Фото: Publicitātes attēli
Patiess prieks! Kur vēl pirms gadiem padsmit latviešu literatūrā pletās humora tuksnesis, tagad augsni laista un aprušina autori ar pretenzijām uz smieklīgo. Tiesa, grāmatiņas nav gluži uzspridzinājušas tirgu, tās netiek ekranizētas, un daudzi tās vispār nav pamanījuši. Vajadzētu lietas labā kaut ko darīt. Tālab arī mana raksta moto — visu novadu humoristi, apvienosimies joku plēšanas pilnveidošanai! Paskatīsimies, ko esam sastrādājuši, cik tālu tikuši, un padomāsim par nākotni.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Pasaules literatūras vēsturē humoristisku grāmatu gandrīz nav, pārsvarā ir vairāk vai mazāk smieklīgas grāmatas, kas piederīgas citiem žanriem. "Trīs vīri laivā" (1889) ir tūrisma ceļvedis, "Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā" (1923) — vēsturisks romāns par karu, "Divpadsmit krēsli" (1928) — trilleris par apslēpto mantu, bet "Zaļā paradīze" (1978) ir memuāri par bērnību. Tas pats sakāms arī par latviešu literatūru: "Skroderdienas Silmačos" (1902) ir stāsts par mīlestību, "Tās dullās Paulīnes dēļ" (1977) — par gatavošanos bērēm. Jebkuru no tiem varēja uzrakstīt bez smaida ēnas, humors tajos ir tikai virskārta, kā krēms uz stingras mīklas pamatnes. Turklāt drukātos darbos ar jokiem vien izbraukt nevar, vajag arī citas sastāvdaļas, lai neiznāk par saldu. Un pliks humors vien mēdz būt par mīkstu un bezformīgu, lai noturētu lasītāja uzmanību ilgāk par atsevišķa feļetona robežām.

Vienīgais žanrs, kurā humors iespējams raupjas rūdas, nevis pārdomātas inkrustācijas formā, ir Amerikā dzimušās stāvizrādes (stand-up — angļu val.), kurās iespējams plēst savstarpēji nesaistītus jokus, katram veltot pa pāris teikumiem. Tas atgādina anekdošu stāstīšanu, jo anekdote būtībā ir īss stāsts ar uzstādījumu un smieklīgi negaidītu atrisinājumu. Tiek piedāvāts noteikts redzējums un tad uzreiz arī šī redzējuma pretstats, bet nesavienojamo lietu savienojums uzšķiļ dzirksteli. Gudrīši to sauc par nesaderības teoriju. Viss pasaules humors balstās uz šo principu — gan uz skatuves, gan drukātajā formātā, gan ikdienā.

Piemērs iz TR Notāra stāstu krājuma "Belašs jeb Vilcienā lasāmā grāmata" (2015). Tur ir stāsts ar nosaukumu "Meistars un..." Man personīgi likās — ...un Margarita, kas tad cits! Taču autors manas gaidas patīkami izčakarēja, nosaucot stāstu "Meistars un Marģeris". Ieķiķinājos, jo biju gaidījis vienu, bet dabūju ko citu.

Stāvizrādēs joka sagatavošanai tiek atvēlēts maksimāli īss laiks. Jo ātrāk tiec līdz atrisinājumam, jo labāk — uz skatuves katrai sekundei ir vērtība. Literatūrā parasti ir tieši otrādi — jo ilgāk un rūpīgāk strādā pie uzstādījuma, jo lielāku virtuozitāti demonstrē; jo vairāk pavelc baudu garumā, jo stiprāku smieklu lēkmi sagādāsi.

Humoristiskā literatūra manevrē kaut kur pa vidu starp šiem diviem piegājieniem. Jo īsāks uzstādījums, jo augstāka humora koncentrācija, piemēram, "Šveikā". Jo garāks uzstādījums un liriskās atkāpes, jo vairāk velk uz literatūru ar lielo burtu, piemēram, uz "Meistaru un Margaritu".

Arī latviešu literatūrā šīs skalas klātbūtni var novērot no Blaumaņa un Ačuka1 līdz Ezītim un Skailim. Žanis Ezītis un Andrejs Skailis labākos darbus rakstīja padomju okupācijas laikos, strādājot humora žurnālā "Dadzis", un pa laikam publicēja stāstu krājumus. Skailis savu pieeju balstīja O. Henrija un Blaumaņa daiļradē, rakstīja īstus stāstus, kuros komisko efektu panāca ar detalizētu un iejūtīgu varoņu iekšējās pasaules aprakstu, ko beigās vainagoja traģikomiska vilšanās vai sapņu izgāšanās poētiskās taisnības formātā (piemēram, dārgu kažoku zaglim pašam nozog visas drēbes — "Nolādētie zagļi", 1977). Savukārt Ezīti var salīdzināt ar joku ložmetēju. Viņa daiļrade tiecās pēc stāvizrāžu ideāliem: īsajos stāstiņos nav īpašas attīstības, drīzāk tie ir noteiktas situācijas robežās pausti monologi, un katrā teikumā ir cenšanās izspiest kādu komediānisku zeltu, bieži vien balstoties uz oksimoroniskiem principiem ("vecajam Voldim laba galva, ātri reibst un ilgi tur dullumu" — "Tikai bez panikas", 1981). Ezītis arī tūrēja apkārt kopā ar ansambli "Emburgas zēni" un lasīja savus gabalus no skatuves, ko var uzskatīt par latviešu stāvizrāžu sākumu.

