Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Visjutīgākā pret piesārņojumu
Egļu meži Latvijā – vēsture, vērtība un nākotnes vīzija

Foto: F64, Ģirta Abizāra privātais arhīvs un "Delfi" arhīvs
‘Picea abies’ jeb parastā egle ir vienīgā dabiskā savvaļas egļu suga Latvijā un trešā izplatītākā koku suga Latvijā, aizņemot 18% no mežu kopplatības. “Latvijas valsts meži”, izmantojot iekrāto pieredzi un meža zinātni, galvenokārt audzē egles kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu un ietvarstādus. Par egļu audzēšanas tradīcijām, specifiku un nākotni stāsta AS “Latvijas valsts meži” plānošanas izpilddirektors Ģirts Abizārs.
Egļu mežu situācija Latvijā
Egļu mežu lielākais īpatsvars Latvijā ir vecumā starp 40 un 60 gadiem, kas nozīmē, ka šīs viena vecuma egļu audzes ir stādītas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Viens no iemesliem – tolaik skuju koki un īpaši egle ieguva lielāku saimniecisko nozīmi, otrkārt, 1967. un 1969. gadā Latvijas teritoriju skāra lielas vētras ar tāda apmēra postījumiem, kādi līdz tam gadsimta laikā nebija fiksēti, – šo divu gadu laikā Latvijas teritorijā tika izgāzti aptuveni 26,5 miljoni kubikmetru koksnes, kas vairākkārt pārsniedza ikgadējos ražošanas apjomus. Lielu daļu šo teritoriju atjaunoja ar eglēm. Šīs vētras mainīja līdzšinējās meža ainavas un mežsaimniecības praksi.

Pieaugot celulozes industrijas pieprasījumam pēc izejvielām, daļā no Latvijas teritorijas egles stādīja ļoti blīvi, kā papīrmalkas plantācijas, nodrošinot izejvielu piegādes celulozes industrijai Latvijā. Vienā hektārā tika stādīti ap sešiem tūkstošiem kociņu 1–1,5 m attālumā viens no otra ar domu, ka šis mežs augs ar īsāku apriti līdz brīdim, kad visu izaudzētās koksnes biomasu varēs piegādāt industrijai, nekopjot to un audzējot tikai koksnes biomasu līdz 40 gadu vecumam.

Ar laiku radās pieņēmums, ka, stādot vairāk koku vienā zemes hektārā, var iegūt papildu izejvielas koksnes pārstrādei, daļu no kokiem iegūstot starpcirtē, pirms audzēšanas perioda beigām. Tomēr lēmumi netika balstīti uz zināšanām, kā aug egle un kāda ir tās augšanas dinamika atkarībā no vecuma, kādas ir egles prasības pēc augšanas telpas gan virszemē lapotnei, gan saknēm augsnē, kokus intensīvi nekopa jaunaudžu vecumā, lēmumus pieņēma uz pieņēmumu pamata un atbilstoši tā brīža tehnoloģiskajām iespējām. Piemēram, bija viedoklis, ka pirmā krājas kopšanas cirte agrāk par 30 gadiem nav jāveic. Tolaik vēl nebija ilglaicīgu pētījumu par egļu audzēšanu. Kā zināms, padomju laikā daudzi lēmumi bija administratīvi un centralizēti – ja vajag, tad darām, tāpēc bija pat tā, ka mežs tika pieņemts par atjaunotu, ja saslēdzās koku vainagi. Tāpēc kokus mēdza sastādīt ļoti cieši vienu pie otra, lai ātrāk izpildītu plānu par atjaunojamām platībām. Tolaik nebija ne tādu koncepciju, kādas koku audzēšanā ir šobrīd, ne tāda skatījuma uz zemi kā ražošanas pamatlīdzekli mežsaimniecībā, kā mēs šobrīd to novērtējam.

