Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)
mežs rada
Jēgpilni. Koka ēku atjaunošana un otrā dzīve
Teksts: Andra Briekmane
Foto: F64
Piparkūku mājiņai līdzīgs namiņš ar sīkrūšu logiem, no kuriem līst iedzeltena gaisma un atgādina par vecvecāku mīlestību laukos, vai krāšņa muižas ēka ar griestu gleznojumiem un greznām durvīm, pa kurām savās gaitās devušies baroni, – tik milzīga var būt koka ēku amplitūda tepat Latvijā.
Un kā vienām, tā otrām senajām ēkām ir ne vien arhitektoniskā, bet arī kultūrvēstures vērtība, kuras saglabāšana svarīga mums visiem, tāpēc būvniecības vēsturnieks un Tāšu muižas saimnieks Juris Zviedrāns iesaka piecreiz pārdomāt, ko vēsturiskā koka ēkā gribam darīt, pirms sākt atjaunošanu, jo seno patinu un kultūrvēstures slāni, vienreiz mainītu, vairs neatgūsi.
Pēdējā laikā viss ir mainījies
Tāšu muižā Juris Zviedrāns ar ģimeni nonācis gandrīz nejauši, braucot atceļā uz Rīgu no darba Liepājā. Tikai garām braucot, apskatījis turienes "romantiskos, aizaugušos džungļus un sabrukušās mājas" un, tā teikt, iemīlējis. Noskaidrojuši, ka pašvaldībai plānu šajā vietā nav, un sākuši lēnām to savest kārtībā. "Sākām tīrīt, vienkārši mēzt mēslus un savākt, aizlāpīt caurumus, kaut arī tobrīd tur bija valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi," nonākšanu muižā atceras Zviedrāns. Kad bijis jāizlemj, vai palikt Rīgā un mainīt dzīvokli uz lielāku, vai doties citur, viņš ar ģimeni izlēmis par labu Tāšiem. Tā nu jau padsmit gadus Zviedrāni ir piesaistīti Tāšu muižai, un tur gan notiek pašas muižas atjaunošana, gan savākts prāvs skaits koka ēku detaļu citu celtņu atjaunošanai. Pavisam nesen jau esošajām mūra ēkām, kur koks izmantots tikai apdarē, pievienojusies arī "adoptēta" koka ēka no Liepājas, pie kuras vēl būs jāpiestrādā, stāsta muižas saimnieks.
Juris Zviedrāns, foto: Viesturs Radovics, DELFI
Pirmais, ko es gribētu teikt, ir, ka veco koku nevajadzētu izmest. Ir tāds mīts, ka viss, kas ir vecs, ir neizmantojams. Ļoti daudz no tā, kas ir vecs, var pārizmantot. Bieži vien kokam ir otrā dzīve, jo Latvija ir maza, bet ir ļoti dažādas pašvaldības un cilvēku pieredzes. Vienā pusē, piemēram, Kuldīgā, vāc un restaurē visu jau no pagājušā gadsimta 70. un 80. gadiem, bet, teiksim, Liepājā visu laiku koka mājas tikai jauca nost un laida malkā .
Juris Zviedrāns, būvniecības vēsturnieks un Tāšu muižas saimnieks
Pēdējā laikā gan daudz kas mainījies, Liepāja ir gluži vai pirmrindniece senu un skaistu namu atjaunošanā, kur piešķirti gan pašvaldības līdzekļi, gan izstrādāta programma vēsturisko ēku atjaunošanai. Turklāt tieši Liepājā pēc speciālu koksnes analīžu veikšanas atklāts, ka vairākas koka ēkas ir īpaši vecas – jau no 17. gadsimta. Tātad starp kokiem, no kā celti šie nami, medībās varētu būt jājis, piemēram, Kurzemes hercogs Jēkabs.