Humora mērījums, protams, var būt tikai kvantitatīvs, jo, kas vienam no smiekliem liek vārtīties pa zemi ar asarām acīs, citam iedveš tikai mironīgu vienaldzību. Tāpēc ignorēsim to, vai joks ir izdevies, vienkārši skaitīsim mēģinājumus sasmīdināt. Aiz cieņas pret vecmeistaru un stāvizrāžu pionieri Žani, piedāvāju humora ambīcijas klātbūtni mērīt ezīšos jeb E. Ja joku cenšas izspiest no katra teikuma (kā dažos Ezīša monologos), tad vismaz kvantitatīvi šādu situāciju varētu mērīt kā 100 E, kas ir mūsdienu stāvizrāžu ideālā intensitāte. E skaitīšanu šoreiz visnotaļ subjektīvi atstāšu savā pārziņā, lai arī varbūt man ne katrs piekritīs.

Tad vēl ir tāda dimensija, ko es saukšu par literatūru (L). Jo meistarīgāk uzrakstīts, jo oriģinālāk, jo skaistāk, jo dziļāk, jo vairāk iešūpo emocionālās stīgas, jo lielāks L. Pasaules literatūrā E un L labprāt sadzīvo. Gētes "Fausts" (1808) varētu būt piemērs 100 L, kurā ir pa kādam E, parasti Mefistofeļa izpildījumā. "Meistars un Margarita" ir ar ne mazāku L, bet vairāk E. "Trīs vīri laivā" jau ir ļoti daudz E, bet tur ir arī pa kādam melodramatiski L-iskam momentam.

No šim pētījumam izlasītajām pāri par divdesmit salīdzinoši nesen izdotām latviešu grāmatām, par kurām bija dzirdēts viedoklis, ka tajās ir kas smieklīgs, par pietiekamu E klātbūtni pārliecināja sešpadsmit. Vecākais rakstā iekļautais materiāls ir Māra Bērziņa "Gūtenmorgens" (2007).

Humoreskas

Ne katrs autors ir ieinteresēts kausēt un apstrādāt komēdisko rūdu, pat ja trāpīts dzīslai. No tāda materiāla kā Rudītes Kalpiņas "Harijam augot" (2020) briti ir uztaisījuši piecu sezonu seriālu "Outnumbered" (2007—2014), bet tādi stāvizrāžu komedianti kā Maikls Makintairs taisa nacionālās tūres. Taču autore mierīgi paliek pie "neliela pienesuma latviešu vieglā žanra literatūras cienītājiem". Šis ir mammu humors, no sērijas "ko manējais pateica pa ceļam uz bērnudārzu". Īsi, gandrīz faktuāli atstāsti no mūžsenajām joku raktuvēm — bērna skatiena uz realitāti. Viegls tas žanrs nenoliedzami ir, vietām arī smieklīgs. Jautājums par to, vai situācijas iz dzīves vajadzētu vai nevajadzētu laist caur profesionālo humoristu darba aparatūru ezīšu uzdzīšanai, protams, ir neatbildams. Gabals ir, kāds ir, un ar tādas rūdas vērtību, ko cits varētu zagt un kalt par humora un satīras tēraudu. Cerams, kāds uz šādu plaģiātu saņemsies.

2019. gadā uzreiz ar diviem humoresku krājumiem "Visas sēdvietas izpirktas" un "Istabas biotops" rakstniecībā sevi ir pieteikusi Ligita Paegle. Otrais gan skaitās romāns, jo gabaliņus tajā vieno tie paši tēli, studenti kojās, tomēr stilistika tāda pati kā "Sēdvietās", kur arī daži tēli parādās vairākos stāstiņos. Gabaliņos meklēts "ironiskais ikdienišķajā", pārsvarā fiksējot cilvēku attieksmi citam pret citu un sevi. Ne vienmēr ironija peld pa virsu, beigu sižeta pavērsieniem parasti pietrūkst "umcā", kas izraisītu ko vairāk par vīpsnu. Humora klātbūtne ir vairāk nojaušama nekā jūtama. Tikai pārdomājot izlasīto, pēc brīža "pielec" — ā, tad TAS bija domāts kā tas smieklīgais moments! (Nevar gan izslēgt iespēju, ka ne katrs ir tāds bremze kā Lācītis.) Taču nesteigsimies pārmest — Skaiļa "Brīnumatslēga" (1968) un Ezīša "Amors peldbiksītēs" (1974) stilistiskā un jaudas vājuma ziņā bija ļoti līdzīgas debijas.