Vēl papildu faktors egļu mežu audzēšanai bija tāds, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados nebija iespējams izaudzēt priedes, jo aļņi, kas tolaik bija plaši savairojušies Latvijas teritorijā, postīja šo mežu jaunaudzes. Arī šādas nianses mainīja koku sugu bilanci, kādu mēs redzam šobrīd. Izveidojās situācija, ka mežsaimniecību pielāgoja vienai dzīvnieku sugai un vietā, kur labi augtu priedes, stādīja egles, kuras aļņi postīja mazāk.
22%
no kopīgās "Latvijas valsts meži"
mežu platības
Egles vērtība
Jebkuram kokam ir sava vērtība un pielietojums. Ja skatās, piemēram, no būvniecības viedokļa, tad pielietojums ir gan priedei, gan eglei. Ja skatāmies no mežsaimniecības viedokļa, tad lēmums par audzējamās koku sugas izvēli jābalsta uz aprēķiniem – kas dod lielāku meža kapitālvērtību? Ir vietas un augšanas apstākļi, kur aug gan priede, gan bērzs, gan egle, taču ir vietas, kas piemērotas tikai priedei, – ļoti sausas un barības vielām nabadzīgas minerālaugsnes, kur ir zems gruntsūdeņu līmenis, lēnāka vielu aprite. Tāda vide eglei būs par sausu. Un, gluži pretēji, ir arī ļoti slapjas vietas, piemēram, purvos arī aug priede, bet tur nekad neaugs egle, jo egle ir jutīga pret mitrumu un pārplūstošās, purvainās vietās aizies bojā. Tāpēc “Latvijas valsts meži” tajās meža zemēs, kur meža apsaimniekošanas pamatmērķis ir koksnes audzēšana, skatās, kāds audzēšanas modelis dod lielāko kapitālvērtību no viena hektāra, un pieņem lēmumus – cik un kādus kokus stādīt, cik intensīvi un regulāri retināt, tāpat arī – vai aizsargāt koku galotnes pret dzīvnieku bojājumiem, stādīt selekcionētu materiālu vai ļaut mežam atjaunošanos ar sēklām. Tās ir lielas dilemmas koku audzēšanā riska apstākļos, jo audzēšanas periods ir relatīvi ilgs, un tieši tamdēļ tiek rēķināts, kas dod lielāko atdevi mežsaimniecības ilgtermiņa mērķu sasniegšanā. Ja salīdzinām šādās kategorijās, tad priede un egle ir līdzvērtīga izvēle, pieņemot, ka abām sugām tiek radīti līdzvērtīgi apstākļi koksnes pieauguma, noturības un veselības veicināšanai.
Egles audzēšanas īpatnības
Kokiem nepieciešama dzīves telpa, tie ir jākopj, lai tiem būtu kupls, spēcīgs vainags un saknes. Eglei ir plakana sakņu sistēma, saknes tai neiet dziļi zemē. Jebkādi satricinājumi, piemēram, vētras, izkustina egles sakņu sistēmu, rada stresu un neveicina labvēlīgus augšanas apstākļus. Vēl viens faktors, kas apdraud egles augšanu, ir kaitēkļi, liels daudzums egļu iet bojā tieši kaitēkļu dēļ. Trešais nelabvēlīgais faktors ir ūdens – stāvošs ūdens un pārpurvošanās. Ceturtais ir sausums un temperatūra. Egle ir visjutīgākā arī pret piesārņojumu. Visi šie faktori egli ietekmē daudz vairāk nekā citas koku sugas.

Latvijā ir ļoti labi klimatiskie apstākļi koku audzēšanai – šeit ar ūdens bilanci viss ir kārtībā, nav ūdens trūkuma, nav arī sausuma. Tomēr, ja netiek uzturētas meliorācijas sistēmas, platības pakāpeniski pārpurvojas. Tāpēc “Latvijas valsts meži” veic mežu teritoriju sakopšanu un sakārtošanu, tiek uzturētas un atjaunotas meža meliorācijas sistēmas, lai mežā būtu labāka vielu aprite, lai būtu ūdens kustība. “Latvijas valsts meži” rūpējas, lai koki augtu ātri, tie būtu veseli, un tieši meliorācijas stāvoklis ir tas, kas to nosaka. Tādām koku sugām kā egle un priede tas ir kritiski svarīgi.

Ģeogrāfiski egles Latvijā vairāk tiek audzētas visos reģionos, kur vien tām ir piemērotāki augšanas apstākļi. Mazāk egle būs atrodama piejūras un iekšzemes kāpu teritorijās un purvainos apvidos.

Stādīts un kopts egļu mežs

22 gadu vecumā

1300 koki vienā hektārā

Vidējais koku diametrs – 15 cm

Stādīts un kopts egļu mežs
27 gadu vecumā
800 koki vienā hektārā
Vidējais koku diametrs – 23 cm (pieaug par 1,3 cm gadā)
Koksnes pieaugums – 22m3/ha gadā
Egle ir koks, kas dabiskā veidā atjaunojas un aug ļoti lēni. Salīdzinoši – lapu koki atjaunojas ātrāk. Eglēm paiet kāds laiks, kamēr tās tiek pie saules un sāk augt, pēc tam no nelielas paaugas tās tiek līdz otrajam stāvam un tikai tad pārņem teritoriju, savu dzīves telpu. Šie procesi ir ļoti lēni, paiet aptuveni 200–250 gadi, kamēr nomainās mātes audzes. Cilvēks ar savu darbību šo procesu paātrina, imitējot tās pašas darbības, kas notiek dabā, piemēram, pēc vējgāzēm.

