Uzreiz neķeroties pie dokumentā ("Populārās mūzikas stratēģija 2024.–2027. gadam") izteiktajiem strīdīgajiem vērtējumiem, kā arī nesmīkņājot par dīvainiem un pretrunīgiem apgalvojumiem (to apsolu nākamajā komentārā), jāsaka, ka šis ir būtisks stūrakmens vai pat pagrieziena punkts Latvijas mūzikas industrijā. Ar to es neapgalvoju, ka notiks straujas izmaiņas. Kaut kas šajā jomā, kas pamatā grozās tikai ap vienu jautājumu – vai valstij ar tiešu finansēšanu būtu jāatbalsta vietējā populārā mūzika (nevis tikai akadēmiskā, kā dokumentā pārmests), ir mainījies jau vismaz vairākus pēdējos gadus.
Piemēram, 2019. gadā Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) izveido neakadēmiskās mūzikas atbalsta programmu, atbalstu visādas mūzikas eksportam iespējams saņemt no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA). Te jāmin arī nesistemātiskākas, bet vēl senākas atbalsta formas, piemēram, popmūzikas lieldarbu un lielšovu pasūtīšana valsts/valstspilsētu svētkos (man atmiņā LR simtgades pasākums ar 17 tūkstošu autorhonorāru Shipsea, kamēr "par paša koncerta tehnisko nodrošinājumu (skatuve, skaņa, gaismas) no valsts budžeta tika iztērēti 180 tūkstoši eiro"
Tas, ka Latvijas populārās mūzikas industrijas uzņēmēji vēlas lielākas un sistemātiskākas valsts dotācijas, nav pārsteigums, tāpat kā tas, ka viņi jūt un zina, ka tās ir reālas. Lai gan līdzšinējā kultūras un mūzikas politika ir tāda, ka Latvijas Republika ir uzņēmusies rūpes par akadēmisko mūziku – un arī par to mūziku, kas iekļaujas Dziesmu un deju svētku procesā (tā dokumentā nav minēta). Tā var mainīties. Un tai ir jāmainās, saka šī stratēģija.
Te interesantākais un būtiskākais jautājums ir šāds: kāpēc šāda Latvijas mūzikas industrijas iniciatīva nāk tieši tagad, kad faktiskā brīvā tirgus apstākļos esam diezgan laimīgi nodzīvojuši jau gandrīz četrus gadu desmitus?
Droši vien atbilde ir ļoti vienkārša: Latvijas mūzikas industrija ir krīzē, ir notikušas kaut kādas pārmaiņas, kas uzņēmējus biedē, un apstākļi jau kļuvuši neciešami. Kas tad ir mainījies?
Pirmā un acīmredzamākā atbilde ir dota pašā dokumentā tiešā tekstā: šī bija "nozare, kuru visvairāk ietekmēja Covid-19 pandēmija" (10. lpp.). To neapšaubīsim, lai gan ir zināms, ka vismaz daļa industrijas uzņēmēju mājsēdes laikā dzīvoja labi – saņemot pabalstus bez strādāšanas (tiesa, tur bija viens svarīgs priekšnosacījums: viņu biznesam bija jābūt bijušam legālam).
Otrā, strukturālā, atbilde uz jautājumu par šīs stratēģijas nepieciešamību artikulēta vien pastarpināti un netieši. Dokumenta galvenā sāpe ir Latvijas mūzikas mazais tirgus un nespēja pietiekami nopelnīt ar vietējo produktu. Priekšplānā tiek likti dati, kuri parāda, ka jau tā niecīgajā Latvijas populārās mūzikas tirgū izteikti dominē lielvalstu popmūzika.
Bet vai Latvijas populārās mūzikas tirgus pēdējos 30+ gados ir bijis daudz lielāks, un vai vietējās mūzikas patēriņš īpatsvarā kādreiz ir bijis citāds? To ir ļoti grūti pateikt, jo ticama statistika par mūzikas patēriņu Latvijā nekad sistemātiski nav tikusi ievākta. Latvijas populārās mūzikas industrijai agrāk tas nebija svarīgi, tas īsti neatbilda tās vajadzībām (te modē bija citas tehnikas, kā radīt pieprasījumu pēc konkrētiem izpildītājiem). Toties tagad datu (un pat pētījumu) trūkums par reālo mūzikas patēriņu Latvijā tiek izcelts kā viens no būtiskākajiem risināmajiem jautājumiem.