Veiklāks, manuprāt, ir Māris Bērziņš ar krājumiem "Gūtenmorgens" (2007) un "Gūtenmorgens otrreiz" (2017). Stāstiņi bieži vien ir bez īpašas attīstības, taču tajos iestrādātie triki palīdz noturēt uzmanību ilgāk nekā konkurentiem. Pirmkārt, ir latviešu rakstnieku darbos salīdzinoši retās vārdu spēles ("Gūtenmorgens atmeta pīpēšanu, bet tā atnāca atpakaļ"). Otrkārt, ir daudz špāsīga absurda (kaut kas noklikšķ galvā, un Gūtenmorgens pārvēršas par Sarkangalvīti, bet Kalniņš — par vilku). Treškārt, varoņi visai bieži nodarbojas ar jautru masu slepkavošanu, visbiežāk iesaistot augstas kapacitātes šaujamieročus. Tomēr izlasīt vienu šādu gabaliņu presē ir tīrais prieks, turpretim apkopoti tie ātri saplūst vienveidībā, un līdz krājuma beigām aizvilkt ir pagrūti.

Esejas par romāniem

Baibas Zīles "Rausītis un karma" (2019) būtībā ir literāri apstrādāti "Facebook" ieraksti. Tajos stāstīts par pašizraidījumu Vitalitātes Akadēmijā, kurā izdevies nomest 11 kg, kā arī samazināt savus apmērus dažādās vietās par 16, 10, 6 un 4 centimetriem. Zīlei mēģinājumi smīdināt lasītāju nav galvenais, viņa drīzāk rāda tādu laipna cilvēka smaidu: re, kā es nometu svaru, palīdzēšu tev arī! "Rausītis" sastāv ne tikai no receptēm un diētām un visu ap to, bet arī virtuoziem līdznovājētāju raksturu un attiecību novērojumiem. Izpildījuma ziņā tekstu lasīt ir tīrais prieks, taču "Rausītim" piemīt viena nejauka īpašība, tāda pati kā jaunākajai eseju kopai "Piezīmes no citurienes" (2021): pa laikam nav skaidrs, kāpēc ar skaistajiem teikumiem jānotur lasītāja uzmanība līdz kārtējās esejas beigām, ja nekas tā īsti arī nenotiek. Piemēram, Frankfurtē pie Mainas dzīvo onkulis, kurš apmeklē visus sabiedriskos pasākumus, bet allaž viens. Nerunā ar citiem, citi nerunā ar viņu. Tad vienu dienu Zīle vientuļo onkuli redzējusi uz ielas pastaigājamies ar suni pie saites. The End.2 Un nav jau runa par to, ka nākamajā reizē Zīlei vajadzētu satikt suni pastaigājamies ar vientuļo onkuli pie saites. Tas varētu mazināt ticamību. No otras puses, varbūt uzdzītu ezīšu barometru augstāk.

Savukārt Rihards Bargais ir autors, kurš savos nākamajos darbos pārdomā iepriekš uzrakstīto. Izskaidrot un taisnoties Bargajam sanāk graciozāk par Andri Kiviču, kurš arī raksta grāmatas par sevi (Mana privātā dzīve, 2011). Nule iznākušais sējums cietajos vākos "Nemodernās Slampes meitenes" (2021) laikam domāts kā pareizticīgā geja grēksūdze, kurā autors piedāvā lasītājam labāko, kas viņam ir, — sevi. Interesentiem sniegts pilns autora mīļāko saraksts no pirmās (heteroseksuālās, tātad autora gadījumā platoniskās) mīlestības uz meiteni, caur neplatonisko jaunavības zaudēšanu ar pirmajām hlamīdijām, līdz pašreizējam partnerim, un visiem, visiem pa vidu ar īpašs altāris popzvaigznim Morisejam. To var lasīt kā jebkura "heteriķa" dzīves gājumu, atšķiras vienīgi tas, ka Bargajam ir sajūsma par krāniņiem un pilnīgi nekādas reakcijas uz pupiem, kamēr man ir otrādi, un no tā mans un viņa porno patēriņš un reālā seksa ainas iegūst citu piesitienu.

Sējums sākas ar skaisti aprakstītu mūžīgo dzīvi pēc nāves liberālā paradīzes dārziņā, kur bez "heteriķiem" ir arī geji un visi dejo. Skaists sākums. Pēc tā teksts vairāk vai mazāk hronoloģiski iziet cauri Riharda Bargā Curriculum vitae un beidzas — ha — ar bērnudārza gaitām, mācīšanos kakāt un vecāku izcelsmi! Apčakarējāt visus, Bargā kungs! Mēs gaidījām, ka būs citā secībā, bet jūs te bezmaz kā Tarantīno "Lubenē".

"Nemodernās Slampes meitenes" sauc par romānu, bet nekāds romāns tas tomēr nav — drīzāk samērā neatkarīgas autobiogrāfiskas esejas, kas cita no citas atdalītas ar melniem kvadrātiņiem. Harmonijā ar pārējo latviešu literatūru diezgan lielu daļu veido tas, ko varētu saukt par "skaisti vārdi par ikdienišķo, skaisti teikumi par mazinteresanto". Paša autora vārdiem: "Bet tas jau būtu par daudz interesanti, un, kad ir par daudz interesanti, tad vairs nav interesanti." Kaut arī citi rakstnieki spētu būt tik vaļsirdīgi!

