Bīstamākais kaitēklis Latvijā
Kas ir egles astoņzobu mizgrauzis?

Foto: Shutterstock un "Delfi" arhīvs
No visiem meža kaitēkļiem, kas sastopami Latvijā, egles astoņzobu mizgrauzis ir bīstamākais, pastrādājot tādu postu, kādu mežam nodarītu visi pārējie kaitēkļi, kopā ņemti. Tāpēc mizgrauža laicīgai atklāšanai, ierobežošanai, kā arī pārdomātai mežsaimniecībai ir liela nozīme. AS “Latvijas valsts meži” mežkopības plānošanas vadītājs Edijs Leišavnieks atklāj, kas ir šis bēdīgi slavenais kaitnieks, un stāsta par postījumiem, kādus tas spēj padarīt, kā arī veidiem, kā ar to cīnīties.
Kas ir egles astoņzobu mizgrauzis?
Egles astoņzobu mizgrauzis ir 4-5 milimetrus liela vabolīte, kura vairojas aiz egles mizas, lūksnē. Lai mizgrauzi pamanītu, koku stumbros jāmeklē mazi caurumiņi, kas nozīmē, ka kukainis atrodas zem mizas. Pie caurumiņiem parasti veidojas brūni mizas milti vai mazas sveķu piles. Savukārt, ja koka stumbrā caurumu ir ļoti daudz, tas nozīmē, ka mizgrauzis savu nedarbu ir jau paveicis, egli nonāvējis un aizlidojis.

Visredzamākās pazīmes, pēc kurām meža īpašnieks var saprast, ka viņa eglēs uzdarbojies mizgrauzis, ir izskrejas – mazie caurumi egles mizā, kuri ir ļoti tuvu viens otram, kā arī tas, ka eglēm lobās nost miza un skujas sāk mainīt krāsu – kļūst dzeltenzaļas, un atsevišķos gadījumos egles ir jau pilnībā atskujojušās. Šīs pazīmes uzreiz pasaka, ka koks ir mizgrauža invadēts un zaudē savu saimniecisko vērtību.
Kāpēc tāds nosaukums, vai tam ir astoņi zobi?
Zobi egles astoņzobu mizgrauzim nav jāskaita mutē, bet gan uz dibena, kur tam katrā pusē ir segspārnu ķerītes ar četriem konusveida zobiem, ar ko mizgrauzis, urbjoties iekšā koka stumbrā, grūž ārā mizas miltus un ekskrementus.
Kas mizgrauzi interesē zem egles mizas?
Tur viņu interesē lūksnes kārta – visdziļākais mizas slānis, kas pārvada organiskās vielas kokā. Tā ir vide, kurā viņš visātrāk un visefektīvāk var savairoties un apturēt koka pretošanās spējas. Mizgrauža mērķis ir izveidot pēc iespējas lielāku populāciju, lai varētu savairoties un invadēt citas egles.

Mizgraužu lidošana sākas pavasarī, kad gaisa temperatūra ir sasniegusi aptuveni +15 grādus. Ziemojošās vaboles, kas gulējušas zemsedzē, lien ārā un meklē attīstības vietu – koku. Pirmie izlien mizgraužu tēviņi, kuri arī veido kokos ieskrejas un kopulācijas jeb pārošanās telpu un izdala speciālu feromonu, smaržvielu, un pieaicina mizgraužu mātītes. Pēc olu dēšanas dzīvas palikušās vecās vaboles (aptuveni 70%) izlido vēlreiz un apmetas citās eglēs, veidojot māsu paaudzi.

Vienam mizgraužu tēviņam ir divas līdz trīs mizgraužu mātītes, viena mātīte izdēj aptuveni 60 olas, līdz ar to var teikt, ka katram mizgraužu tēviņam ir līdz 180 bērni. Mizgrauža attīstība – olas pārtop kāpuros, kāpuri kūniņās un kūniņas jaunajās vabolēs – vidēji ilgst 60-70 dienas Jaunie mizgrauži izlido no šīs egles ārā un meklē citas attīstības vietas, lai veidotu otro paaudzi. Tas ir ciklisks process, kas ilgst no agra pavasara līdz pat septembrim, oktobrim.
Jānorāda, ka mizgrauzis ne visos kokos spēj iemesties. Ja egle ir spēcīga, tā mēdz ar saviem sveķiem šo mizgrauža mehānisko iedarbību reducēt, noslīcinot to. Ja tie ir viens, pieci vai desmit mizgrauži, kas mēģina ieurbties, egle ar saviem sveķiem spēj šos mizgraužus apturēt, savukārt, ja vienam kokam uzbrūk, teiksim, pieci tūkstoši, tad egle padodas un nespēj vairs pretoties. Mizgrauzis viens nav cīnītājs, tāpēc viņam jāveido pēc iespējas lielāka masa, lai varētu uzbrukt barā.

