Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI
"Es laikam neesmu garšīgs, mani ērces un odi neēd!" Iespējams, kas tāds reiz dzirdēts ikdienišķās sarunās. Tie, kas aktīvi iet dabā, varbūt piedzīvojuši situāciju, ka vienam cilvēkam no kompānijas ērču ka biezs, bet pārējiem nekā, kaut visi turpat vien bija un gāja. Vienkārši nepaveicās, vai tomēr tur slēpjas kas vairāk un ērcēm ir savas gastronomiskās preferences? Odi šajā kontekstā ir pētīti vairāk, bet ar pētījumiem par ērcēm ir pavisam vāji, kaut tās ir viens no būtiskākajiem cilvēkam bīstamu infekciju izplatības vektoriem pasaulē. Tomēr daži maza mēroga eksperimenti ir veikti, iezīmējot virzienus turpmākiem pētījumiem.

Par to, kādu postu veselībai var nest ērču pārnēsātās slimības, "Delfi" jau nesen skaidroja rakstā "Veselas paaudzes ar sabojātu redzi. Ko var nodarīt ērču encefalīts". Šoreiz vairāk par pašu ērču barošanās paradumiem – kā tās atrod savu maltīti un kā izvēlas, kur piesūkties

Dabā tās pašas neko daudz nepārvietojas un aktīvi upuriem pakaļ netriecas. Kustība faktiski notiek tikai uz augšu un uz leju pa kādu zāles stiebriņu vai neliela krūma zaru. Kādus centimetrus šur vai tur jau aizrāpo, bet pamatā ērces "ir sēdētājas un gaidītājas", norāda entomologs Voldemārs Spuņģis.

Kā ērces zina, ka tuvumā ir potenciāla maltīte? Tās reaģē uz vairākām lietām – gan kustību, gan siltumu un vibrācijām, gan arī ogļskābo gāzi, ko izdala mūsu organisms. Dažu sugu ērces pat spēj reaģēt uz ēnu. Cik tālu ērce sajūt upuri, piemēram, pēc CO2 gaisā?

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!