Vairākām esejām pietrūkst Cvetana Todorova definētās stāsta veidošanas pamatformulas: līdzsvars -> izjukšana -> jauns līdzsvars. Piemēram, gāja Bargais vēlu vakarā mājās. Parkā kāds klepoja, Bargais nobijās un apgāja ar līkumu. Uzrakstīts veikli, tikai kāda mārrutka pēc vajadzēja par to rakstīt, ja ne tas klepotājs Bargajam, ne Bargais klepotājam neko nenodarīja? Diennaktī ir tikai 24 stundas, bet te — vai Bargajam izvēlēties bikses ar reiferi vai pogām? Un kā ar to zāļu tējiņu taisīšanas aprakstu daudzu vārdu garumā? Vai arī vārdu blāķis par salauztu pirkstu, ko beigās sadziedē, kaut arī līku? Un tas arī viss šī pirksta sakarā? Un pa visu šo laiku grāmatas ar "līdzsvaru -> izjukšanu -> jaunu līdzsvaru" put plauktā un gaida, kad kādam beidzot būs laiks tās izlasīt...

Labi, tvaiku nolaidu, tagad tam pašam līdzsvaram pateikšu, kas man tajā visā patīk. Pirmkārt, ir feini, ka kāds no latviešu gejiem pakaitina latviešu homofobus, pierādot, ka ne tikai Oskars Vailds var labi rakstīt. Es to saku no sirds. Otrkārt, tie teikumi ir labi, valoda rit raiti un patīkami ironiski, vietām var vienkārši baudīt asprātīgās teikumu konstrukcijas. Jauki, dzīvīgi, sulīgi padomju un pēcpadomju reāliju apraksti. Kristīgo pazemību autors izsaka pievilcīgākajā veidā — caur pašironiju. Jēzum, kā jau galdniekam, Lūkas 6: 41 bija par baļķi un skabargu, Bargais vairāk kā tāds metroseksuālis: reiz Bargais rēkuļoja par citiem, "bet darbā iegājis nomazgāt rokas, tualetes spogulī skatos — man pašam viens vaigs pēc rīta skūšanās joprojām palicis putains". Galu galā, ir pietiekami daudz arī tādu stāstiņu, kas seko Todorova receptei un ko ir prieks lasīt. Turklāt tie, kam patīk īstas tenkas, nevis Bargā stilizētais, izfantazētais krājumiņš "Tenkas", var gūt aculiecinieka ieskatu Rīgas geju aizkulisēs un literārajā bohēmā. Tātad — informatīvi.

Rēka pirmo reizi parāva pēc apmēram četrdesmit procentiem teksta. Tas par to pilna auguma apmatojuma krāsošanu. Rēcu pilnā rīklē, visu cieņu! Tomēr Bargais nav nekāds Ezītis, viņam joku plēšana nav pašmērķis. Uz Ezīša un Skaiļa skalas Bargais ir tuvāks Skailim. Apcerīgāks, ar garāku priekšspēli, bet pārsvarā — liriski refleksīvs, humors pārsvarā papildina un iekrāso.

Savdabīgs ir Maijas Pohodņevas un Modra Pelša romānveidīgais eseju krājums "Kaķu vārdotāja" (2020), kas esot rakstīts "ar vienu mērķi — likt lasītājam pasmaidīt". Ar mērķi viss varētu būt kārtībā, komēdiskā rūda dzīslo pa grāmatas lapām, potenciāla Klondaika, līdzīgi Kalpiņas "Harītim". Situācijas un novērojumi pa laikam liek smaidīt. Līdz smieklam gan nepavelk. Pārāk bieži iezīmējas "smaidu žanrā" ne tik bieži jūtamā "pasaules sāpes" dimensija, jo sevišķi grāmatas pirmajā pusē, kas rakstīta Andras Manfeldes "riebīgais ikdienišķajā" estētikā, kam būtu vieta citā žanrā. Lai gabals liktu tiešām smaidīt, tajā pietrūkst attieksmes, un humoru nokauj protagonistes aizvainotais tonis. Atslēgas citāts — "vai tas ir žēlums? Vai tomēr riebīgums?".

Uz beigām protagoniste sāk sevi iepriecināt ar stereotipiskām vīriešu izklaidēm, un lidmašīna drusku atraujas no skrejceļa, reizēm pat ne tikai ar vienu riteni. Galvenajai varonei dodoties makšķerēt, meklēt spridzekļus ar metāla detektoru un iegūt uguni ar magniju, sāk šķīties komēdiskais potenciāls veču stilā. Parādās aiz dekoltē iekritis tārps un Otrā pasaules kara spridzeklis, kuru pēc izrakšanas iemet akacī, bet pēc tam (cits?) spridzeklis uzsprāgst zem ugunskura, un blakus ūdenstilpē pie krasta ar vēderiem gaisā uzpeld daudzas zivis (WTF?).

