Kā jāuzvedas mežā ugunsnedrošajā laika posmā

Atklātai liesmai nē!

Teksts: Līga Švāne
Foto: LETA/"Latvijas valsts meži" arhīvs
Valsts meža dienests šogad visā Latvijā no 1. maija izsludinājis meža ugunsnedrošo laika posmu. Tas nozīmē, ka, atrodoties mežā, jābūt īpaši piesardzīgiem ar uguni un jāievēro ugunsdrošības noteikumi. AS “Latvijas valsts meži” (LVM) aicina ikvienu – gan dabas draugus, gan sēņotājus, ogotājus, atpūtniekus un saimnieciskās darbības veicējus – būt atbildīgiem, jo cilvēku apzināta, neapzināta vai neuzmanīga rīcība ar uguni joprojām ir visbiežākais meža ugunsgrēku izcelšanās iemesls.
“Meža apsaimniekotāji šajā laikā aicina mežā neveidot atklātu liesmu, lai nerastos risks, ka var izcelties meža ugunsgrēks. Meža ugunsnedrošā posma laikā atpūtnieki ugunskurus drīkst kurināt tikai tam paredzētās vietās. Ārpus šīm vietām ir kategoriski aizliegts to darīt, un noteikumu neievērošanu var traktēt kā patvaļīgu rīcību. Kontrolējošās institūcijas attiecīgi var ne tikai uz to norādīt, bet pat ierosināt administratīvo lietvedību,” norāda LVM Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks.

Tāpat arī ierobežojumi attiecas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, īpaši motorizētajiem transportlīdzekļiem, tādiem kā motocikli un kvadricikli. Ir aizliegts pa mežu vai purvu braukt ārpus meža ceļiem. Zemsedzē augošo sīkkrūmu daļas un nobiras sakrājas uz motorizētā transportlīdzekļa izplūdes kolektora, karstuma rezultātā tās var sākt gruzdēt un uzliesmot. Gruzdošai daļai nokrītot zemsedzē, pastāv risks, ka sāksies degšana. Attiecīgi motorizētā transportlīdzekļa vadītājs to var arī nepamanīt, jo turpina savu uzsākto braukšanas maršrutu.

Lai laikus konstatētu vietu, kur izcēlies meža ugunsgrēks, ugunsnedrošajā laika posmā Valsts meža dienesta ugunsnovērošanas torņos uzturas dežuranti, kas novēro apkārtni un ziņo par redzmajiem dūmiem. Lai izvairītos no viltus trauksmēm, mājsaimniecībām vai privātmājām, kas atrodas tuvu mežam, būtu vēlams pabrīdināt Valsts meža dienestu, ja teritorijā tiek plānoti kādi dedzināšanas vai sakopšanas darbi, kas var veidot piedūmojumu.
Vai vienmēr vainīgs cilvēks?
Kopš 1. maija, kad tika izsludināts ugunsnedrošais laika posms, Latvijā teju katru dienu konstatēti meža ugunsgrēki. Savukārt līdz 1. maijam LVM apsaimniekotajās teritorijās jau bija izcēlušies deviņi meža ugunsgrēki, kas kopumā skāra 0,9 ha lielu teritoriju. Diemžēl ne vienmēr meža ugunsgrēkam iespējams noteikt precīzu cēloni, tomēr statistika runā pati par sevi – vairāk nekā 80% gadījumu pie vainas ir cilvēka apzināta vai neapzināta rīcība, tostarp arī ļaunprātīga dedzināšana.

“Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ugunsgrēks ir viens no katastrofu veidiem. Mēs kā valsts mežu apsaimniekotājs potenciālajai katastrofai varam dažādos veidos sagatavoties. Savukārt cilvēkam, kurš dodas mežā ugunsnedrošajā laika posmā, jāmaina paradumi un jārīkojas tā, lai nerastos dzirksteles, lai nebūtu atklāta liesma, kas var pāraugt meža ugunsgrēkā,” stāsta LVM Ziemeļkurzemes reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Andris Verners.

Otrs procentuāli lielākais īpatsvars no ugunsgrēku izraisītājiem ir saistīts ar transportlīdzekļiem, tajā skaitā dzelzceļa lokomotīvēm. “Latvijā ir vairākas tādas vietas, kur regulāri katru gadu izceļas ugunsgrēki no dzelzceļa, lokomotīvju dzirksteļu slāpētājam nespējot uztvert visas radušās dzirksteles. Dzirksteles mēdz nokrist sausākajās vietās, un diemžēl vēja ietekmē izceļas ugunsgrēks,” stāsta Leišavnieks.

