Sākumā jāatgādina, ka pagājušajā ES fondu plānošanas periodā Latvijas kohēzijas "aploksne" bija 4,4 miljardi eiro, bet saskaņā ar FM datiem kohēzijas politikas aploksnē 2021.–2027. gadam ir iezīmēti 4,63 miljardi eiro. Te būtu svarīgi piebilst, ka ar kohēzijas politikas fondiem mēs saprotam Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Kohēzijas fondu (KF).

Lai gan vēl pērn Ārlietu ministrija (ĀM) brīdināja, ka Latvijai kohēzijas politikas finansējums saruks, jau vēlāk premjers Krišjānis Kariņš norādīja, ka finansējums pat pieaudzis. Kā tas notika? ĀM skaidro: "Ir vairāki aspekti, kas palīdzēja panākt vēlamo rezultātu. Nav iespējams droši pateikt, kuram no aspektiem bija vislielākā ietekme.

Viens no būtiskākajiem tiešajiem aspektiem – sarunu gaitā Latvijas sarunvežiem izdevās pārliecināt Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis, ka jāpiemēro labāki kohēzijas politikas aprēķināšanas formulas kritēriji. Latvijas gadījumā liela loma bija labvēlīgākam "capping" jeb "griestiem" – maksimālajam kohēzijas politikas finansējuma apjomam, ko saņēmējvalsts var saņemt savā "aploksnē". Sarunu sākumā kohēzijas politikas aprēķins nozīmēja samazinājumu vairāk nekā 20% apjomā. Sarunu noslēgumā šis rādītājs palīdzēja saglabāt vēlamo Latvijas kohēzijas aploksnes apjomu."

Vienlaikus jāņem vērā, ka kopumā mainījās sarunu apkārtējie apstākļi, pirms "Delfi" sarunas ar Dzidzikostu paskaidroja ministrijā. "Covid-19 pandēmija radīja kopējo izpratni, ka būs jāstimulē ekonomika. Tas ne tikai kļuva par pamatu Atveseļošanas instrumenta izveidei, bet arī ļāva pārliecināt t.s. maksātājvalstis nesamazināt esošās ES programmas, kas nodrošina vislielākās investīcijas dalībvalstu ekonomikā. Attiecīgi tas ļāva pārliecināt sarunu partnerus Latvijas gadījumā piekrist labvēlīgākiem "griestiem" (capping). Klāt kohēzijas politikā nāca arī "ReactEU" programma, no kuras Latvijas aploksne veidoja 272 miljonus eiro."

Ko, jūsuprāt, cilvēki ES saprot, runājot par kohēzijas politiku? Nevis cilvēki ES iestādēs, bet vidusmēra ES dalībvalsts pilsonis.

Kohēzijas finansējums ir vislabāk jūtamā ES solidaritātes izpausme mūsu pilsētās un ciematos. Lielākā daļa iedzīvotāju labi zina, ka tieši ES atbalsts ļauj viņiem cerēt uz labākām skolām un slimnīcām, efektīviem autobusiem un vilcieniem, jauniem tiltiem un dzelzceļa līnijām, atjaunotām vēsturiskajām ēkām un apdzīvoto vietu centriem. Grūtāk izskaidrojams ir tas, ka šis atbalsts netiek piešķirts visur vienādi, no augšas uz leju, bet gan atbilstoši finansēšanas stratēģijām, kuras izstrādājušas valstu un reģionālās pārvaldes un pašvaldības kopā ar uzņēmēju savienībām, arodbiedrībām, universitātēm un pilsonisko sabiedrību. Svarīgas ir nevis birkas, bet gan ieguldīšana mūsu vērtībās. Katru dienu Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi saskaras ar kohēzijas politiku, jo tā veido gandrīz 60% no kopējām valsts investīcijām. To var saukt, kā vien tīk, bet svarīgi ir tas, ka mēs kopīgi darbojamies, lai mazinātu atšķirības un visiem radītu vairāk iespēju.

Šobrīd neatņemams jautājums, kas jāuzdod, – kā Covid-19 ietekmēja kohēzijas politiku, kā pandēmija to mainīja?