Kas tad tomēr ir noticis, lai Latvijas mūzikas industrija tik kardinālā veidā sāktu pārstrukturēt savas prioritātes, vajadzības un pat vērtības? Kas ir tās strukturālās pārmaiņas, kas tik sāpīgi to sadzēlušas?
Tā ir pasaules mūzikas industrijas pāriešana digitālās tirgošanas modelī, kas acīmredzami daudzus lokālos mūzikas biznesa starpniekus padarījusi par liekiem. Mana pētnieciskā interese pamatā ir saistīta ar pagrīdes mūziku, un populārās mūzikas industrijas pētīšanai tiešā veidā nekad neesmu pievērsies, tāpēc tālākais stāsts par to, kā un kāpēc liela daļa iepriekš veiksmīgā Latvijas populārās mūzikas biznesa teju apsīkusi, pagaidām ir tikai hipotētisks.
80. gadu beigās Latvijā sāk veidoties pirmās privātās mūzikas izdevniecības, kas līdz 90. gadu vidum izdod un tirgo gan vietējo, gan ārvalstu (gandrīz tikai pirātiskā veidā) mūziku. Pasaulē mūziku jau kādus 10 gadus izdod CD, tāpēc izdot pirātiskās kasetes ar salīdzinoši kvalitatīvu ierakstu ir ļoti viegli. Šis autortiesību un blakustiesību neskartais mežonīgā kapitālisma periods izklaides industrijā sāk strauji beigties tad, kad 1994. gadā uz Rīgu atbrauc Bils Klintons. Tas ir pamudinājums Latvijas valstij (un citām ES potenciālajām kandidātvalstīm) sākt cīnīties ar mūzikas un video pirātismu.
Galvenā un lielākā Latvijas mūzikas privātā izdevniecība ir "Mikrofona ieraksti", kas rodas un darbojas valsts radio iekšienē līdz 90. gadu vidum un, izmantojot attiecīgā laika prakses, diezgan brīvi ekspluatē sabiedriskā radio un TV resursus. 1996. gadā "Mikrofona ieraksti" (tad jau "MicRec") oficiāli kļūst par EMI pārstāvjiem Baltijā, sākot pilnīgi legāli izplatīt, reklamēt un tirgot vienas no četrām lielākajām mūzikas kompānijām pasaulē produkciju. Kaut ko līdzīgu sāk darīt vēl viena līdz divas Latvijas kompānijas, kamēr citas pamatā nodarbojas ar vietējās mūzikas izdošanu (kasetēs un vēlāk arī diskos).
Ap 2000. gadu sāk iznīkt pat šlāgerkasešu tirgus, vienlaikus triecienu no interneta, kas masveidā sāk ienākt mūsu mājsaimniecībās, saņem arī tikko stabilizēties sākušais CD tirgus. Sākumā tie ir nelegālie mp3 (no failapmaiņas programmām) un pašrakstītie (vai kaktu spekulantu) CDR, kā arī joprojām neizskaustā Ķīnas un Krievijas pirātiskā produkcija, bet jau ap 2010. gadu tie ir dažādie legālie mūzikas lejupielādes un straumēšanas servisi. Protams, arī "YouTube" un visdažādākie interneta radio.
Kas notiek ar Latvijas mūzikas izdevniecībām, kuru biznesa modelis bija fizisku mūzikas nesēju ražošana, tirgošana un izplatīšana, tos reklamējot tradicionālajos medijos – vietējos TV, FM radio un papīra žurnālos/ laikrakstos? To tirgus strauji rūk un brutāli izsīkst. Globālajiem mūzikas izdevēju konglomerātiem īsti vairs nav nepieciešami lokālo starpnieku pakalpojumi, ja reiz teju viss populārās mūzikas patēriņš pārvirzījies digitālajā pasaulē.