"Tie ir cipari, kas koka ēkām ir ļoti iespaidīgi. Atklāti sakot, Liepājā ir visvecākās koka ēkas Latvijā. Ar tām ir kaut kas jādara. Tas ir tāpat kā vecs, slims cilvēks. Tas ir ārstēšanas process. Kā darīt? Tā ir lielākā problēma, jo par kaut ko ir jāizšķiras. Pirmkārt, tās ir senas ēkas ar savu pievienoto vērtību, bieži ar apgleznotām sienām un griestiem. Otrs – tehniskais stāvoklis, protams, mūsdienu vajadzības un normas. To visu kaut kādā veidā jāmēģina apvienot, lai šīs celtnes paliktu mūsu bērniem un viņi iegūtu to, kas nonācis līdz mums, ko neesam aizlaiduši malkā vai kas nav nojaukts," uzsver Zviedrāns, kas bieži dažādās Latvijas pilsētās lasījis arī lekcijas par koka ēku atjaunošanu.

Viņš stāsta, ka dažādās Latvijas malās ēku atjaunošanā redzami gan labi, gan ļoti slikti piemēri. "Kuldīgā neatradīsiet ļoti sliktus piemērus – tur ir ļoti labi un vidēji labi. Rīgā kādreiz skaties un brīnies. Es runāju tieši par atjaunošanu. Ko nozīmē atjaunot? Mūsu īpašumā ir koka ēka, primāri ir to saglabāt un saprātīgi jeb jēdzīgi izmantot. "Jēdzīgi" nozīmē, ka sabiedrībai jābūt gudrai. Mūsu sabiedrība daudzos reģionos nav daudz mainījusies kopš 90. gadiem un padomju laikiem. Līdz ar to lielākā problēma sabiedrībā ir šis zemais izglītības līmenis daudzās jomās," uzskata Zviedrāns, minot piemērus, kad vēsturiskas ēkas tikušas pie baltiem plastikāta logiem vai jauniem beicētiem sienu dēļiem vēsturisko vietā. Pēdējā laikā gan vietās, kur saimnieko gudri, tie atkal tiekot nomainīti pret labas kvalitātes koku.
Kuldīgā atjauno mērķtiecīgi
Kuldīgas vecpilsētā ir vairāk nekā 400 vēsturisko ēku, no kurām 60% ir koka ēkas, kas būvētas 17.–19. gadsimtā. Iedzīvotāji šajās ēkās dzīvo vairākās paaudzēs, bet pēdējos gados daudzi no šiem namiem piedzīvojuši "otro dzīvi". Savukārt Kuldīgu tās senatnīgās auras dēļ labprāt apmeklē ceļotāji no tuvākām un tālākām vietām. Tomēr tas, protams, nācis komplektā arī ar nekustamā īpašuma cenu pieaugumu tieši vēsturiskajā daļā.

Nams Baznīcas ielā Kuldīgā, foto: Krists Spruksts.
"Kuldīgā rekomendējām Visbijas pieeju. Visbija, Gotlandes salā, 20. gadsimta 60. gados bija faktiski bankrotējusi teritorija. Visi brauca prom, pilsēta bija pagalam, palicis viens uzņēmums. Pašvaldība izlēma, ka veicinās tūrismu, mērķtiecīgi to darīja, radot tūristam pievilcīgu tēlu. Tūristiem neinteresē jauni, beicēti dēļi. Interesē gūt pieredzi, kas saistīta ar vēsturisko kultūras mantojumu. Tagad Visbiju un visu Gotlandi vasarā tūristi gāž no kājām. Īpašumi tur ir tik dārgi, ka pat mazāko šķūnīti nevar nopirkt. Kuldīgā ir tas pats – tur neko vairs nevar nopirkt. Viss ir tik dārgs. Kuldīga padsmit gadu laikā ir izveidojusies par tūristu magnētu," saka Zviedrāns.

Tas noticis, tieši pateicoties mērķtiecīgai darbībai, veidojot pilsētas tēlu, atjaunojot un saglabājot vēsturiskās, interesantās celtnes. Kuldīgā jau vairākas desmitgades noritējusi šo ēku saglabāšana un atjaunošana, bet kopš 2008. gada, kad Kuldīgas pašvaldībā darbu uzsāka vairāki restaurācijas jomā kompetenti speciālisti, ir sekmīgi īstenoti vecpilsētas ēku glābšanas un konservācijas darbi. 2010. gadā ar ievērojamu Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumentu atbalstu tika dibināts Kuldīgas Restaurācijas centrs. Pirms dažiem gadiem pašvaldība arī paša Restaurācijas centra vajadzībām Kuldīgas vecpilsētā atjaunoja senu ēku, tādējādi paplašinoties centra darba kapacitātei, stāsta Kuldīgas pašvaldības pārstāve Kristīne Duļbinska. Šajā ēkā atrodas darbnīca ēku koka daļu restaurēšanai, kā arī krāsošanas nodaļa, izglītības centrs un biroja telpas centra speciālistiem. "Nozīmīga centra darbības joma ir finansējuma piesaistīšana īpaši vērtīgu arhitektonisko daļu un elementu konservācijai, kas ļauj centrā strādājošajiem un ar to saistītajiem amatniekiem veikt restaurācijas darbus pareizā un mūsdienīgā veidā," skaidro Dubļinska.

