Foto: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs
"Man patīk garas un lēnas filmas, man patīk gari teksti, man patīk bezjēdzīgas sarunas," nule kā klajā nākušās grāmatas "Zudušos kinoteātrus meklējot" ievadā raksta tās idejas autors arhitekts Zigmārs Jauja. Tiesa, tas gan nav sakāms par viņa darbu, kurā kopā ar kino zinātnieci Anitu Uzulnieci un kino vēsturnieku Juriju Perevoščikovu viņš gana skrupulozi un koncentrēti apkopojis stāstus un fotogrāfijas par lielāko daļu Rīgas kinoteātru, kuri darbojās pēc Otrā pasaules kara līdz pat deviņdesmito gadu sākumam.

Aizsākums šim darbam meklējams 2014. gada publikācijā grāmatžurnālā "Benji Knewman", kurā Zigmārs Jauja aprakstīja savus deviņdesmito gadu sākuma "ceļojumus" pa Rīgas kinoteātriem, kad bija vien aptuveni 10 gadus vecs puika. "Šis raksts nonāca līdz "Riga IFF" rīkotājiem, kuri mani uzaicināja veidot izstādi ar fotogrāfijām, kuras biju uzņēmis, izbraukājot Rīgu. Šajā izstādē satiku gan Anitu Uzulnieci, gan Juriju Perevoščikovu. Izrādījās, ka Jurijs jau ir pētījis Rīgas kinoteātru vēsturi, Anita savukārt bija darbojusies Kinofikācijas pārvaldē astoņdesmito gadu beigās. Vienā brīdī Anita Uzulniece paziņoja, ka ar izdevniecības "Jumava" īpašnieku Juri Visocki runājusi par grāmatas taisīšanu. Tad arī ķērāmies pie darba. No Jurija pārsvarā ir vēsture, stāsti par pilsētu un cilvēkstāsti ir mani, Anita lika klāt Kinofikācijas pārvaldes darbības vēsturi un aizkulises," atklāj Zigmārs Jauja, kurš arīdzan veidojis plašo grāmatas vizuālo materiālu, kurā ietvertas fotogrāfijas no viņa paša, Jurija Perevoščikova un Andreja Strokina privātajiem arhīviem, kā arī no Latvijas Arhitektūras muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājumiem.

Paša pirmais kino apmeklējums no Zigmāra Jaujas atmiņas ir pagaisis, taču viņš ļoti spilgti atceras "briesmīgo notikumu", ko apraksta grāmatas ievadā, – Teikas kinoteātra apmeklējumu 1991. gadā. Draugs Jānis ieteicis doties noskatīties kādu lielisku bojeviku, ko viņš arī darījis, taču jau pēc pirmajiem filmas kadriem, kuros "liegas Eiropas soulmūzikas" pavadījumā akvārijā peldēja zivtiņas, bija skaidrs, ka iegādājis biļeti uz nepareizo seansu. Franču romantiskais kino. Kas var būt vēl ļaunāk? "Es, labi audzināts zēns, kurš arī iesāktu ēdienu, lai kā tas riebtos, apēd līdz galam, sakostiem zobiem turpināju "baudīt" man piespēlēto kinofilmu, kuras ainas bija šausminoši garas un galveno varoņu – vīrieša un sievietes – sarunas man nesaprotamas."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!