Jaunaudžu aizsardzība un kopšana
Kā paglābt kociņus no dzīvnieku postījumiem?
Teksts: Līga Švāne
Foto: "Latvijas valsts meži" arhīvs
Jaunaudžu kopšanai un aizsardzībai, līdzīgi kā meža atjaunošanai, ir būtiska nozīme, lai mežs izaugtu pilnvērtīgs un spēcīgs. AS "Latvijas valsts meži" (LVM) mežsaimniecības, mežkopības darbu eksperts Juris Katrevičs rūpes par jaunaudzi salīdzina ar piemājas dārziņa lološanu. Lai sakņu dārzs dotu ražu, tas pienācīgi jākopj, un tieši tāpat ir ar jaunaudzi – tā jāatbrīvo no aizzēluma, jāretina, kā arī jādomā par aizsardzības pasākumiem pret briežu dzimtas dzīvnieku izraisītiem postījumiem. Par to visu vairāk šajā rakstā.
Juris Katrevičs, AS "Latvijas valsts meži" (LVM) mežsaimniecības, mežkopības darbu eksperts
Foto: Privātais arhīvs
""Latvijas valsts mežos" mēs esam izdalījuši divus kopšanas veidus. Pirmais ir agrotehniskā kopšana, silto un mitro vasaru dēļ tā tiek ieplānota tajā pašā gadā, kad ir veikta meža stādīšana. Agrotehniskajā kopšanā iestādītie kociņi tiek atbrīvoti no aizzēluma, kas apēno jaunos kociņus un atņem tiem barības vielas. Otrs kopšanas veids, ko veicam pēc dažiem gadiem, ir pamatsugas atbrīvošana no konkurējošām koku sugām. Vēlāk, kad koki jau ir paaugušies, tiek sākta arī pamatsugas retināšana, kuru veic atkarībā no pamatsugas koku vidējā augstuma," stāsta Katrevičs.

Kā norāda jomas lietpratējs, agrotehniskā kopšana vidēji tiek veikta trīs reizes četros gados, taču, ja ir stiprs aizzēlums, pastāv iespēja, ka kopšana būs jāveic biežāk un pat vairākas reizes vienā gadā. Kad iestādītie kociņi ir paaugušies un zāle, avenāji, puskrūmi, papardes tos vairs neapdraud, var sākt sugas retināšanu. "Piemēram, ja tiek audzēta egle un koki ir pietiekamā skaitā, mēs izzāģēsim apses un bērzus un atstāsim tikai egli. Pēc nepieciešamības atkarībā no koku pieauguma un vidējā koku augstuma turpināsim ar pamatsugas retināšanu. Jo lielāks koku augstums, jo mazāk koku atstāj uz vienu hektāru," skaidro LVM pārstāvis.
Kokam augot, tam vajag vairāk barības vielu. Tā saknes izplešas arvien plašākā teritorijā, un rodas savstarpējā konkurence. Mežā, kur nav veikta retināšana, var sastapt dažādus kokus – gan īsākus, gan garākus, gan arī resnākus un caurmērā tievākus, kas ir atpalikuši augšanā. Šādi koki nekad nespēs pāraugt citus, lielākus kokus.

"Cilvēki gadu gaitā ir pilnveidojuši savas zināšanas un pieredzi, lai, ieejot noteiktā meža nogabalā, saprastu, kādam koku skaitam jābūt pie konkrēta koku augstuma. Svarīgi, lai katrs koks justos ērti, lai būtu vieta tā vainagam, lai saknes justos labi un koks varētu stiepties gan augstumā, gan caurmērā," stāsta mežkopības darbu eksperts.

Apdraudējumu netrūkst
To, kādu koku sugu kurā meža tipā var stādīt, nosaka Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi. Savukārt apsaimniekotājam ir jāizvērtē iespējamie apdraudējumi. Jaunaudzes apdraud ne tikai dzīvnieki – arī daba pati mēdz būt nežēlīga. Tiesa, arī šajā gadījumā svarīgas ir zināšanas un gadu gaitā iegūtā praktiskā pieredze. Veicot kopšanas darbus, ir svarīgi izvērtēt situāciju un pieņemt pareizus lēmumus. Piemērs – pārbiezinātu bērzu audzi nebūtu pareizi izkopt pirms ziemas, jo koki viens uz otru paļaujas, ka stipras snigšanas vai apledojuma laikā kaimiņš sniegs atbalstu. Ja audzi pirms ziemas izretina, katram kokam jācīnās pašam par sevi. Pareizāk audzi izkopt vasaras sākumā, jo tad kokam līdz ziemai būs laiks nostiprināties un sagatavoties. Eksperts uzsver – jaunaudžu kopšana ir visu risku izvērtēšana, precīzs darbs un plānošana.