Tāpat arī ir konstatēti gadījumi, ka ugunsgrēku izraisījuši jau iepriekš minētie motorizētie transportlīdzekļi. Vēl viens riska faktors ir zibens. Pērn vien tie bija pāris gadījumi, kad, zibenim iesperot kokā, dzirksteles pārlēca zemsedzē un izcēlās ugunsgrēks. Tiesa, zibens parasti ir kopā ar pērkona negaisu un lietu, kas uguni var piebremzēt.
Preventīvie darbi risku mazināšanai
Meža ugunsdrošības uzraudzība un ugunsgrēku atklāšana, ierobežošana un likvidēšana ir Valsts meža dienesta pārziņā. Mežu īpašniekiem, kas apsaimnieko lielas vienlaidu platības, ir jāizveido meža objekta ugunsdrošības preventīvo pasākumu plāns, kas ir jāsaskaņo ar Valsts meža dienestu. Plānā jānorāda izmantojamās ūdens ņemšanas vietas mežā, mineralizētās joslas (drošības joslas), ceļi, pa kuriem var pārvietoties ugunsdzēsības tehnika, atbildīgo personu kontaktinformācija, atpūtas vietas un pieejamie ugunsgrēka dzēšanas līdzekļi, kurus var izmantot dzēšanas darbu organizēšanai.

LVM kā valsts mežu apsaimniekotājs veic virkni preventīvo darbu, lai iespēju robežās krīzes situācijās ugunsdzēsības darbi varētu noritēt raiti. Regulāri tiek apsekoti meža ceļi. Tie tiek atbrīvoti no kritušajiem kokiem, lai nepieciešamības gadījumā ugunsdzēsības transporta kustība netiktu ierobežota. Tāpat arī tiek apsekotas ierīkotās ūdens ņemšanas vietas. Ja izveidojies piesērējums vai pielūžņojums, kas var apgrūtināt ūdens uzsūkšanu, ūdenstilpe tiek iztīrīta.

Sausajos skujkoku mežos ar smilšainām augsnēm tiek veidotas drošības jeb mineralizētās joslas, kas kalpo diviem mērķiem – lai apturētu zemas līdz vidējas intensitātes skrejuguni, kā arī ugunsdzēsēju transporta kustībai. Šīs joslas ļauj iekļūt dziļāk meža masīvā, kur nav tik labi attīstīta ceļu infrastruktūra.
Plašs ceļu tīkls – galvenais ugunsdrošības balsts
Ugunsdrošības pamats ir labi un pietiekamā apjomā izbūvēti meža ceļi. Slikts meža ceļu stāvoklis un nepietiekams ceļu blīvums ir galvenais iemesls, kas bieži vien kavē meža ugunsgrēku likvidēšanu un liedz ugunsdzēsējiem ātri, operatīvi piekļūt ugunsgrēka vietai.

“Pieredze, tai skaitā 2018. gada ugunsgrēks dabas liegumā “Stiklu purvi” Valdgales pagastā, apliecina, ka vienīgais stabilais un drošais pamats, uz kura balstīt ugunsdzēsību, ir kvalitatīvi meža ceļi, kas var nodrošināt ugunsdzēsības transporta kustību un ūdens piegādi. Tas ir jāsaprot. LVM mērķtiecīgi realizē meža autoceļu attīstības programmu un uzlabo ugunsdrošībai nozīmīgās dabiskās brauktuves, lai spētu reaģēt un veikt dzēšanas darbus ugunsgrēka gadījumā,” stāsta Verners.

Arī Leišavnieks piekrīt kolēģim, ka nepietiekams ceļu tīkls, kas raksturīgs daļai no aizsargājamām teritorijām, kavē piekļūšanu ugunsgrēka vietai. “Cilvēkiem nav aizliegts iet aizsargājamajās teritorijās. Tur notiek gan sēņu, gan ogu lasīšana, gan dažādi citi pārgājieni vai atpūtas iespēja. Ja šajās teritorijās izceļas ugunsgrēks, tad attiecīgi tiek kavēta dzēšanas darbu uzsākšana, jo jāzāģē koki vai jāmeklē piekļuves iespējas uguns skartajai teritorijai. Tikmēr uguns nekontrolēti izplešas. Brīdī kad tiek uzsākti dzēšanas darbi, uguns skartā platība var sasniegt vairākus desmitus hektāru,” skaidro LVM Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs.