Tādējādi Kuldīga ar centra palīdzību atrisinājusi mūžseno komunikācijas un izglītības problēmu, veidojot kontaktus starp Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājiem, ēku īpašniekiem, vietējiem uzņēmējiem, būvniekiem, arhitektiem un amatniekiem attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar vēsturisko ēku apsaimniekošanu, atjaunošanu un restaurāciju. Centrā notiek arī nodarbības pieaugušajiem par tradicionālo būvniecības paņēmienu pielietošanu un tradicionālo būvmateriālu izmantošanu.

Lai sniegtu finansiālu atbalstu vērtīgo ēku atjaunošanai, Kuldīgas novada pašvaldība ik gadu izsludina arī konkursu pašvaldības līdzfinansējuma piešķiršanai vērtīgo ēku restaurācijai un konservācijai, stāsta Dubļinska. Konkursā var pretendēt uz pašvaldības līdzfinansējumu restaurācijas vai atjaunošanas izmaksām. Šim finansējumam var pieteikties gan Kuldīgas vēsturiskā centra ēku īpašnieki, gan Kuldīgas novadā esošo Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ietverto ēku saimnieki. Galvenais uzsvars tiekot likts uz unikālās vēsturiskās apbūves autentiskuma saglabāšanu.

To, ka šī programma strādā, pierāda astoņu gadu laikā īstenotie 130 projekti, līdzfinansējumam sasniedzot gandrīz 696 tūkstošus eiro, stāsta Kuldīgas pašvaldībā. Lielākoties par šiem līdzekļiem atjaunotas vēsturiskā centra ēkas.
Nams Liepājas ielā 3A, Kuldīgā, foto: Krists Spruksts.
Lūgta minēt labākos piemērus, Dubļinska nosauc ēku Liepājas ielā 3A. Šī nama īpašnieki ir piedalījušies programmā vairākus gadus pēc kārtas un piesaistījuši 24 775 eiro ēkas daļu atjaunošanai.

Vēl viens sekmīgas restaurācijas piemērs – ēka Skrundas ielā 10. Šī nama tehniskais un vizuālais stāvoklis uzlabots, piesaistot pašvaldības līdzfinansējumu teju 10 tūkstošu eiro apmērā un ieguldot īpašnieka līdzekļus. Dubļinska min ēku Ventspils ielā 17, kas burtiski atdzimusi pēc ugunsgrēka un tagad kalpo kā restaurācijas piemērs citiem. "Šīs ēkas atjaunošana norisinājās vairākus gadus, piesaistot pašvaldības līdzfinansējumu – 30 tūkstošus eiro," saka pašvaldības pārstāve.

Izaicinājumi vecpilsētas atjaunošanā galvenokārt esot saistīti ar ēku īpašnieku izpratnes veicināšanu par to, ka vēsturiskās ēkas jāatjauno pareizi, atbilstoši Kuldīgas novada apbūves noteikumiem, saka Dubļinska. Tāpēc notiekot izglītošanas darbs, tostarp bezmaksas informācijas sniegšana un konsultācijas vēsturisko ēku īpašniekiem un apsaimniekotājiem, kā arī tiekot sniegts atbalsts dokumentu sagatavošanā. Kā piemēru var minēt "Ceļvedi vēsturisko ēku atjaunotājiem". "Ceļveža mērķis ir palīdzēt cilvēkiem, kuriem pieder vēsturiska ēka un kuriem ir nodoms to atjaunot. To izstrādājuši Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes speciālisti sadarbībā ar arhitektiem," saka Dubļinska.