Turklāt mizgrauzis ir gudrs un primāri meklē novājināto koku – ja koks nepretojas, tā viņam ir medusmaize. Koki, kas nepretojas, ir ziemas laikā un pavasara vējgāzēs izgāzti koki, tie joprojām ir zaļi, smaržojoši, sulīgi, nespēj pretoties un ir interesanti mizgrauzim. Novājināti ir arī degumos, sausumā vai mitrumā atrodošies koki, to vitalitāte un augtspēja ir ierobežota, kokam cīnoties ar apstākļiem, kādos tas aug. Mizgrauzis to sajūt un vēl vairāk cenšas to piebeigt.
Mizgrauzis ir vietējais vai ieceļotājs?
Mizgrauža areāls ir Eiropa, ieskaitot Krievijas Eiropas daļu, un Āzija, līdz ar to var teikt, ka mizgrauzis Latvijā ir bijis, ir un, visdrīzāk, arī būs. Pie mums mizgrauzis ir vēsturisks. Mizgrauža masu savairošanās ir cikliska, tā palielinās pēc lielām kataklizmām. Mums ir bijusi 1992. gada vējgāze, 2005. gada vējgāze, pēc kā mizgrauzis masveidā savairojās 2007. gadā, kad atsevišķās Latvijas daļās tika izsludināta ārkārtas situācija un noteikti strikti ierobežojumi, un arī šī brīža situācija, kas vairāk vai mazāk ir radusies pēc 2017. gada rudens lietavām un plūdiem, kad atsevišķas upes Vidzemē un Latgalē izgāja no krastiem un appludināja mežaudzes, kuras ilgstoši atradās ūdenī. Saknēm atrodoties zem ūdens, tām nepiekļūst skābeklis un koks nosmok. Līdz ar to šajās teritorijās bija pastiprināts risks, pēc kā gadu gaitā tajās tika novērota mizgrauža savairošanās.
Vai iespējams veikt preventīvas darbības, lai novērstu vai mazinātu mizgrauža uzbrukuma risku?
Mizgrauzis primāri apdraud egļu audzes, kas ir vecākas par 50 gadiem. Tievāki koki mizgrauzi neinteresē tāpēc, ka tajos viņš nespēj pilnvērtīgi saražot pēcnācēju masu. Jo resnāks koks, jo vairāk mizgraužu. Līdz ar to, ja skatāmies no mežaudzes atjaunošanas brīža, svarīgi jau laicīgi veidot retākas egļu audzes ar mazāku koku skaitu, lai tās nākotnē būtu noturīgākas pret dažāda veida klimatiskajiem apstākļiem, neaugtu cieši viena pie otras, nekonkurētu savā starpā.


Ja apsaimniekošanā ir vidēja vecuma un vecas egļu audzes, viennozīmīgi jāseko līdz sava meža sanitārajam stāvoklim – laicīgi līdz mizgraužu mošanās brīdim jāizvāc izgāztos vai citādi bojātos skujkokus, lai, mizgrauzim mostoties, nav iespējas attīstīties tajos. Šādā veidā risks mazinās, bet pilnībā to izslēgt nevar, jo arī vasaras periodā mizgrauži var invadēt veselu, vitālu, pieaugušu koku, ja to apjoms ir liels. Tāpēc arī vasaras mēnešos jāvērtē, vai augošajos kokos neparādās ieskrejas, kas liecina, ka koks tiek invadēts.
Cik daudz egļu vienā sezonā var iznīcināt mizgrauzis?
To precīzi pateikt nav iespējams. Vidēji 3 līdz 5 tūkstoši mizgraužu ir nepieciešams, lai nobeigtu vienu egli. Ir zinātniski aprēķināts, ka viens kubikmetrs egles var saražot aptuveni 30 līdz 40 tūkstošus vaboļu. Ja šo apjomu laicīgi neizvāc no mežaudzes, var tikt ietekmēti pieci citi koki.
Kāda ir rīcība, kad mežā tiek atklāts mizgrauzis?
Viss atkarīgs no mizgrauža attīstības stadijas. Ja skatāmies laika periodu no aprīļa līdz septembrim, ir trīs stadijas. Pirmā – sākuma stadija, kad mizgrauži veido ieskrejas un ir redzami caurumi stumbrā. Tie vēl ir zaļi koki, kuri nav zaudējuši kvalitāti. Otrā – kad mizgrauži ir kūniņu stadijā un veidojas jaunās vaboles izlidošanai, bet vēl mehāniski atrodas kokos. Un trešā – kad viņi jau ir izlidojuši.