Stāsti

Lauris Vanags jeb TR Notārs, kurš citā laikmetā noteikti būtu spējis kaldināt spožu karjeru "Dadzī", savā literārajā evolūcijā izskatās pēc autora ceļā no Ezīša uz Skaili. "Belašs jeb Vilcienā lasāmā grāmata" (2015) ir debija, kas pelnījusi papildpunktus par trāpīgu nosaukumu. Ezīša stilā sakomponētie gabaliņi noder lasīšanai, teiksim, no Torņakalna līdz Priedainei, varbūt pat piekožot klāt belašu. Stāstu rakstīšanas laikos autors bijis jauns panks, kurš cenšas noturēt zāles uzmanību ar maksimālu enerģijas atdevi un šoku, ko izraisa bieža lamāšanās. Lai gan lielākajā tekstu daļā redzam cenšanos izspiest komēdisko zeltu no gariem, reizēm apzināti idiotiskiem īpašības vārdu savirpinājumiem un dramatiska pārspīlējuma viena teikuma robežās ("ķermenis saplosīts kā palaistuves bērnības sapņi"), šur tur trāpās arī pa kādai rūpīgāk nopulētai pērlei ("Ventspils esot pilsēta, kas radīta cilvēkam. Mēs pat šo cilvēku redzējām pa gabalu: sīks, smaidīgs vīriņš dalīja autogrāfus"). Ezītis rakstīja no santehniķa-alkoholiķa skatpunkta, savukārt Notārs bliež no naudaskāra idiņa pozīcijām. Humoristu slengā to sauc par satīru — ar smiekliem tiek taisīta sociālā inženierija atpakaļgaitā. Respektīvi, ja A smejas par B, tad jau tam B vajadzētu būt objektīvi smieklīgam. Attīstītā sociālisma laikos tā kaunināja dzērājus un nestrādājošos.

Ar savu jaunības skaļumu "Belašs" reizēm nogurdina, kā nogurdina vesels "Napalm Death" albums (metālisti zinās, pārējiem paskaidrošu: ND albumi sastāv no daudzām skaļām, agresīvām un vienādām dziesmiņām, katra apmēram minūtes garumā). No smieklīgiem teikumiem tiek būvēti veseli stāsti, taču vēlme pēc iespējas ātrāk sasmīdināt ar pāragru atrisinājumu vai ar krišanas un sišanas jokiem mēmā kino stilā nogremdē ne vienu vien diezgan labu ideju. Lai raisītos orgasmiski smiekli, priekšspēle visbiežāk ir par īsu.

Romāni

TR Notāra romānā "Pelēkzils uz rozā" (2017) jau redzami centieni pārbīdīties augstāk, tuvāk literārajam Parnasam. Sižeta problēmu autors atrisina apskaužami attapīgi: teksts paliek aizvien sviestaināks. Tā vietā, lai atzītu sakāvi — sak, nezinu, nezinu, kā to visu lai pabeidz —, Notārs savos beigu cēliena salātos močī iekšā visnegaidītākās sastāvdaļas, un uz kopējā idiotisma komēdijas fona tas nostrādā perfekti. Fantāzijas pasaulē taču viss ir iespējams, un jebkura Deus ex machina sāk organiski iekļauties, ja tādu ir vesela kaudze. Negaidītie sižeta pavērsieni ir drusku tādā Morisa Leblāna vai Edgara Vollesa detektīvlubeņu stilā, tas ir, neizriet no iepriekšējā teksta. Bet ir arī labais — autors laikam rakstījis grāmatu virzienā no sākuma uz beigām, un valoda nostiprinās tieši šādā secībā. Liriskās atkāpes sanāk aizvien garākas un labākas, aizvien dabiskāk iekļaujas kopējā tekstā. Pazib laikam no "Yandex.ru" pagrābtas teorijas par fiziku un vēsturi, kuras nez kāpēc stāsta divi dažādi personāži — varēja taču iztikt ar vienu vecīti, nevis diviem identiskiem, bet tas nu tā.

No humora viedokļa krīt acīs autora pseidosatīriskais skats uz etnisko grupu, ko sauc par krieviem. Skaidra lieta — nedaudz rusofobijas ir garantija simpātijām šlāgermūzikas entuziastu aprindās. Tomēr inčīgi, ka pats autors acīmredzami iedvesmojies ne tikai no padomju kinoklasikas, bet arī no mūsdienu Krievijas reālijām. Teksti pārbāzti ar izteikti padomiskām un mūsdienu Krievijas kultūratsaucēm: pa notij no padomju multenēm un "17 pavasara mirkļiem", no Rīgā dzimušā Raikina, no Jūrmalā dzimušā Zadornova, no Tarkovska, Bulgakova vai krievu mūsdienu "Comedy Club" un "Клуб веселых и находчивых".

Satīriski runājot, attieksme drusku kož pašam autoram pakaļā: pat ne starp rindiņām, bet pašās rindiņās redzu, ka TR Notārs pārzina krievu valodu un kultūru ne sliktāk par mani (krievu valoda ir dzimtās līmenī), it sevišķi mātes valodas izpausmēs, kur laiž ne sliktāk par Viktoru Peļevinu, kurš uz mātes valodas, humora un ezoterikas uzcēlis maģiskā reālisma karjeru mūsdienu krievu literatūrā. Ja humors būtu celtne, tad Notāra (un, ko tur liegties, arī Lācīša) sacerējumu pamati lielā mērā izrādītos krieviski. Kāda tad sanāk tās attieksmes vērtība?