Neviena no Latvijas izdevniecībām nespēj radīt konkurētspējīgas digitālās mūzikas patērēšanas platformas. Pat tā mūzika, kas paliek viņu varā (vietējo autoru un izpildītāju), pamatā tiek patērēta svešzemju platformās, viņu starpniecības ieņēmumiem stipri samazinoties. Protams, arvien lielāka daļa jauno mūziķu iemācās iztikt bez šādiem tradicionālajiem starpniekiem (mūzikas izdevniecībām), vai arī izvēlas jaunas un mazas vietējās kompānijas.
Stratēģiju "izstrādājusi neformāla darba grupa – populārās mūzikas nozares profesionāļi". Ja mēs skatāmies, kas viņi ir (Guna Zučika, Agnese Cimuška-Rekke, Jānis Bukums, Gints Putniņš, Guntars Račs u. c.), tad viņu vidū redzam uzņēmējus, kas šajā biznesā un laukā ir bijuši pat 20–30+ gadus, dibinot vai iniciējot ne tikai savas SIA, bet arī gandrīz visas mūzikas un izklaides industrijas profesionālās aizsardzības asociācijas, sākot ar autortiesību un blakustiesību aģentūrām, beidzot ar dažādām mūzikas producentu un izpildītāju apvienībām. Tātad jādomā, ka vairums no viņiem ir piedzīvojis šīs nepatīkamās pārmaiņas. Lai arī stratēģijas autoru vidū nav visu lielāko Latvijas mūzikas industrijas uzņēmēju, šis dokuments ir skaidrs signāls tam, ka pēdējos gados kaut kas ir gājis tajā virzienā, kas industrijai atņem iepriekšējos ienākumus, un ir pienācis brīdis, kad jāmeklē jauni finanšu avoti. Kādi mehānismi un shēmas tiek piedāvātas, par to nākamajā komentārā. Pagaidām vēl tikai kopumā par iespējamiem iemesliem, kāpēc šis dokuments tapis un kāds ir tā virsmērķis.
15 gadus ieņēmumi no mūzikas fizisko formātu tirgošanas ir rukuši, pēdējos gados šādu ienākuma veidu padarot par niecīgu. Latvijas mūzikas izdevniecības nespēj konkurēt ar globālajām digitālajām platformām, faktiski zaudējot spēju izplatīt (tirgojot nopelnīt) ne tikai licencēto, bet pat "savu" (vietējo mākslinieku) mūziku. Ārvalstu mūzika pie Latvijas patērētāja nonāk caur citvalstu straumēšanas, masu mediju un sociālo tīklu platformām. Vairs nav nepieciešami lokāli starpnieki, kas strādā ar vietējām raidorganizācijām un veikaliem, reklamējot un tirgojot mūziku fiziskos formātos.
Tajā pašā laikā saasinās konkurence dzīvās mūzikas (koncertu un festivālu) sektorā, rodas jaunas menedžmenta kompānijas, kas izmanto jaunās un hibrīdās stratēģijas. Latvijas populārākos izpildītājus sāk pārķert globālo izdevniecību reģionālie meitasuzņēmumi. Izdzīvojušie Latvijas mūzikas industrijas lieluzņēmēji arvien biežāk skatās šlāgermūzikas virzienā, kā arī sāk pārņemt nišas (tostarp akadēmiskās mūzikas) biznesa modeļus, kuros galvenā stratēģija ir paļaušanās uz valsti.
Tā arī ir šī jaunā stratēģija: pārorientēšanās no iepriekš diezgan apmierinošā brīvā tirgus stāvokļa uz nacionālas valsts kontrolētu un subsidētu mūzikas tirgu. Cēls mērķis, īpaši vietējo mūziķu un nacionālistiski noskaņoto iedzīvotāju acīm raugoties, – atbalstīt savējos, liekot šķēršļus svešiniekiem.
Droši vien pašai Latvijas populārās mūzikas industrijai tagad būtu bijis vieglāk, ja līdzīgi tā būtu domājusi jau pirms 20 un 30 gadiem. Varbūt tagad nebūtu jāsūkstās, ka "radio "top 20" statistikā no 2018. līdz 2023. gadam nav nevienas dziesmas no Latvijā radītā repertuāra; latviešu repertuārs statistikā uzrādās vien "top 100" un "top 500"". (13. lpp.)