Pirmajā un otrajā attīstības stadijā ir rekomendēts veikt savlaicīgu koku ciršanu, lai arī mehāniski mizgraužus izvestu ārā no meža uz kokmateriālu pārstrādes vietām, savukārt trešajā stadijā pats koks sanitāro risku vairs nerada, jo mizgrauži tajā vairs nav. Šādu koku ciršanai nav noteikti speciāli ierobežojami. Koku ciršanu var veikt reizē ar citiem mežsaimnieciskiem pasākumiem.
Vai šāda – mizgrauža invadēta – koksne ir izmantojama?
Ja tā ir mizgrauža invāzijas sākotnējā stadija, pirmā un otrā, tad no šādiem kokiem var tikt sagatavoti un iegūstami zāģbaļķi, bet, ja mizgrauzis jau ir pametis koku, tas sāk žūt, kalst, no tā sāk krist nost miza, tad saimnieciskā vērtība šādam kokam ir zaudēta, no tā iegūstama tehnoloģiskā koksne vai malka, kas attiecīgi neveido tik lielus ieņēmumus, to pārdodot.
Vai laikapstākļi ietekmē mizgraužu populāciju?
Mizgraužu izplatību un attīstību tiešā mērā ietekmē laikapstākļi. Lielā aukstumā vai kailsalā zemsedzē guļošās vaboles var aiziet bojā, savukārt ja pavasaris ir mitrs, lietains un vējains, mizgraužiem mostoties tie nevar koncentrēties pietiekami lielā masā – vējš tos izdzenā. Līdz ar to mizgrauži nespēj vienkopus lielā masā mesties eglēs. Tieši pretēji, ja pavasaris ir ļoti straujš, ātrs un silts, gaisa temperatūra ir +15 līdz +20 grādu robežās, mizgrauži vienmērīgi mostas un spēj apdraudēt blakus esošās egles. Tāpēc mežsaimniekam aukstas ziemas, lietains un vējains pavasaris no mizgrauža apdraudējuma skatpunkta ir labākie draugi.

Vai Latvijā mizgrauzim ir reģionāla izplatības specifika?
Mizgrauzis ir sastopams visā Latvijā. Riska grupa ir 50 gadus vecas un vecākas egļu audzes nosusinātos meža tipos – kūdreņos un āreņos, jo sasniedzot šo vecumu šajos meža tipos pašu egļu vitalitāte zūd, kā rezultātā to turpmāka augšana sāk stagnēt, un šādas teritorijas sastopamas visā Latvijā.
Ja sēņotājs mežā ierauga mizgrauža apstrādātu egli, viņam ir jāziņo kādam dienestam?
Nevis meža apmeklētājiem ir jāziņo par mizgraužiem, bet meža īpašniekiem ir jāapseko savas mežaudzes, lai novērtētu sanitāro stāvokli un saplānotu darbus, lai nākamā gadā risku minimizētu. Tieši šobrīd tas būtu jādara – no oktobra līdz martam, kad mizgrauzim ir gulēšanas periods.

Mizgrauzis no visiem Latvijas kaitēkļiem ir visbīstamākais, viņš izdara lielāku postu mežam nekā visi pārējie kaitnieki kopā. Mizgrauža dabiskie ienaidnieki spēj samazināt, lielākais, piecus procentus mizgraužu populācijas, tāpēc galvenais veids, kā cīnīties ar mizgrauzi, ir savlaicīgi veikti preventīvie pasākumi un pareiza cirsmu plānošana un izpilde, lai mizgraužus gan mehāniski izvestu no meža, gan arī neradītu apstākļus, kas ļautu tiem savairoties visvienkāršākajā veidā.

“Latvijas valsts mežu” apsaimniekotajās mežaudzēs ir noteikta mizgraužu bojājumu fiksēšana – visu darbinieku, kas atrodas un savu darbu veic mežā, pienākums ir reģistrēt mizgraužu bojājumus, pēc kā tiek plānoti un veikti to ierobežošanas pasākumi.