Turpinot uz ietekmju nots, jāpiemin arī Ginta Eņģeļa "Koncerts vectēva pagalmā" (2020), ko autors iecerējis kā "Zelta teļa" un "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" krustojumu. No "Limuzīna" tur galvenokārt tas, ka darbība risinās Latvijā un ir viens skuķis, kam patīk čaļi. No Ilfa un Petrova — krietni vairāk. "Divpadsmit krēslu" darbība sākas apriņķa pilsētā N, savukārt "Koncertā" puse darbības notiek *** pagastā. Tiek pieminēts gan "dzelzs rumaks", gan "īstā dzīve, kas traucas garām". Bet visvairāk I&P daiļradei pietuvina būtisks paņēmiens: romāna varoņiem pārvietojoties laikā un telpā, tie satiek cilvēkus ar eksotiskiem ieradumiem un nelegāliem naudas iegūšanas paņēmieniem. Tas ir piedzīvojumu istabām (escape room — angļu val.) līdzīgs pārgājiens cauri šaubīgu tipu galerijai; sastaptie izrāda savu aprobežotību vai arī stāsta, kā apčakarē citus (jau 1842. gadā Gogolis to izmantoja "Mirušajās dvēselēs"). Latviešu literatūrā tuvākās paralēles var vilkt ar klasiķa Stīvena Siliaka (alias Andreja Skaiļa, alias Vites) romānu "Staļina čemodāns" (2000).

Pašu autoru, Šuras Balaganova līdzinieku, man nav tas gods personīgi pazīt, taču mums ir kopīgi un ļoti ietekmīgi paziņas jomā, kuru dēvē par krievu padomju komēdijas klasiku. Piemēram, spārnotā frāze "kosmosa kuģi vago Visumu", kas pazib romānā, ir no 1965. gada filmas "Šurika piedzīvojumi". Savukārt *** pagastveča Teodora Zenberga kucēna entuziasms atgādina tēvu Fjodoru 1971. gada "Divpadsmit krēslu" versijā, pietrūkst tikai "Вечерний звон" dungošanas. Starp citu, Teodors, kā zināms, krieviski būtu Fjodors. Pat nekrieviskās asociācijas sanāk krieviskas: "Koncerta" itāļu mafija Amerikā atgādina mafiju no "Itāļu neticamajiem piedzīvojumiem Krievijā" (1974), kas ir sadarbības filma starp Itāliju un PSRS.

Bet mēs īdam par makdonaldizāciju!

Autors pamanās izrādīt arī savas stereotipu lādītes saturu: melnie maz strādā un sit baltos; itāļi pat picērijā baro darbiniekus ar spageti; krievi atejas sienā ar naglu skrāpē "Здесь был...", spļaudās ar saulespuķu sēklām un sauc lāci par slāvisku dzīvnieku. Latvieši? Nu kā — kašķējas un cieš no nabadzības.

Humors grāmatā pārsvarā būvēts pēc principa "gribas šampanieti, bet ir tikai vodka un gurķi", un atsevišķās vietās ir tiešām veiksmīgs. Piemēram, joks par suši kā sliktu putraimu desu, jo no tās birst rīsi. Tikai, ja ielūšanu lauku atejā un bomžu vešanu uz bedres rakšanas darbiem sūdainā ekskavatora kausā var objektīvi pozicionēt kā smīdināšanu krišanas un sišanas joku stilā, tad pārģērbt vīrieti kleitā kopš "Mrs. Doubtfire" (1983) laikiem humorā ir aizliegts — pārāk bieži tas ticis izmantots, un jābūt patiesi svaigai pieejai, lai sanāktu kas pārģērbšanās vērts.

Viens no romāna galvenajiem varoņiem Jānis Pridāns ir cilvēks ar čangalisku uzvārdu un aizdomīgu ventiņu akcentu, turklāt dzīvo starp vidzemniekiem. Tātad diezgan reprezentatīvs Dzimtenes eksemplārs. Kauču viņš neatsakās no alkohola un visus apsaukā par "bezdeļs" jeb, Rīgā būtu teikuši, "bezdeļiem", vecais ir gan morāli, gan vizuāli vismazāk samaitātais. Savukārt jaunākajai un smukākajai sievetei romānā ir ne tikai patoloģiska atkarība no selfijiem, bet arī resns vēders, bet viņas mātei izsists zobs (uzminiet, kura tiek pie seksa).