Mūsu iedzīvotājiem un uzņēmumiem vissvarīgākais ir tas, kā kohēzijas politika palīdzēja viņiem tikt galā ar Covid-19. Pateicoties pārskatītajiem, elastīgajiem noteikumiem, Latvija varēja mobilizēt Kohēzijas fonda finansējumu 386 miljonu eiro apmērā, lai izremontētu slimnīcas, pieņemtu darbā medicīnisko personālu, atbalstītu mazos uzņēmumus un darbiniekus, kā arī palīdzētu skolām pāriet uz darbu tiešsaistē, jo īpaši lauku apvidos. Šis smalkais darbs atvēra acis daudziem lēmumu pieņēmējiem Briselē un galvaspilsētās par reģionālo un vietējo pašvaldību, kā arī kohēzijas politikas būtisko lomu iedzīvotāju un uzņēmumu aizsardzībā un atbalstā. To apzinoties, Eiropas Parlaments un dalībvalstis ātri vienojās par vēl nebijušu atveseļošanas pasākumu kopumu ar jaunu atveseļošanas un noturības mehānismu, kas balstīts uz kohēzijas principu, un 50 miljardu eiro papildinājumu Eiropas struktūrfondiem un investīciju fondiem. Tagad mums ir jāizmanto visi pieejamie rīki, lai efektīvi apmierinātu mūsu kopienu faktiskās vajadzības.

Tikai pagājušajā gadā mēs runājām par 12% samazinājumu visā ES, salīdzinot ar iepriekšējo Kohēzijas fonda finansējuma satvaru. Tomēr galu galā absolūtos skaitļos Latvijai pat bija nedaudz lielāks Kohēzijas fonda budžets (salīdzinot – no 4,4 līdz 4,6 miljardiem). Vai tas viss bija saistīts ar Covid-19 sekām, vai arī ir jāņem vērā vēl kādi faktori, lai saprastu, kā tas notika?

Atbilstošs ES budžets 2021.–2027. gadam un stabils atveseļošanas pasākumu plāns bija visu ES valstu tiešajās interesēs, tostarp to valstu, kuras pieprasīja Eiropas Savienībai zemākas investīciju iespējas, bet ir galvenās vienotā tirgus ieguvējas. Tāpēc Komiteja apvienoja spēkus ar visiem ES, valstu, reģionālajiem un vietējiem dalībniekiem, lai pateiktu "nē" budžeta samazinājumam un "nē" centralizācijai. Kohēzijas un noturības palielināšana, mobilizējot visu ES politiku un instrumentus, ir vienīgais veids, kā izvirzīt iedzīvotājus pirmajā vietā un atbalstīt atveseļošanos, lai neviens netiktu atstāts novārtā. Kad 2017. gadā mēs izveidojām Kohēzijas aliansi, kurā apvienojās visas reģionālajā politikā ieinteresētās puses, mums nācās cīnīties pret ideju, ka kohēzijas politikas atbalsts jāsamazina par 25–30%. Rezultātā parastajā ES budžetā 2021.–2027. gadam kohēzijas politikas atbalsts tika samazināts par aptuveni 10%, kas būtu izraisījis līdzīgu samazinājumu Latvijas piešķīrumiem, bet nākamās paaudzes ES atveseļošanās pasākumu kopums, kas pieņemts līdztekus ilgtermiņa budžetam, ietver papildu finansējumu kohēzijas politikai (REACT-EU), Taisnīgas pārkārtošanās fondam un Lauku attīstības fondam. Latvija tagad var paļauties uz stabilu Kohēzijas fonda finansējuma līmeni, ierindojoties otrajā vietā starp Kohēzijas fonda finansējuma saņēmējiem uz vienu iedzīvotāju, kā arī uz atveseļošanas un noturības mehānisma atbalstu.

Pagājušā gada beigās komiteja brīdināja par Kohēzijas fonda līdzekļu samazināšanu un lūdza izteikt savu viedokli par to sadali. Kāds bija šī brīdinājuma un pieprasījuma iemesls?