Jūrmalā problemātiska verandu atjaunošana
Arī Jūrmala vienmēr lepojusies ar savu īpašo koka arhitektūras mantojumu, kas gan nav tik vecs kā iepriekš piesauktais, bet ar lielu kultūrvēstures bagāžu, jo šeit vasaras vadījuši Latvijas vēsturē, kultūrā, mākslā, politikā un zinātnē ļoti nozīmīgi cilvēki. Spilgti un zināmi koka ēku atjaunošanas piemēri ir gan Raiņa un Aspazijas vasarnīca, gan Aspazijas vasarnīca, kā arī nesen par privātiem līdzekļiem atjaunotā Raiņa sēta Poruka prospektā 61, kurā sezonas laikā notiek arī kultūras pasākumi. Un tie ir tikai daži piemēri no pārsvarā 19. un 20. gadsimta mijā tapušo koka ēku klāsta.
Nesen Juris Zviedrāns Jūrmalā uzstājās ar lekciju par koka arhitektūras pieminekļu atjaunošanu. Viņš gan atzīst, ka tā bijusi pirmā reize, kad aicināts uz kūrortpilsētu, un tajā netrūkst problēmu koka ēku glābšanas sakarā. "Visproblemātiskākās vietas ir Rīga un Jūrmala. Tur ir lielas naudas, bet nauda aizslauka visu. Tā daļa, kas dzīvo nelielās vasarnīcās, mājiņās, kas nav pašā centrā, tā ir saprātīga daļa, tur ir ļoti daudz inteliģentu cilvēku, kas domā, bet kam nav tik daudz līdzekļu. Tie, kuri braukā ar bentlijiem un poršiem... Uz tiem tas laikam neattiecas. Tur ir cita filozofija: visam jāizskatās skaistam un vēl apzeltītam. Skaists – ir ļoti relatīvi, subjektīvi. Jūrmalā ļoti daudz kas ir aizgājis un vēl aizies, tas ir neizbēgami. Bet tur ir daudz (vēsturisko koka ēku), līdz ar to kaut kas paglābsies," rezumē eksperts.
Pašlaik Jūrmalā ir aptuveni 6200 vēsturisko ēku, bet 385 ēkām ir piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, aptuveni 1000 ēkas ir kultūrvēsturiski vērtīgas un atrodas pašvaldības aizsardzībā, savukārt 2000 ēkas klasificētas kā vēsturiskā fona apbūve, "Delfi" uzzināja Jūrmalas pašvaldībā. Lielākā daļa no minētajām ir koka celtnes, bet ne visas ir labā stāvoklī.
Kūrortpilsēta pazīstama ar koka vasarnīcām, kas būvētas no vieglām koka konstrukcijām un rotātas dažādiem ažūriem arhitektoniskiem elementiem. Raksturīga vēsturiskās apbūves iezīme ir tradicionālā sīkrūšu dalījuma veranda. Uzsākot šo ēku atjaunošanu, vispirms jārēķinās ar pamatu stiprināšanu – tradicionāli vēsturiskajām ēkām tie ir ļoti sekli, skaidro Jūrmalas valstspilsētas Kultūrtelpas un vides dizaina centrā. Lielākai daļai koka karkasa ēku jāstiprina vai jāmaina arī nesošās konstrukcijas. Problemātiska ir verandas atjaunošana, kuru siltinot jāsaglabā raksturīgā tektonika. Akcents jāliek uz dekoratīvo fasāžu apdari ar atjaunotajiem dekoratīvajiem elementiem un apdares dēļu kārtojumu fasādē, stāsta centrā.

Arī Jūrmalā ir sava atbalsta programma kultūras pieminekļu atjaunošanai. Īpaši tiek atbalstīta kultūras pieminekļu, kuros tiek organizēti pašvaldības atbalstīti kultūras un sabiedrības sociālās integrācijas pasākumi, kā arī valsts un vietējās nozīmes aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošo kulta celtņu saglabāšana. Līdzfinansējumam līdz 15 tūkstošiem eiro namu atjaunošanai var pieteikties arī Jomas ielas gājējiem paredzētajā daļā esošo ēku īpašnieki. Tāpat pašvaldības līdzfinansējums pieejams tādu kultūras pieminekļu, kas pieejami sabiedrības apskatei, fasāžu, jumtu, logu un dekoratīvo būvelementu atjaunošanai.