“Latvijas valsts meži” stāda selekcijas rezultātā iegūtu labu ģenētisko materiālu, stādus, kas dos lielākos koksnes pieaugumus. Pēc egles iestādīšanas ir jārūpējas, lai zāle nepārņem un nenomāc jauno kociņu, tāpēc jāveic kopšana ar krūmgriežiem. Stirnām un briežiem ziemā nepieciešams C vitamīns, un vieglākais avots, kur to iegūt, ir miza un pumpuri. Ja eglei pumpurs tiek nograuzts, tiek bojāts viss koks – veidojas vai nu dubultgalotnes, vai tās aug no sāniem, tāpēc uz galotnēm tiek smērēti aizsardzības līdzekļi, lai dzīvnieki nevēlētos tos ēst.

Stādīts un kopts egļu mežs

50 gadu vecumā

300 koki vienā hektārā

Vidējais koku diametrs –38cm

Stādīts, bet nekopts egļu mežs
54 gadu vecumā
6500 koki vienā hektārā
Vidējais koku diametrs – 14cm
Egles attīstībai traucē arī apkārtējie krūmi un lapu koki, šī iemesla dēļ nepārtraukti jārūpējas, lai tai augtu veselīgi vainagi. Kad egle sasniegusi 15 līdz 20 gadus, tā aug visātrāk – gan augstumā, gan resnumā. Tas ir periods, kad galotnes pieaugums var sasniegt līdz pat vienam metram gadā. Šajā vecumā egles aug ātri – tām ir zaļš vainags, kas piesaista CO2, ogleklis uzkrājas un stumbrs briest. Starp 21. un 25. gadu ir optimālais brīdis, kad no visiem iestādītajiem kokiem 30 līdz 40% tiek nozāģēti pirmajā krājas kopšanas cirtē, lai atstātu pārējiem kokiem dzīves telpu un iegūtu pirmo koksnes ražu. Līdz pirmajai komerciālajai cirtei mežsaimniecībā ir bijušas tikai izmaksas – gan par augsnes gatavošanu un koku stādīšanu, gan aizsardzību un kopšanu, tāpēc pirmā komerciālā kopšana ir brīdis, kad sākotnējās izmaksas tiek nosegtas ar ieņēmumiem no pirmās koksnes ražas, un turpinām audzēt.
Stādīts ar lielu sākotnējo koku skaitu un savlaicīgi nekopts egļu mežs 51 gadu vecumā. Kokiem nav izveidojušies resni stumbri un spēcīga sakņu sistēma, lai būtu noturīgi pret vējiem. Šī gada marta vējos izgāzti koki.

Pa vasaru savairojās mizgrauži un nopostīja atlikušās augošās egles. Nokaltušās egles nozāģēja un rudenī šajā vietā tika sagatavota augsne, lai nākošā gada pavasarī stādītu jaunus kokus.
Egles nākotnes perspektīva
Ja skatāmies Eiropas mērogā, priede aug plašākā teritorijā – arī Dienvideiropā, Dienvidāfrikā un citur, kamēr egle ir boreālo mežu zonas koku suga. Agri vai vēlu klimata pārmaiņas un politikas mūs ievedīs, iespējams, tādā situācijā, kur ar mežsaimniecību Eiropā šodienas izpratnē varēs nodarboties daudz mazākā teritorijā. Latvija, iespējams, būs galējie dienvidi, kur vēl varēs izaudzēt egli. Skandināvija un Baltijas valstis būs tā vieta, kur būsim priecīgi redzēt, ka mums ir egļu meži.


Tomēr šobrīd mēs redzam, ka pārskatāmā nākotnē, ļaujot un piepalīdzot kokiem ātrāk augt, mēs varam ātrāk ļaut tiem sasniegt vēlamās aprises, tāpēc “Latvijas valsts mežu” uzsvars ir uz savlaicīgu egļu kopšanu. Mums ir ļoti spēcīga meža zinātne, kas ar gadu desmitiem gūtām un pārbaudītām zināšanām vērtīgi palīdz praktiķiem. Latvijā egļu meži ir un būs, tie ir jāveido, ņemot vērā pieredzi un gadu gaitā iegūtās un uzkrātās zināšanas.
Projekta ''Dziļāk mežā'' veidotāji: saturs – AS "Latvijas valsts meži", Oskars Hofmanis, foto – AS "Latvijas valsts meži", "Delfi" arhīvs (Kārlis Dambrāns), dizains – Māris Rītiņš, izstrāde – Emīls Cinītis, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Žanete Kļaviņa, Marta Cīrule.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.