Covid-19 krīze uzsvēra kohēzijas politikas stiprināšanas un ārkārtas atveseļošanas pasākumu plāna izstrādes nozīmi. Taču pastāvēja risks, ka ārkārtas situācija var veicināt lēmumu par investēšanu strauju centralizāciju. Mēs riskējām, ka veidosies paradokss – lai gan mēri un reģionālie vadītāji cīnījās pandēmijas frontes līnijā, aizsargājot iedzīvotājus un palīdzot vietējiem uzņēmumiem, viņiem nebūs teikšanas par investīciju lēmumiem, kas ir izšķiroši viņu kopienām. Attiecībā uz kohēzijas politiku mūsu mobilizācija un sadarbība ar Eiropas Parlamentu ļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus reģionālajām un vietējām kopienām, nosargājot partnerības principu pret centralizācijas mēģinājumiem, vienkāršojot vadošo iestāžu darbu un padarot plānošanas procesu elastīgāku. Runājot par atveseļošanas un noturības mehānismu, mēs uzskatām, ka pieņemtie noteikumi ir pārāk maigi attiecībā uz vietējo un reģionālo varas iestāžu iesaistīšanos, taču mēs zinām, ka jebkurā gadījumā tām būs izšķiroša loma sekmīgā atveseļošanas pasākumu plānu īstenošanā.

ES plāno atbalstīt ilgtspējības pārkārtošanos saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un kohēzijas politiku. Izstrādājot jaunus projektus, reģioniem un pilsētām tas būs jāņem vērā daudz vairāk. Es saprotu ideju un ilgtermiņa mērķi, bet vienlaikus jāprasa – kādus, jūsuprāt, jaunus izaicinājumus reģioniem un pilsētām radīs šis jaunais virziens?

Laikā no 2014. līdz 2020. gadam reģioni un pilsētas masveidā ieguldīja ES struktūrfondu līdzekļus, lai samazinātu enerģijas patēriņu, uzlabotu gaisa kvalitāti, palīdzētu uzņēmumiem radīt mazāk piesārņojuma un laist tirgū jaunus produktus un pakalpojumus, kas vairāk ciena vidi vai pat aizsargā to. ES fondi jau šobrīd ir būtisks investīciju instruments daudzām valdībām un pašvaldībām, kuras ir apņēmušās nodrošināt ilgtspējību. Daudzos gadījumos pašvaldības ir pat ambiciozākas nekā ES un valsts iestādes, jo tās zina atšķirību, ko šī pārkārtošanās var sniegt viņu kopienām. Kā piemēru varu minēt Komisijas nesen sākto renovācijas vilni: padarīt mūsu ēkas energoefektīvas nozīmē ietaupīt naudu, samazināt emisijas un novērst enerģētisko nabadzību, kas skar 34 miljonus cilvēku Eiropā. Tā piedāvā iespēju pārveidot mūsu ciematus, mazpilsētas un lielpilsētas, lai tās būtu noturīgas un piemērotas nākotnei. Bet mums ir jānodrošina, lai vietējās un reģionālās pašvaldības ir informētas un tām ir vienkāršota piekļuve bezprecedenta līdzekļiem, ko nodrošina ES budžets un atveseļošanas pasākumu finansējums.

Jūs iepriekš esat spilgti uzsvēris, ka "kohēzijas politika nav tikai nauda", tā padara ES tuvāku saviem iedzīvotājiem. Kā jūs uzskatāt, vai tajās dalībvalstīs, valdībās, kas no šīs politikas gūst vislielāko labumu, – Baltijas valstīs, Polijā, Ungārijā un citās – ir tā pati filozofija?

Es kā Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs plecu pie pleca strādāju ar mēriem, reģionālajiem un vietējiem vadītājiem un pārvaldniekiem no Baltijas valstīm, Ungārijas un Polijas, kuri ir dziļi apņēmušies godāt ES vērtības, bez retorikas un ar spēcīgu pragmatismu un izpratni par iedzīvotāju vajadzībām. Viņi katru dienu strādā, lai aizstāvētu brīvību un pilsoniskās tiesības savās kopienās, iegulda solidaritātē un integrācijā, uzklausa iedzīvotāju bažas. Viņiem, līdzīgi kā lielākajai daļai mūsu kolēģu visā Eiropā, kohēzija nav tikai nauda, tā rada ES solidaritāti katrā Eiropas Savienības nostūrī un dod iespēju vietējiem un reģionālajiem līderiem visur apliecināt mūsu kopīgās vērtības.

Viens no jūsu argumentiem, aizstāvot kohēzijas politiku, ir tāds, ka tās samazinājums būtu dāvana populistiem. Vai varat izskaidrot šo apgalvojumu – ko populisti iegūtu?