Tālāk par skaisto — šķiet, autoram ir absolūtā dzirde uz dialogiem, kaut vietumis tos vēl prasās nopucēt. Vēl jāpiebilst: ja romāna autors jau nestrādā par tulkotāju no krievu valodas, tad šajā jomā noteikti varētu spoži darboties. Ir vietas, kur valodas ritms un melodija plūst kā pārdzejojumi no varenās un jaudīgās krievu komēdiju valodas: "Iedeva velosipēdu bez sēdekļa, atejā nav papīra", "Paldies par signālu!" vai "Risināsim augstākā līmenī!". Situācija, kurā pagastvecis runājas ar eksotiska amerikāņa pārstāvi Latvijā, atsit fantāziju par salikumu "Vasjuku šaha kluba priekšsēdētājs jūsmo par Zobena un spīļarkla savienību, tikai bez parabelluma". Un beigās Teodors grib dejot tango, gluži kā Andrejs Mironovs no "Divpadsmit krēslu" (1976) ekranizējuma.

Savelkot kvalitātes un kvantitātes bilanci, šis teksta materiāls man tomēr šķiet pāragrs drukāšanai. Svētīta būtu tā roka, kas īpašības vārdu daudzumu noīsinātu uz pusi. Pārāk neticami un absurdi ir daudzi no varoņu žuļicību plāniem ASV un eirozonas valstīs. Vai tiešām bomži 2017. gadā strādātu smagu darbu par vienu eiro? Tāpat grūti noticēt, ka 2004. gadā pusmūža sieviete pīpēšanas brīdī turētu košļeni sev aiz auss, lai "varētu turpināt izbaudīt gumijas garšu arī vēlāk".

Beigas — par stieptu. Runcis Francis bija tā iesēdies aknās ar savu uzbāzību, ka tiešām gribējās viņu izlikt aiz durvīm. Un par tiem makgafiniem... Bet manas lūpas ir aizsprādzētas, nekādu sižeta atstāstījumu.

Gabrielas Cīrules romāna "Kritiens uz augšu" (2017) atslēgas frāze ir "ēdiens mani nogalinās". Dzimumu atšķirības: ja "šito kāds jau ēdis" mūsu vīrieši tradicionāli saka par rasolu, tad Cīrule tā izsakās par deformētu kūku. Tik milzīgus kaloriju daudzumus rakstītā vārda vēsturē nebūs aprakstījis pat Fransuā Rablē savā garajā "Gargantija un Pantagriels" (1532—1564). Ezītim padomju vara ļāva izsmiet gandrīz un vienīgi tikai dzeršanu, savukārt Cīrulei ēdiens (ĒDIENS!) aizņem 99% no teksta.

Sevišķi jāuzteic lamāšanās. Autorei ir dotības, lūdzu, palamājieties vēl! Atšķirībā no TR Notāra tulkotajiem krievu dzimumorgāniem, šeit iet vaļā "žlēmēkslis" un "kakalnīca", "dirsknābējs" un "slotas kāta drāzējs", kā arī ieteikums izvemtajam kāpostam, lai tas piever žākļus. Spīdoši. Visvairāk patika: "Ej dirst! Es jau padirsu, mīļā."

Un tam visam pāri problēma — kāpēc ēdiena pakas, kas no ārpuses izskatās tik lielas, izrādās tik mazas no iekšpuses. Un par diētām. Un kā tās cita pēc citas izgāžas. Pasaule, kurā "tievā zarna reizēm no bada gatava aprīt resno zarnu".

Romāna beigās toņkārta nomainās, autorei no rīšanas jautrības pārejot pie tās nospiedošajām sekām. Sākumā vietām atvēzējusies gandrīz tā, ka bultiņa gandrīz aizies totālā ezītī, Cīrule pakāpeniski aizstāj ironiju ar izmisumu, bet kefīru ar katarsi kaut kur dāmu žurnāla lapā starp Kembridžas hercogieni un dziedātāju Adeli. Teksts uzburbst par pārāk garu uztura zinātnes un ēšanas pieredzes grēksūdzi, un ezīšu karstums izčākst izmisuma peļķes vēsumā.

Ezīšu ziņā piesātinātāks un sižeta līniju ziņā vienmērīgāks ir Ilzes Eņģeles dāmu romāns "Solo vijolei un termometram" (2016), kura galvenā varone čakarē dzīvi sev un apkārtējiem ar megalomāniska līmeņa hipohondriju. Teicama žanra izvēle, jo tradicionālajā "čiksu" literatūrā sižets bīdās uz priekšu protagonistes vājību dēļ, un tā attīstība parasti notiek nevis pārvarot šķēršļus, bet caur protagonistes publisku izblamēšanos, kas Sofijas Kinselas vai Helēnas Fīldingas rokās ir īstas ezīšu raktuves. Eņģele bliež gandrīz kā amerikāņu stāvizrāžu dīva Sāra Silvermena, joki ir labi un ticami — cinismam un melnajam humoram nav labākas vides par medicīnisko, pat saule šeit ar melanomu bonusā. Atslēgas jautājums ir "kāpēc man būtu jāuztraucas par iesāktajiem darbiem, ja man ir gonoreja?" (un tieši pēc gastroenterīta).