Diemžēl jaunaudzes apdraud arī cilvēki, kuri Ziemassvētkus vēlas svinēt pie skaistas eglītes. "Darbs ar sabiedrību tiek veikts, bet tas ir ilgstošs process un periodiska atgādināšana. Turklāt šī informācija līdz cilvēkiem nonāk, bet daudzi tāpat neņem eglīti, kas aug zem elektrolīnijas, grāvmalā vai ceļmalā, bet dodas jaunaudzē, kur egle nereti tiek nozāģēta metra vai pusmetra augstumā. Dzīvnieki uz šiem augstajiem celmiem var uzskriet un savainoties. Sabiedrība joprojām tiek izglītota, un es ticu, ka pēc kāda laika šādu gadījumu vairs nebūs," tā LVM pārstāvis.
Jaunaudze – dzīvnieku paslēptuve un "salātu bārs"
Veicot meža atjaunošanu, jāņem vērā arī dzīvnieku blīvums reģionā, jo tam ir būtiska nozīme, plānojot aizsardzības pasākumus. Kā stāsta Katrevičs, Latvijā briežu dzimtas dzīvnieku – aļņu, staltbriežu un stirnu – blīvums ir diezgan liels, tāpēc jaunaudzes jebkurā gadījumā ir jāsargā no iespējamiem postījumiem.

"Runājot par dzīvniekiem, atkal var vilkt paralēles ar cilvēku. Tuvojas pavasaris, būs pirmie zaļumi, salāti, un cilvēks to visu ēdīs, lai uzturētu sevi pie labas veselības. Tāpat ir arī dzīvniekam. Arī viņa organismam nepieciešams viss, kas ir svaigs un bagāts ar vitamīniem. Jaunaudze ir barības bāze, tā būtībā ir kā salātu lauks, kur dzīvnieki var uzņemt barību. Otrs faktors – jaunaudze sniedz drošību. Iztēlosimies priežu mežu piejūrā – tur viss ir tīrs un pārskatāms kā uz delnas. Vai dzīvnieks tur var drošībā izaudzināt savus mazuļus un pasargāt no plēsējiem? Jaunaudzē dzīvnieks var atrast sev vietu, paslēpties un audzināt mazuļus, kā arī pie reizes tur ir barības bāze, jo mazuļi jau nepārtiek tikai no mātes piena vien. Jaunaudzē tas viss ir pieejams vienuviet," skaidro eksperts.
Jauno kociņu, īpaši mazo priedīšu, aizsardzību sākam veikt aptuveni augusta vidū, kad ir beigusies aktīvā augšana, un LVM briežu dzimtas dzīvnieku atbaidīšanai izmanto gan repelentus ar nepatīkamu aromātu vai garšu, gan arī mehāniskos aizsardzības līdzekļus, kas kalpo kā šķērslis, lai dzīvnieks nevarētu piekļūt pie aizsargātās kociņa daļas. Pumpuri un stumbra miza ziemā ir viena no pārnadžu iecienītākajām barības vielām.

"Ļoti svarīgi ir nosargāt galotnes dzinuma pumpuru. Centrālais pumpurs nākamā gada pavasarī dos pieaugumu uz augšu, savukārt sānu pumpuri augs uz sāniem un nākotnē būs zari. Ja dzīvnieks nokož galotni, kociņš vairs nevar izaugt taisni, tāpēc tas vienu no spēcīgākajiem sānu zariem palaiž augt kā galotni. Tā veidojas kroplīgs koks," stāsta mežkopības darbu eksperts.

Kā pasargāt jaunaudzi no dzīvniekiem?
Viens no senākajiem mehāniskajiem aizsardzības līdzekļiem ir nemazgāta aitas vilna. No tās tiek veidots garš pavediens, ko tin ap kociņa stumbru. Otrs variants – uz koka galotnes tiek likts neliels vilnas kriksītis. Nemazgātā aitas vilna atbaida dzīvniekus ar specifisko smaržu. Pie mehāniskajiem aizsardzības līdzekļiem jāpiemin arī plastmasas aizsargspirāles. Šī metode ir aizgūta no dārzkopjiem, kuri spirāles izmanto augļu koku stumbru aizsardzībai pret grauzējiem un pārnadžiem. Šo metodi praksē izmanto priežu stumbru aizsardzībai.
Tiek izmantoti arī dažādi repelenti, piemēram, uz aitu tauku bāzes veidoti, kas tiek izsmidzināti uz koka. Kā stāsta LVM pārstāvis, ieejot jaunaudzē, kas tikko apstrādāta ar līdzekli, var just specifisku aromātu un dzīvnieks šo smaku izjūt daudz spēcīgāk. Tāpat arī tiek izmantots pulverveida repelents, kas veidots uz dzīvnieku asins bāzes. Pulveris tiek sajaukts ar ūdeni, radot lietošanai gatavu šķidrumu. Līdzekli izsmidzina, mākslīgi modulējot situāciju, ka jaunaudzē ir bīstami uzturēties.