Pašvaldībai ir tiesības piešķirt finansējumu arī sakrālā mantojuma izpētei, būvprojektu izstrādei, konservācijai, restaurācijai, atjaunošanai, pārbūvei, remontdarbu veikšanai un labiekārtošanai. Tādējādi atjaunotas vairākas Jūrmalas vēsturiskās baznīcas, tostarp 2021. gadā atjaunota Majoru Romas katoļu draudzes koka baznīcas fasāde.
Restaurētās ēka Dzintaru prospektā 41, Jūrmalā, foto: no Jūrmalas pašvaldības arhīva
No pelnrušķītes par princesi? Ne vienmēr
Bet kā tad ar galvaspilsētu? Rīga kā jau lielākā un viena no senākajām pilsētām valstī var lepoties ar plašu koka arhitektūras klāstu, kas labi iekļaujas ainavā un piesaista gan tūristu, gan speciālistu uzmanību.

"Rīgā ir ļoti labas un kvalitatīvas ēkas labā tehniskā stāvoklī, salīdzinot ar Liepāju. Piemēram, Maskavas priekšpilsētā. Liepājā bieži vien ejam mājā, kur no ārpuses vēl kaut kas ir, bet ieejam iekšā un redzam, ka tā turas uz Dieva vārdiem. Tad īpašniekiem sakām, ka te vairs nav ko darīt. Jājauc nost. Liepājā gan ir cita pieeja, tur cenšas saglabāt, neskatoties uz to, kāda tā māja ir. Tas tādēļ, ka lielā būvniecība, jaunie projekti 84% gadījumu notiek Rīgā un ap Rīgu. Liepājā ļoti maz ko ceļ no jauna, tādēļ cenšas saglabāt to, kas ir. Arī, ja ir sliktā stāvoklī," stāsta Zviedrāns, piebilstot, ka Rīgā savukārt bieži notiek pretējais – salīdzinoši viegli atjaunojamas koka ēkas tiek nojauktas, izmetot materiālus un kalpot spējīgās koka detaļas. Tomēr situācija daudzviet uzlabojoties, un pēc visatļautības būvniecībā 90. gados mājas pelnrušķītes lēnām kļūstot par skaistām celtnēm.

"Ja izmet kaut ko, tam, kas nāk vietā, jābūt labākam. Protams, ir arī veci logi, kas ir nekvalitatīvi vai vairs nav glābjami, tad taisa jaunus, bet tad tiem jābūt kvalitatīviem. Nav saprātīgi 21. gadsimtā ielikt kaut ko, kas jau šobrīd ir sliktas kvalitātes. Ja galdniecības izstrādājumi un koka ēkas ir kvalitatīvas, to cena tikai pieaugs," rezumē Zviedrāns.
Viņaprāt, lielākoties nojaukt koka ēku līdz karkasam un tad uzcelt visu no jauna nav saimnieciski, tāpat daudz ko vērts atstāt, kā ir. "Piemēram, Skandināvijā netīra krāsu, jo, pirmkārt, tas ir dārgi, otrkārt – kāpēc tas ir jādara? Zaudējat visu kultūras mantojumu, kas ir šie slāņi. Tur nav palicis nekā no apdares. Tas ir princips, ka vecam ir jāizskatās vecam, un nevajag no sirmgalvja uztaisīt jaunekli. Tas ir nejēdzīgi un izskatās smieklīgi."