Platības ziņā ir gan nelielas, gan arī vairāk nekā desmit tūkstošus hektāru plašas aizsargājamās teritorijas, un lielākajās no tām ceļu tīkls joprojām ir nepietiekams. Tas apgrūtina vai vispār nedod iespēju piekļūt teritorijai, lai nodrošinātu tās apsaimniekošanu un ugunsapsardzību.

Ugunsgrēks Stiklu purvos – ko varam mācīties?
Kā norāda abi LVM pārstāvji, ugunsgrēks nodara kaitējumu gan pašam mežam, gan apkārtējiem iedzīvotājiem un vietai, kur tas izcēlies – tuvumā esošajiem ciemiem, pilsētām, viensētām. Jo lielāks ugunsgrēks, jo lielāks piedūmojums, lielāks dzēšanai patērētais laiks un jāieguldīta lielāki resursi tā likvidēšanā.

“Atskatāmies vēlreiz uz Stiklu purviem. Ugunsgrēks izcēlās blakus Stiklu ciemam un izplatījās plašā teritorijā. Vismaz 100 cilvēkiem nācās pamest savas mājas. Ja mēs, piemēram, paskatāmies Ziemeļkurzemē, dabas liegumu teritorijas ir gana tuvu Ventspils pilsētai. Arī Stiklu purvu degšanas laikā piedūmojumu varēja just Talsos, Ventspilī un pat ārpus Latvijas robežas. Ugunsgrēka ietekmes un riski veselībai izplatās krietni tālāk nekā ugunsgrēka vieta,” saka Verners.

Uz risku izvērtējumu balstīta un metodiska lielo aizsargājamo teritoriju sadalīšana mazākos apgabalos ar meža ceļiem (attēlā zemāk), kas ir ugunsdrošības infrastruktūras pamatelements, ir efektīvākais veids, kā uzlabot ugunsdrošību paaugstināta riska teritorijās. Tam nepieciešama dabas aizsardzības politikas veidojošo iestāžu izpratne par esošo tiesību aktu piemērošanu un vajadzību mazināt ugunsdrošības riskus, kā arī lielas investīcijas un laiks. "Diemžēl jāatzīst, ka risku mazinošu darbu skaņošana ar visām iesaistītajām pusēm, tostarp vides organizācijām un iestādēm, bieži vien nevedas tik raiti, kā gribētos, un nonāk strupceļā, līdz ar to ātru un būtisku situācijas uzlabojumu aizsargājamās teritorijās nevaram sasniegt," tā Verners.
Risku mazināšanas pasākumu plāns dabas lieguma “Ances purvi un meži” teritorijai, lai preventīvi novērstu nekontrolētu uguns izplatīšanos riskus.
“No ieceres līdz meža ceļa izbūvei saimnieciskajā mežā paiet kā minimums četri līdz pieci gadi. Aizsargājamā teritorijā tā faktiskā realizācija no ieceres brīža aizņem vēl ilgāku laiku. Zinām un identificējam paaugstināta riska vietas, bet būtiskus preventīvos pasākumus, kas atvieglotu pārvietošanos, nevaram realizēt. Tas arī šobrīd ir būtiskākais šķērslis un klupšanas akmens. Lai dzēsējiem nepieciešamības gadījumā būtu piekļuve un sekmīgi varētu veikt darbus, diemžēl kāda no vides vērtībām būs jāupurē. Ar to ir jāsamierinās,” piebilst Leišavnieks.

“Novēlu, lai mēs, visi iesaistītie, spētu saprasties, lai mēs spētu sadarboties un nonāktu līdz rezultātam, lai tiktu realizēti ugunsdrošības nodrošināšanai nepieciešamie preventīvie pasākumi. Tas nav paveicams bez savstarpējās uzticēšanās un izpratnes par to kas, kur un kāpēc darāms. Tie cilvēki, kas organizē dzēšanas darbus, zina vajadzības, kas nepieciešamas konkrētajā teritorijā. Mums ar vides organizācijām un iestādēm ir jāpanāk savstarpējā sapratne un vienošanās, lai saprātīgos apjomos šos riskus mazinātu,” tā Verners.