievērsta plakanstaipekņiem – Latvijā sastopamas trīs plakanstaipekņu sugas, bet lielākajā daļā datu avotu reģistrētas tikai divas – trejvārpu plakanstaipeknis (Diphasiastrum tristachyum) un parastais plakanstaipeknis (Diphasiastrum complanatum). Trešā ir Zeilera plakanstaipeknis (Diphasiastrum x zeilleri), kas ir patstāvīga, abu iepriekšminēto sugu krustošanās rezultātā izveidojusies suga.
Visbiežāk Zeilera plakanstaipeknis tiek jaukts ar parasto plakanstaipekni, bet pareizai sugas noteikšanai ir liela nozīme, jo atšķiras to dzīves vides prasības. Zeilera plakanstaipeknis ir ekoloģiski plastiskāka suga, kas spēj pārdzīvot dažādus traucējumus, jo to pazemes dzinumi iesniedzas daudz dziļāk augsnē nekā parastajam plakanstaipeknim, kam dzinumi aug uzreiz zem sūnu un nobiru kārtas. Tas jāņem vērā, piemēram, veicot kopšanas darbus jaunaudzēs, kur aug plakanstaipekņi, un plānojot īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu un biotopu kvalitātes uzlabošanas pasākumus.
Zeilera plakanstaipeknis
Pērn konstatēta arī ļoti retā pavedienu vairodzene (Androsace filiformis), kas ir grūti pamanāma suga. “Te iezīmējas lielākā problēma: kā nodrošināt aizsardzību un kā pamanīt un atrast sugas, kas ir ļoti īslaicīgas, viengadīgas, kurām ir vajadzīgas dabiski vai antropogēni mēreni traucētas vietas. Šī ir viena no tādām sugām, kuru esam konstatējuši iebrauktā risā, uz maz izmantotas dabiskas brauktuves – stigas,” pastāsta Kukāre.
Eksperte starp sūnu sugu atradnēm īpaši izceļ alu spulgsūnas (Schistostega pennata), kas, lai kā arī šķistu, neaug tikai un vienīgi alās, spīdot mitrajā un tumšajā vidē. Smilšakmens alās biežāk tiek konstatēta protonēma – sūnu bezdzimuma paaudze, kas ilgstoši var palikt šādā veģetatīvā stāvoklī vai ar laiku izaugt par dzimumpaaudzi, kas atkal ražos sporas. “Īstenībā šī suga Vidzemē samērā bieži atrodama uz izgāztu egļu, reizēm priežu saknēm, tur, kur saglabājusies augsne un apkārtējā vidē ir augsts gaisa mitrums, diezgan liels noēnojums, vide raksturīga dabiskiem, netraucētiem boreāliem mežiem,” stāsta Kukāre. Zināmas arī atradnes Latgalē, bet Daugavas kreisajā krastā – Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā – tā nav atrasta.
Eksperte starp sūnu sugu atradnēm īpaši izceļ alu spulgsūnas (Schistostega pennata), kas, lai kā arī šķistu, neaug tikai un vienīgi alās, spīdot mitrajā un tumšajā vidē. Smilšakmens alās biežāk tiek konstatēta protonēma – sūnu bezdzimuma paaudze, kas ilgstoši var palikt šādā veģetatīvā stāvoklī vai ar laiku izaugt par dzimumpaaudzi, kas atkal ražos sporas. “Īstenībā šī suga Vidzemē samērā bieži atrodama uz izgāztu egļu, reizēm priežu saknēm, tur, kur saglabājusies augsne un apkārtējā vidē ir augsts gaisa mitrums, diezgan liels noēnojums, vide raksturīga dabiskiem, netraucētiem boreāliem mežiem,” stāsta Kukāre. Zināmas arī atradnes Latgalē, bet Daugavas kreisajā krastā – Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā – tā nav atrasta.
Pavedienu vairodzene
Pērn jauna atradne Kurzemē fiksēta birztalu lāpstītei (Scapania nemorea) – sūnai, kas samērā grūti atšķirama no citām. Kopš eksperti apguvuši sūnas izskatu, dati par jaunām atradnēm ienāk vairāk. “Ļoti daudz atradumu šobrīd ir dabisko meža biotopu sugām Hellera ķīļlapei (Crossocalyx hellerianum) un kailajai apaļlapei (Odontoschisma denudatum), kur burtiski gandrīz katru nedēļu izdodas atrast kādu jaunu punktu. Šīs sugas var norādīt uz īpašu vidi, dabiskiem, saimnieciskās darbības maz skartiem mežiem, taču pašas par sevi, izrādās, nav tik retas, kā sākotnēji domāts,” atklāj Kukāre.