Kohēzijas pamatā ir solidaritāte – mazāk attīstīti reģioni, gan turīgākās, gan nabadzīgākās valstīs, saņem lielāku atbalstu – un daudzveidība: tā atbalsta vietēji izstrādātas attīstības stratēģijas, lai tiktu ņemtas vērā mūsu teritoriju specifiskās iespējas un izaicinājumi. Populisti mēdz pārvērst reālas problēmas konfliktos, sadalījumā un bezieguvuma spēlēs (zero-sum game). Kohēzija, gluži pretēji, ir viena no mūsu labākajām iespējām izvērtēt šīs problēmas un tām rast kopīgu atbildi. Bet pirmais, kas jādara, ir jāuzklausa šīs bažas un neapmierinātība Briselē, galvaspilsētās, kā arī mūsu reģionālajās un vietējās kopienās. No šīs perspektīvas konference par ES nākotni būs veiksmīga tikai tad, ja mēs uzsāksim patiesu diskusiju, kuras pamatā ir pilsoņu vajadzības un bažas.

Gandrīz visās Latvijas pašvaldībās, pat vismazākajās un vistālākajās, blakus kādam infrastruktūras objektam var atrast ES karogu un tekstu, ka šī skola, māja, slimnīca uzcelta/atjaunota ar Kohēzijas fona atbalstu. Taču vienlaikus ir sāpīgi vērot ES demogrāfisko situāciju. Tas pats notiek arī Latvijā. Vai ir vērts izvietot šos karogus un ēkas izzūdošās vietās, ja nav skaidrs, kas (un vai vispār) dosies tos apskatīt nākotnē?

Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir visas Eiropas problēma un liels nestabilitātes avots. Aptuveni trešdaļā ES reģionu iedzīvotāju skaits 2018. gadā bija zemāks nekā 2008. gadā. Lauku teritoriju atdzīvināšana un labāka līdzsvara un pieejamības panākšana starp mūsu pilsētām un apkārtējām kopienām ir būtisks nākamās desmitgades izaicinājums, kas saistīts gan ar zaļo, gan digitālo pārkārtošanos. ES investīciju mērķis ir padarīt mūsu lauku teritorijas pieejamākas un pievilcīgākas, mazināt spiedienu uz lielpilsētu teritorijām, uzlabot dzīves līmeni visiem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Pandēmijas laikā daudzi augsti kvalificēti darbinieki devās projām no lielajām pilsētām, piemēram, Parīzes vai Milānas, pārcēlās uz dzīvi laukos. Bet kā var strādāt lauku apvidū, pat strādājot no mājām, ja nav platjoslas? Kā gan var izaudzināt bērnus, ja nav atbilstošas skolas? Kā var tikt galā ar tādiem draudiem kā koronavīruss, ja jums nav atbilstošu slimnīcas pakalpojumu? Tas ir tas, ko mēs cenšamies mainīt, un iemesls, kāpēc mūsu karogs ir tur, kur tas ir. Runāsim skaidru valodu: tas, kā šos mērķus sasniegt, ir jāizlemj vietējā līmenī, jo vietējie dalībnieki vislabāk zina savu teritoriju potenciālu.

Vai Eiropas Komisija uzklausa un respektē RK teikto par reģioniem un pilsētām, ko tā pārstāv? Un, kas vēl svarīgāk, – vai tā ņem vērā RK ieteikumus par kohēzijas politiku? Varbūt varat minēt kādus piemērus.

Eiropas Komisijas iesniegtie priekšlikumi ir plašu un padziļinātu visu ieinteresēto personu konsultāciju rezultāts. Tāpēc mūsu komiteja ir apņēmusies iesniegt reģionu un pilsētu ieguldījuma un prioritāšu apkopojumu pirms priekšlikumu iesniegšanas, lai tas tiktu ņemts vērā noteikumu un pasākumu izstrādes sākuma posmā. Sadarbība ar Komisiju reģionālās politikas jomā ir īpaši intensīva. Attiecībā uz struktūrfondiem 2021.–2027. gadam Komiteja deva pirmo stratēģisko ieguldījumu 2015. un 2016. gadā un oficiālo nostāju 2017. gadā. Mūsu biedri piedalījās arī augsta līmeņa vienkāršošanas darba grupā jeb politikas pārskatīšanā. Viņi palīdzēja noteikt vājās vietas un iespējamos uzlabojumus. Pateicoties šiem centieniem, Komisijas 2018. gadā ierosinātie noteikumi jau ietvēra daudzus mūsu darba rezultātus. Tomēr mēs bijām noraizējušies, jo partnerības princips nebija tik nevainojams, tāpēc mēs turpinājām strādāt ar Komisiju un apvienojām spēkus ar Eiropas Parlamentu, lai novērstu šo un citus trūkumus. Galu galā mūsu darbs ļāva ES reģioniem un pilsētām kopīgi sasniegt galvenos rezultātus.