Ir arī smērējamie aizsardzības līdzekļi. LVM plaši izmanto uz smilšu un līmes maisījuma bāzes veidotu pastu "Cervacol Extra". Tā kokam nenodara kaitējumu, bet dzīvniekam, kas nokodis galotnes dzinumu, smiltis košļājot, izraisa diskomfortu, tādējādi turpmāk atturot no citu nosmērēto galotņu apkošanas. Tādu pašu funkciju pilda līdzeklis "WAM Extra" – tā ir pasta sarkanīgā krāsā, kas tiek izmantota galotnes dzinumu aizsardzībai.

"Mēs varam pasargāt koku galotni, bet dzīvniekam jau ēst tāpat gribas, viņa organisms prasa kokaugu miecvielas*, jo to sastāvā ir vielas, kas nepieciešamas dzīvnieku kuņģa darbībai. Kociņu sānu zarus mēs neaizsargājam, un dzīvnieki tos mēdz nokost. Tas ir pieļaujams līdz noteiktai robežai," stāsta Katrevičs.

Cik daudz koku vienā jaunaudzē ir jāaizsargā? Kā stāsta LVM pārstāvis, ir jāvadās pēc principa "jo zemākā augstumā audze, jo lielāks aizsargājamo koku skaits". Piemēram, ja audzes augstums ir no pusmetra līdz vienam metram, tad nepieciešamais aizsargājamo koku skaits būs lielāks. Kad koks jau ir paaudzies un vairs nav nepieciešams aizsargāt galotni, jo dzīvnieks to nevar aizsniegt, nokost vai noliekt, ir jādomā par stumbra aizsardzību. Stumbrus paredz aizsargāt no 500 līdz 1000 kokiem uz vienu hektāru, izmantojot aitas vilnu, aisargspirāli vai miglojot stumbrus ar "Trico" vai "Plantskyd".

"Ja pastāv liels risks, ka audze var tikt dzīvnieku bojāta, var pieņemt lēmumu to atjaunot un audzēt dabīgā ceļā – gaidīt, ka koki iesēsies vai atjaunosies no celmu vai sakņu atvasēm. Var ienākt apse. Ar kopšanu var “ievilkt” bērzu. Var dabīgi ienākt egle un bērzs, kur var veidot dabīgu egļu un bērzu mistraudzi. Šādi var samazināt izmaksas, jo nav nepieciešama augsnes gatavošana, nav nepieciešams iegādāties stādus, vēl jau cilvēkam arī jāsamaksā par darbu – stādīšanu, un šī audze, kas tiek ataudzēta dabīgi, nav jākopj pirmajā vai otrajā gadā. Varbūt kopšana būs nepieciešama tikai trešajā vai ceturtajā gadā. Otrs variants ir pieņemt lēmumu mežu tomēr atjaunot stādot, izvērtējot visus iespējamos riskus un plānojot, kādi aizsardzības līdzekļi tiks izmantoti," pieredzē dalās Katrevičs.
Cilvēka darbības un dabas līdzsvars
Mežkopības darbu eksperts uzskata, ka dzīvnieku blīvumam ideālā variantā vajadzētu būt tādam, lai dzīvnieki var brīvi uzturēties jaunaudzēs un pārtikt no tur esošajiem kokiem, bet viņu klātbūtne nebūtu postoša. Šeit satiekas mežsaimniecība un medību saimniecība, tām abām ir jāsadzīvo vienā teritorijā un jāsadarbojas, veidojot dialogu un meklējot risinājumus.

"Ja dzīvnieki tur ir un noēd atsevišķus kokus – nekāda vaina. Priežu audzēs var dabīgi arī ienākt ozols, viņš tur nekad nekļūs par vērtīgu, cērtamu un tālāk izmantojamu koku. Bet šis ozols var kļūt par labu barības bāzi dzīvniekiem. Un, ja dzīvnieku blīvums ir mazs, viņiem pilnīgi pietiktu ar šīm dabīgi ienākušajām koku sugām un atsevišķiem pamatsugas kokiem. Tāpēc mēs arī atsevišķās reizēs sakām, ka jaunaudzi nevajag izkopt tiktāl, ka tur paliek tīrs kā pagalmā un paliek tikai tā koku suga, kuru gribam izaudzēt. Vajag atsevišķi atstāt arī kaut ko dzīvniekam, lai arī viņam tur ir barības bāze," savu viedokli pauž eksperts
*Miecvielas ir augu valsts polifenolu grupa, kas uzkrājas koku mizā, sakņu un sakneņu mizā, lapās, lakstaugu stublājos, augļu apvalkos. Šīm vielām ir savelkoša iedarbība, tās izraisa gļotu un olbaltumvielu koagulāciju. Miecvielām piemīt dezinficējošas īpašības.

Miecvielas ir nozīmīgas kā pretindes, jo veido nogulsnes ar alkaloīdiem, glikozīdiem un smagajiem metāliem. Taču tās veido nešķīstošus kompleksus arī ar daudziem medikamentiem, samazinot to efektu. Nozīmīgi miecvielu avoti ir ozola miza, zalkšu sūrene, stāvā retēja sakneņi, melleņu ogas, rasaskrēsliņa laksti, tējaskrūma lapas. Populārs avots ir Indijas jeb tintes riekstu pangas.