Retāk pērn izdevies fiksēt aizsargājamos ķērpjus, jo bieži tie gluži vienkārši izskatās necili – nav viegli pamanāmi. “Piemēram, katru gadu konstatējam pa kādai piesātinātās leptogijas (Leptogium saturninum) atradnei, un arī jauna kolemmas (Colemma) atradne pagājušajā gadā ir nākusi klāt. Šīs sugas visbiežāk konstatē uz apsēm. Jābūt labam biotopam un lielai veiksmei, lai tās ieraudzītu, jo apsekošanas laikā vēlams, lai būtu augsts gaisa mitrums. Sažuvušus šos ķērpjus ir grūti atpazīt,” retos atradumus raksturo Kukāre.
Retāk pērn izdevies fiksēt aizsargājamos ķērpjus, jo bieži tie gluži vienkārši izskatās necili – nav viegli pamanāmi. “Piemēram, katru gadu konstatējam pa kādai piesātinātās leptogijas (Leptogium saturninum) atradnei, un arī jauna kolemmas (Colemma) atradne pagājušajā gadā ir nākusi klāt. Šīs sugas visbiežāk konstatē uz apsēm. Jābūt labam biotopam un lielai veiksmei, lai tās ieraudzītu, jo apsekošanas laikā vēlams, lai būtu augsts gaisa mitrums. Sažuvušus šos ķērpjus ir grūti atpazīt,” retos atradumus raksturo Kukāre.
Piesātinātā leptogija un Hellera ķīļlape
Reta vabole un pēc balsīm atrasts krupis
Blāvais praulgrauzis
Par vienu no interesantākajiem pagājušā gada atklājumiem aizsargājamo bezmugurkaulnieku sugu klāstā vides plānošanas speciālists Mārtiņš Kalniņš min vaboli – blāvo praulgrauzi (Gnorimus variabilis). Atradums interesants ar to, ka blāvais praulgrauzis sastapts tieši tajā pašā vietā, kur 2017. gadā, – nodegušā mežā, kur atstāta atmirusī koksne, jo vaboles kāpuri attīstās atmirušā koksnē. “Varam vienu sugu vienreiz atrast, varbūt tā tur ir nejauši nonākusi, bet tas, ka pēc pieciem gadiem atrodam otrreiz, tomēr nozīmē, ka vieta sugai ir svarīga. Un degums šai sugai ir bijis ieguvums,” stāsta Kalniņš.
Ievērojams bijis atklājums par mežā dzīvojošo lēcveida vīngliemezi (Helicigona lapicida) – Latvijā šī suga sastopama divās teritorijās Kurzemē un vienā Vidzemē. Pērn atrasta vēl viena vieta Vidzemē, aptuveni 20 km no iepriekš fiksētās. Centimetru lielajam gliemezim, protams, pašam nepārvietoties tik tālu. Gliemeža atrašana šeit nozīmē to, ka mežā ilgstoši bijuši piemēroti apstākļi. “Šobrīd uz lēcveida vīngliemezi varam skatīties cerīgāk – ir nevis trīs, bet jau četri rajoni, kur tas dzīvo,” apstiprina Kalniņš.
Ievērojams bijis atklājums par mežā dzīvojošo lēcveida vīngliemezi (Helicigona lapicida) – Latvijā šī suga sastopama divās teritorijās Kurzemē un vienā Vidzemē. Pērn atrasta vēl viena vieta Vidzemē, aptuveni 20 km no iepriekš fiksētās. Centimetru lielajam gliemezim, protams, pašam nepārvietoties tik tālu. Gliemeža atrašana šeit nozīmē to, ka mežā ilgstoši bijuši piemēroti apstākļi. “Šobrīd uz lēcveida vīngliemezi varam skatīties cerīgāk – ir nevis trīs, bet jau četri rajoni, kur tas dzīvo,” apstiprina Kalniņš.
Lēcveida vīngliemezis
Abinieku Latvijā nav daudz, taču pa kādam vērtīgam atradumam gadās. Viens no tādiem ir sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina) – neliela izmēra krupītis, kas Latvijā ir sastopams tikai divos reģionos – Daugavpils un Bauskas apkārtnē. Ugunskrupja balsis sadzirdētas un tādējādi atradne fiksēta dabas liegumā “Raudas meži” un vēl dažās vietās tā apkārtnē. Un vienā no ūdenstilpēm dzirdēts nevis viens eksemplārs, bet gan vismaz septiņi! Tas nozīmē, ka ugunskrupja izplatība Daugavpils apkārtnē ir plašāka, nekā domājām.
Sarkanvēdera ugunskrupis