Kā saprotu, RK uzskata, ka reģioniem un pilsētām šobrīd aizvien ir jāsaglabā ārkārtas noteikumi, lai nodrošinātu ārkārtas investīciju nepārtrauktību un tādu būtisku iniciatīvu kā, piemēram, darbvietu saglabāšanas shēmas īstenošanu. Vai ir zināms, cik ilgi vēl paliks spēkā pagājušajā gadā Covid-19 iespaidā ieviestie elastības pasākumi?

Pandēmijas laikā ieviestā elastība ļāva valstu valdībām un reģionu pārvaldēm izmantot 2014.–2020. gadam piešķirtos struktūrfondu līdzekļus būtisku iniciatīvu īstenošanai, jo īpaši veselības aprūpes jomas un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Diemžēl, neskatoties uz veiksmīgo vakcinācijas kampaņu un dažām iedrošinošām zīmēm par atgūšanos, mūsu kopienas joprojām cīnās ar pandēmijas ekonomiskajām un sociālajām sekām. Kopumā mums joprojām ir jātiek galā ar ievērojamu nenoteiktību. Tas nozīmē, ka 2014.–2020. gada programmu pēdējā posmā, kas jāpabeidz līdz 2023. gadam, valstu, reģionālajiem un vietējiem dalībniekiem joprojām pēc iespējas vairāk ir jāiegulda prioritātēs, piemēram, veselības aprūpes jomas sagatavotībā un noturībā, mazo un vidējo uzņēmumu atbalstā un darbvietu saglabāšanas shēmās. Lai to izdarītu, mums ir jāpagarina elastības noteikumi. Šo reģionu un pilsētu pieprasījumu atbalsta arvien vairāk dalībvalstu, un Komisija to rūpīgi apsver. Cerams, ka drīzumā tiks panākts risinājums.

Jūsuprāt, cik ilgi pastāvēs kohēzijas politika? Vai tas ir nebeidzams stāsts, vai arī pārredzamā nākotnē mēs (ES) varētu to izbeigt?

Kohēzija vienmēr būs ES kopējā vērtība. Diemžēl ir maz ticams, ka drīzumā redzēsim nevienlīdzību izzūdam no mūsu Eiropas Savienības. Tāpēc mēs varam sagaidīt, ka kohēzijas politika turpmākajās desmitgadēs paliks kā viens no centrālajiem ES intervences elementiem. Bet tai ir jāuzlabojas un jāpielāgojas jaunajiem izaicinājumiem. Apskatiet pandēmiju: lauku apvidos darbvietu zaudējums ir piecas reizes lielāks nekā pilsētās. Daudziem pilsoņiem bija jāmēro lieli attālumi, lai saņemtu palīdzību veselības jomā. Pārāk daudz skolēnu palika mājās bez pieejas skolai nepietiekama interneta savienojuma dēļ. Pārāk daudz mazo un vidējo uzņēmumu tika izslēgti no e-komercijas un e-uzņēmējdarbības iespējām. Šī krīze ir atvērusi mūsu acis uz atšķirībām, kuras mēs vairs nevaram pieņemt. Tas pats notiek ar zaļo pāreju: pilsoņiem ir tiesības elpot labāku gaisu, dzīvot un strādāt labākā un veselīgākā vidē, mūsu bērniem ir tiesības uz tīrākām pilsētām, jūrām, kalniem, laukiem. Mēs nevaram pieņemt, ka tikai bagātākie eiropieši bauda zaļās revolūcijas ieguvumus. Tas ir novedis pie svarīgām izvēlēm jaunajā ilgtermiņa ES budžetā un mūsu kopējā atveseļošanas plānā. Varbūt kohēzijas politika, tāda, kā tā mums ir zināma, mainīsies vai attīstīsies, taču ideja par atšķirību mazināšanu, strādājot partnerībā, apvienojot ES, nacionālos un vietējos spēlētājus, vienmēr būs mūsu Eiropas Savienības centrā.