Taujāts par meistaru pieejamību, Zviedrāns atzīst, ka Latvijā ir labi meistari, kas var kvalitatīvi atjaunot koka ēkas vai to daļas, bet tie ir ļoti noslogoti un pieprasīti. Tomēr daudz kas esot arī atkarīgs no tā, kur atrodas atjaunojamais īpašums. "Liepājā, kad tika atvērta pilsētas līdzfinansējuma programma, teju nebija, kas strādā. Brauca gan no Rīgas un Kuldīgas, gan Saldus, pat no Raunas brauca cilvēki, kas restaurēja ēkas. Šobrīd Liepājā jau ir parādījušies cilvēki, kas māk darīt," saka Zviedrāns.
Pilīm un muižām vēl grūti laiki
Juris Zviedrāns gan kā būvniecības vēsturnieks, gan muižas saimnieks jau sen darbojas arī Piļu un muižu asociācijā. Taujāts, kāda situācija ir ar šīm unikālajām vēsturiskajām ēkām, no kurām daudzas ir arī koka ēkas, viņš ir skarbs. "Situācija ir bēdīga tāpēc, ka pirms vairāk nekā 100 gadiem bija Agrārā reforma. Tā būtībā ielika bumbu ar laika degli, un joprojām cīnāmies ar sekām, cīnīsimies vēl ilgstoši. Pēc 20 gadiem vēl kādi 30% šo ēku neizbēgami aizies postā. Teikšu tā – privātais sektors, kas pērk šādas ēkas, zina, ko pērk un ko grib," saka Zviedrāns.

Kā pamatlietu, kas būtu jāņem vērā ikvienam senas ēkas īpašniekam, eksperts piesauc saimniecisku izturēšanos pret resursiem. Tāpat viņš iesaka būt piesardzīgiem un rūpīgi pārdomāt, pirms uzsākt kaut ko restaurēt, jo senatnes elpa vairs nebūs atgūstama.
Kā pamatlietu, kas būtu jāņem vērā ikvienam senas ēkas īpašniekam, eksperts piesauc saimniecisku izturēšanos pret resursiem. Tāpat viņš iesaka būt piesardzīgiem un rūpīgi pārdomāt, pirms uzsākt kaut ko restaurēt, jo senatnes elpa vairs nebūs atgūstama.
"Es vairāk piederu pie radikālās kustības, kas uzskata, ka labāk tikai nomazgāt un neko nedarīt. Kādreiz pat nemazgāt un parādīt šo kultūras mantojumu tādu, kāds tas līdz mums ir nonācis. Esmu redzējis Zviedrijā durvis, kas ir no 18. gadsimta 60. un 70. gadiem, kuras nav mazgātas. Tā nospeķotas! Tas ir kultūras mantojums īstā formātā. Ja kultūrvēsturisko patinu likvidē, zaudē, to atgūt vairs nav iespējams. Mums Tāšos ir telpas, kas nav remontētas no 18. gadsimta. Cik tur ilgi – ienākt iekšā celtniekiem, visu uztaisīt pa jaunam, nokrāsot. Taču būs jāgaida 250 gadi, lai iegūtu šādu patinu," saka Zviedrāns.

Tāpēc jābūt ļoti skaidram plānam, pirms ķerties pie pārveides un atjaunošanas. Tomēr kā to savienot ar vēlmi dzīvot telpās, turklāt atbilstoši 21. gadsimta prasībām. Zviedrāns skaidro, ka tad, ja tiešām ir šāda unikāla telpa, iespējams, to nevajag aiztikt. "Laukos mums ir pietiekami lielas mājas. Varam izvēlēties, kur ko atstāt. Nav jādzīvo muzejā. Bet arī Skandināvijā vecās mājās ir tāpat. Viņiem ir jaunas virtuves un santehnika, bet ir telpas, kur viņi tikai ieved, un skaties un brīnies. Mums muzejos nav tādu telpu. Vienmēr jāatceras, ka tas, ko izmainām, ir neatgriezeniski," saka Zviedrāns, rosinot saglabāt veselo saprātu.

Tāpat viņš stāsta, ka ne vienmēr nepieciešams meklēt dārgus restauratorus. Daudz ko prātīgi var izdarīt arī pašu spēkiem. Tāšu muižas saimnieks arī stāsta, ka šādos gadījumos drošākais risinājums ir vecie materiāli.