Kur Džeroms K. Džeroms pēc medicīnas enciklopēdijas lasīšanas vienkārši "izvilkās no bibliotēkas kā nožēlojams kroplis", tur Eņģelei izdevies izspiest veselu romānu. Mēģinājumu smīdināt grāmatā ir daudz, humors ir visur — saruna par tualetes papīra kaitīgo iedarbību uz jutīgo anālo muskulatūru notiek restorānā, saprotams, viesmīles klātbūtnē; kaktuss sadur pakaļu akupunktūras salonā utt. Krišanas un sišanas joku izpausmes apvienotas ar iekšējo izjūtu aprakstiem, kas tās no čapliniskām paaugstina par ironiskām.

Viss būtu superīgi, tomēr nav skaidrs, kāpēc galvenā varone, kas reiz bijusi pavedinoši seksīga beibe, ir ieslīgusi hipohondrijas muklājā. Nav atbildes arī uz visbūtiskāko jautājumu: kā viņai izdevās no tā muklāja izlīst? Teksts sniedz zināmu nojausmu, bet skaidrību gan ne.

Noslēguma vārdi

Kāda tad ir Latvijas humoristiskās literatūras kopaina mūsdienās?

Pagaidām tā lielā mērā atgādina "brīvo mikrofonu" krogos ar dzīvo mūziku. Tas ir, uzstājas džeki, pēc kuru oriģinālo dziesmu pirmajiem akordiem ir skaidrs, ko viņi klausās. Pietrūkst spējas nospēlēt ar metronomu no sākuma līdz beigām, un nošu daudzums mēdz dominēt pār tām domāto vietu melodijā. Tajā pašā laikā pa reizei kāds novīlē dažas taktis ar tādu švunku, ka, aizverot acis, skan kā Džimijs Peidžs.

Šeit gan vērts iemest atrunu, ka šai fāzei mums ir jāiziet cauri bez kauna, jo pat krutākie džeza mākslinieki mācījušies, spēlēdami svešas dziesmas.

Lai arī vīriešu un sieviešu kārtas autoru skaitliskais apjoms pētījumā ir apmēram puse uz pusi, dažās no sieviešu sarakstītajām grāmatām ir novērojama zināma kautrība kalt humora rūdu par joku tēraudu. Varbūt tam par iemeslu ir pagātnes kulturālās mantras, taču rodas iespaids, ka pārsvarā humors ir ārpus rakstošo sieviešu interešu loka. Izņēmumi ir Cīrule un Eņģele. Pēdējā arī pievērš nopietnāku uzmanību ekspozīcijas izklāstam, tādēļ smieklu bauda sanāk lielāka, kamēr veči tēviņu steigā tā raujas uz atrisinājumu, ka prieki reizēm ir par īsiem.

Večus visjūtamāk ietekmē Krievijas komēdija. Dāmas, ja neskaita Eņģeles pieminēto Kisļarska grozu no "Zelta teļa", iedvesmojas angliskākos ūdeņos. Veči reizēm izrādās ar nacionālismu, bet ar zināšanām nepārprotami vairāk izrādās dāmas. Neviens manā sešpadsmit grāmatu paraugā nav nodemonstrējis tik enciklopēdisku savas tēmas pārzināšanu kā Cīrule un Eņģele.

Vietas un laika salīdzinājumiem ar tā saukto "nopietno literatūru" man šīs publikācijas robežās īsti nav, taču gribētos piezīmēt, ka gan E, gan L autoriem Latvijā iezīmējas viena un tā pati problēma: tie pārāk bieži ignorē to otro burtu. E autori savā centībā sasmīdināt mēdz par maz pievērst uzmanību tam, kas veido labu L, cieš no pārcentības un laba sižeta vai tēlu veidošanas nepilnvērtībām. Savukārt L rakstošie savā nopietnībā mēdz nepamanīt, cik patiesībā tukši, pliekani un vēl pompozi lasās teksts bez ironijas.

Taču fakts paliek fakts: kad ir runa par pārdotajiem eksemplāriem, izrādās, tas pats "latvietis lasošais", kurš sūdzas par humora trūkumu latviešu literatūrā, pērkot pārsvarā balso par tādu oriģinālliteratūru, kas nepretendē uz augstu ezīšu koncentrāciju. Ko tas varētu nozīmēt?

Vispirms jau to, ka potenciāls latviešu humoristiskajā literatūrā ir, tikai rakstošie talanti ne vienmēr šķiet ieinteresēti sevi disciplinēt humora rakstīšanas maratonam vai savus darbus slīpēt līdz īstu humora pērļu mirdzumam. Turklāt darbu ar pretenzijām uz humoru pagaidām nav ļoti daudz, un tas vieš cerības, ka labākais vēl priekšā.

[1] Arnolds Ruberts (1893—1960) līdz padomju varas atnākšanai publicēja avīzēs īsus, humoristiskus pantiņus.

2 Beigas — angļu val.

Vilis Lācītis (īstajā vārdā — Aleksandrs Ruģēns) ir autors piecām grāmatām, no kurām "Stroika ar skatu uz Londonu" ir samērā slavena. Raksta ar smaidu par imigrāciju. Šobrīd dzīvo Britu Kolumbijā Kanādas ziemeļrietumu krastā. It kā sataisījies brīvajā laikā makšķerēt, tikai nespēj izbrīvēt tam laiku.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme" Nr. 4, 2021

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !