DAILES TEĀTRIS 100
Mirklis pirms lēciena. Aizkulisēs
Aizkulises ir mūsu pēdējā pieturvieta stāstu sērijā par to, kā teātrī top izrāde. Līdz šim esam viesojušies teātra dekorāciju darbnīcās, tērpu un rekvizītu noliktavās, esam redzējuši, kā top izrādes makets, uzklausījuši režisoru, scenogrāfu, komponistu, video un gaismu mākslinieku stāstus par to, kas viņus iedvesmo, kas liek atkal un atkal sākt no jauna. Ķerties pie "baltas lapas".
Dailes teātra simtgadei veltīto rakstu sēriju aizsākām ar stāstu par teātra ēkas vēsturi, par saviļņojošo gājienu uz jauno teātra ēku Brīvības ielā – savās atmiņās par to dalījās Dailes teātra aktieri Olga Dreģe un Juris Strenga. Noslēdzošajā sērijā atgriežamies pie aktieriem, tomēr šoreiz viņi nav šī stāsta galvenie varoņi, jo, kad izrādes dekorācijas ir gatavas, mēģinājumu process noslēdzies, muzikālais un vizuālais ietērps noslīpēts, kostīmi uzšūti, izrādes diriģenta zizlis nonāk pie kāda īpaša cilvēka aizskatuvē. Šis cilvēks vajadzīgajā brīdī ieslēdz zvanu, kas aicina skatītājus vietās, sazvana aizkavējušos aktieri, atgādina, kad tuvojas aktiera iznāciens uz skatuves, šis cilvēks iedrošina un uzmundrina. Tas ir izrādes vadītājs, kurš izrādes laikā stūrē šo milzīgo kuģi un uzņemas atbildību par neordinārām un kritiskām situācijām.

"Mana atbildība ir organizēt tehnisko un radošo darbu, lai viss izdodas tā, kā režisors ir iecerējis. Izrāžu vadītājs ir izrādes tapšanas procesā no mēģinājumu pirmās dienas, jo izrādes laikā šis cilvēks atbild par visu," saka Dailes teātra trupas vadītāja Indra Laure. Ar viņu mēs tiekamies oktobra nogalē, kad rit pērn tapušās izrādes "Iemīlējies Šekspīrs" mēģinājums, lai dienu vēlāk notiktu izrāde. Šis Indrai ir visai saspringts un garš vakars, jo izrādē ir daudz "ielecēju" (aktieri, kas nomainījuši agrāk izrādē spēlējušos kolēģus). Pirms mēģinājuma viņa vairākkārt pārbauda skatuves uzbūvi, zvana aktieriem, kuri uz mēģinājumu vēl nav atnākuši, pārliecinās, ka visi izrādē vajadzīgie rekvizīti aizkulisēs ir nolikti tieši tur, kur tos meklēs aktieri.

Tomēr simtiem dažādu, ar izrādes norisi saistītu jautājumu risināšana ir tikai daļa no šī darba. Ņemot vērā, ka katra izrāde ir "dzīvs organisms", kurā iesaistīti milzum daudz cilvēku un tehnika, izrādes vadītājam nākas zibenīgi reaģēt uz neordinārām un kritiskām situācijām. "Ja aktierim gadās ķeza un viņš uz izrādi netiek, ja uz skatuves notiek kas neparedzēts, dekorācija pēkšņi vairs nekustas, ja gadās tehniska kļūme vai nelaime, ir jāpieņem zibenīgs lēmums. Domāšanai jābūt ātrai, ir jārīkojas uzreiz un situācija jārisina. Tā lēnām čabināties te nevar," saka Laure.
Izrādes "Iemīlējies Šekspīrs" mēģinājuma un izrādes dienas brīži – no aktiera un izrādes vadītājas skatpunkta
Aktieri par izjūtām un rituāliem pirms izgājiena skatītāju priekšā
Foto: no izrādes "Zemdegas", foto: Artūrs Pavlovs
Juris Bartkevičs

Kādreiz lūrēju pa šķirbiņu priekškarā – vai zālē nav kāds pazīstams, nedod dies', kritiķis... Tad būs jācenšas nepārcensties. Tagad pulsu vairs netaustu, bet cenšos iejusties izrādes tonusā, kādu kolēģi radījuši pirms mana uzgājiena. Mēģinu arī sajust, kāda šovakar publika – grūtā vai vieglā.

Galvenais, lai jutekļi nav pusiemiguši, – jāiekustina locekļi un jāatbrīvo smadzenes. Tas ir – jāuzvelk atspere, jāaktivizē akumulators, jāaktualizē humora sajūta. Tad miers... Tad, kā rallistam, domās jāizstūrē aptuveni 2,5 stundas garā leģenda vai tās bīstamākie posmi. Tad gaidi startu – reizēm haotiski mainot atrašanās vietu telpā, reizēm koncentrēti ielienot savā mazajā uzmanības lokā.

Privātie rituāli ir tā neizpaužamā aktiera maģijas daļa. Kāds par tiem var vēl apsmieties. Es, piemēram, berzēju rokas... No malas tas var izskatīties kā "Padod tik šurp!" vai "Nu tik būs!", vai "Dod šurp lāpstu!". Tie īstie privātie rituāli ir neizpaužamā aktiera maģijas daļa! Un vispār: jo vairāk noslēpumu, jo vairāk teātra maģijas! Kolektīvie rituāli ir pašsuģestijai, līdzīgi kā lielajā regbijā Fidži vai Jaunzēlandes komandām, tikai īsāki un mazāk teatrāli. Un bez pretinieka, bez iebiedēšanas.


Foto: no izrādes "Ārsts", foto: Mārcis Baltskars
Vita Vārpiņa

Es uztraucos. Vienmēr. Jo tas ir brīdis pirms... Zināmā un nezināmā. Koncentrējos. Ir izrādes, kurām zemapziņā sāku koncentrēties jau no rīta, dažām pietiek ar stundu. Teātrī vienmēr esmu laicīgi, patīk sajust kolēģus, dzirdēt, kā ieskanas izrādes mūzika. Ir kaut kāda secība: duša, grims, kafija, eksemplārs. Eksemplārā man jāieskatās vienmēr, lai gan zinu tekstu, parasti arī pārbaudu savus rekvizītus, atslēdzu telefonam skaņu. Un vēl pāris lietu, ko zinu tikai es.
Foto: no izrādes "Salemas raganas", foto: Mārtiņš Vilkārsis
Ilze Ķuzule-Skrastiņa

Mirklī, pirms dodos uz skatuves, es jūtos mobilizēta un koncentrēta. Man ļoti nepieciešama kaut neliela deva vienatnes, pirms sākas izrāde. Šim brīdim sāku noskaņoties vismaz divas stundas pirms izrādes, dažkārt ātrāk. Veids, kā to daru, katrai lomai un izrādei ir nedaudz atšķirīgs. Parasti tas piedzimst izrādes veidošanas procesā. Arī savi nelielie rituāli pirms izrādes atšķiras. Piemēram, "Salemas raganas" – es kopā ar pārējām meitenēm stāvu uz skatuves jau 15 minūtes pirms izrādes, kamēr zālē nāk iekšā skatītāji. Tas man ir rituāls!
Foto: no izrādes "Elpa", foto: Mārcis Baltskars
Kārlis Arnolds Avots

Kamēr izrāžu man nav tik bieži, cik dienu mēnesī, pirms izrādes jūtos kā pirms svētkiem. Man katrai izrādei ir sava dziesma, kuru izvēlos jau izstrādes laikā, tādējādi šī dziesma apaug ar asociācijām, tēmu, atmosfēru, kas palīdz man atmodināt sevi attiecīgajam darbam, tā noskaņai. Piemēram, izrādei "Elpa" klausos Ērika Satī "Gnossienne: No. 1", bet izrādei "Smiļģis" ir kaut kas pretējs un pilnīgi ārprātīgs, episks, fatāls – itāļu džeza pianists Džordžo Gaslīni, "Profondo Rosso".

Mans rituāls pirms izrādes ir ierasties teātrī laicīgi. Nekādus dievus un velnus nelūdzu.
Foto: no izrādes "Smiļģis", foto: Kristaps Kalns
Dainis Grūbe

Par iziešanu uz skatuves es parasti domāju vismaz divas stundas pirms izrādes sākuma, tāpēc vienmēr laicīgi ierodos teātrī, lai varētu sagatavoties un koncentrēties iziešanai uz skatuves. Protams, viss ir atkarīgs arī no lomas lieluma – jo lielāka loma, jo koncentrēšanās ir krietni lielāka, un šajā koncentrēšanās procesā iekļaujas arī teksta atkārtošana. Tā arī ir neatņemama sastāvdaļa pirms katras izrādes. Kā bobslejisti pirms starta iziet pilnīgi visu trasi ar kājām, tā es, atkārtojot tekstus, galvā "izeju savu trasi".

Kā sevi noskaņoju? Man tas ir viens kopējs process, gan noskaņošanās, gan rituāls, tas viens otru neizslēdz. Tas notiek vismaz divas stundas pirms izrādes ar teksta atkārtošanu, ar rekvizītu sakārtošanu, ar skatuves pārbaudīšanu, kas un kur man ir vajadzīgs, vai viss ir salikts savās vietās.

Tas, kā es jūtos pirms iziešanas uz skatuves, ir atkarīgs arī no lomas lieluma, piemēram, izrādē "Izraidītie", kurā atveidoju Bena lomu, es vienmēr biju nobijies, bet tajā brīdī, kad uzkāpu uz skatuves un sāku spēlēt, šīs bailes pazuda un pārvērtās kaifā.

Kad izrādes vadītājs ir "nodiriģējis" skatuves sagatavošanās darbus, rekvizīti ir savās vietās un aktieri pēdējo reizi atkārto savas lomas, ir skatītāju uznāciens. Līdz sākumam atlikuši trīs zvani. Un izrādās arī mūsu – skatītāju – uznācienu vēro izrādes vadītāja, lai notvertu īsto mirkli, kad visi ir savās vietās. Īsto mirkli, kad sākt.