Sens koks ir daudz piedzīvojis, redzams, kas ar to noticis un ko no tā var sagaidīt. "Ar jauniem materiāliem nezini, vai kaut kas nenotiks. Ja jaunus dēļus pieliec pie sienas, pēc tam skaties un brīnies, kas tur notiek. Tāpēc veco koksni daudz kur izmanto arī jaunu galdniecības izstrādājumu izgatavošanā, jo tā ir prognozējama. Koks ir dzīvs materiāls. Bet vecam kokam bieži vien sēnīšu un kukaiņu ir mazāk nekā jaunam kokam. Iespējams, tas jaunais koks ir zāģēts vasarā, nelaikā, tas ir pilns cukuriem un sulām, ko ar aci neredz. Vecajam redzi, kas par vainu. Jaunam problēmas var parādīties pat tad, ja esi visu izdarījis pareizi. Mēs arī, protams, izmantojam jaunus materiālus, bet dēļus cenšamies izmantot tikai tādus, kas ir ziemā zāģēti. Ievērot tehnoloģiju," saka eksperts.
Hāmaņa muižiņas jaunā dzīve
Viens no svaigākajiem ēku atjaunošanas piemēriem, kur krāsa vēl pat īsti nav nožuvusi, ir Pārdaugavā esošā Hāmaņa muižiņa, kura ilgu laiku stāvēja pamesta, cieta ugunsnelaimē, bet nu var lepoties ar otro jaunību. To rūpīgi atjaunojuši "Ad Verbum" saimnieki Vidiņu ģimene. Hāmaņa muiža nav pirmā, ko viņi rekonstruējuši, tomēr šis bijis pirmais valsts nozīmes piemineklis. Taujāts, kāpēc izvēlas glābt vecās ēkas, nevis celt jaunas, Viestarts Vidiņš saka: "Mūsu ģimene vienmēr ir likusi uzsvaru uz "vērtību", pretstatā "cenai", un lielākā vērtība, kas atrodama Rīgas arhitektūrā, ir tās vēsturiskais mantojums. Līdz ar to, veicot investīcijas nekustamajā īpašumā, primāri neskatāmies uz finanšu aprēķiniem un ROI (peļņa no kapitāla ieguldījuma – red.), bet uz to, kādu vērtību pilsētā pienes mūsu attīstāmais objekts. Jaunām ēkām, protams, ROI ir daudz labāks, bet to "vērtība", kas nav izsakāma naudā, visbiežāk ir ļoti niecīga. Protams, paies ilgāks laiks, līdz investīcijas varēs atpelnīt, bet nekad arī nebūs tā, ka šī ēka apniks, – tā sevi pierādījusi cauri trīs gadsimtiem," saka Vidiņš.
Kā lielāko klupšanas akmeni atjaunošanas procesā viņš min nevis darbu sarežģītību, bet birokrātijas mudžekli. "Galvenais apgrūtinājums, protams, ir nejēdzīgais, sarežģītais un necaurredzamais birokrātijas slogs, ko attīstītājam uzliek dažādas pašvaldības institūcijas, bet primāri – būvvalde. To papildina neprofesionālo un neieinteresēto birokrātu attieksme, kas brīžiem kļūst ļoti nomācoša. Ja kāds grib sākt šādus projektus, tad nepieciešams ļoti skaidri saprast – nevajag gaidīt, ka būvvalde vai kāda cita institūcija nāks pretim un priecāsies par jūsu projektu, bet gan būs galvenais šķērslis šāda nestandarta projekta realizācijā. Tāpēc ir pašam jātic, ka tas, ko jūs atjaunojat, ir šī jau minētā vērtība un pilsētai ir nepieciešama. Citādi būs ļoti grūti izturēt tās mocības, ko piedzīvosiet darbā ar birokrātisko aparātu, un ļoti gribēsies atmest ar roku un tā vietā būvēt dzelzsbetona klucīšus ar logiem, kas ir nesalīdzināmi vienkāršāk," pieredzē dalās uzņēmējs.

Kad formalitātes bijušas nokārtotas, viss gan izdevies labi. Uzmanīgi pieejot ēkas atjaunošanai, izdevies saglabāt vairākas autentiskās detaļas, kuras šķitušas teju zudušas. "Tādējādi mums būs izdevies par gandrīz 90% saglabāt autentiskās fasādes pret Kuldīgas un Slokas ielu, respektīvi – ēkas vislabāk redzamās daļas. Uzsākot darbus, nešķita, ka izdosies saglabāt tik daudz no ugunsgrēkā cietušās daļas."
Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)

Projekta ''Mežs rada” veidotāji: saturs – Ingrīda Drazdovska, Žanete Hāka, Raivis Vilūns, Andra Briekmane, foto – Viesturs Radovics, dizains – Ralfs Eglītis, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.