DAILES TEĀTRIS 100
Staņas un Smiļģa pils
Dailes teātra tapšanas stāstā ir vismaz divi nozīmīgi krustpunkti, kas noteikuši šī teātra saturisko un formas attīstību, kā arī vietu Latvijas kultūrtelpā: teātra dibinātājs un ilggadējais vadītājs Eduards Smiļģis un teātra nams. Abi šie krustpunkti ir cieši saistīti, abos ir izteikti divi posmi – Smiļģa laiks un laiks pēc Smiļģa; teātris Lāčplēša (Romanova) ielā un kopš 1977. gada – Brīvības (Ļeņina) ielā.
Stāsts par Eduardu Smiļģi, teātra galveno režisoru un māksliniecisko vadītāju no 1920. līdz 1964. gadam, spilgti izstāstīts Dailes teātra jaunākajā uzvedumā "Smiļģis" (pirmizrāde bija paredzēta 20. novembrī, bet tika pārcelta ārkārtas situācijas dēļ). Māras Zālītes lugas iestudējums Viestura Kairiša režijā ir teātra simtgades centrālais notikums. Tāpēc šajā rakstā lielāku uzmanību esam veltījuši otram krustpunktam – teātra nama tapšanai.
Dailes "jurģi" 1977. gada oktobrī. Fragments no kinožurnāla "Padomju Latvija Nr. 7" (1978.g.). Režisore: Laima Žurgina. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve.

Brīvības iela 75 šodien ir tik pašsaprotama vieta baltajam Dailes teātra namam, ka grūti pat iedomāties divstāvu koka apbūvi ar bruģētiem iekšpagalmiem, kas šeit atradās līdz 20. gadsimta 60. gadiem.
Brīvības (Ļeņiņa) iela pirms teātra būvniecības, 60. gadi. (Foto: Gunārs Janaitis, Dailes teātra arhīvs)
Pirms tam – no teātra dibināšanās 1920. gadā līdz pat 1977. gada rudenim – publika uz Dailes teātra iestudējumiem gāja uz Lāčplēša ielu 25, kas šodien mums asociējas ar Jaunā Rīgas teātra vārdu. Pati pirmā izrāde, ar ko Dailes teātris tur sāka savu darbību, bija Raiņa "Indulis un Ārija" – Eduarda Smiļģa režijā, ar Smiļģi galvenajā lomā un mākslinieka Jāņa Kugas dekorācijām un kostīmiem.
Skats no izrādes "Indulis un Ārija", 1920. gads (Foto: Dailes teātra arhīvs)
Jaunas mājas Dailes teātrim sāka meklēt vēl 50. gados, vērtētas tika kādas desmit dažādas vietas visā Rīgā. "Smiļģis gribēja teātrim iegūt apbūves gabalu Vērmanes dārzā, Tērbatas un Merķeļa ielas stūrī, kur būtu jānojauc t.s. minerālūdens paviljons, tolaik Autotransporta darbinieku arodbiedrības klubs, un jānocērt koki. Vēl viena iespēja bija Strēlnieku dārzs, kur būtu jānojauc t.s. Virsnieku klubs, bet to izdarīja tikai 80. gados, būvējot Politiskās izglītības (tagadējo Kongresu) namu. Tomēr, saudzējot parkus, no "zaļajām" novietnēm valdība atteicās. Atlika bijušais Rātslaukums, tolaik bez apbūves, jo karā nopostītās ēkas bija nojauktas," Dailes teātra simtgadei veltītā izdevumā "Dailei 100" ("Neputns", 2020) norāda arhitekts Jānis Lejnieks.
Pret Rātslaukuma ideju iebilda Smiļģis, līdz pašās 50. gadu beigās teātrim tika atrasta vieta Brīvības (tolaik – Ļeņina) ielā. Tika izsludināts konkurss arhitektiem, un no 25 iesūtītajiem darbiem žūrija atlasīja sešus. Visaugstāko novērtējumu saņēma projekts ar nosaukumu "1111", kura autores bija arhitektes Marta Staņa un Tekla Ieviņa. "Līdzigi kā Dzintars Sodums, trimdā pārtulkojot Džeimsa Džoisa "Ulisu", bagātināja latviešu literatūru, Marta Staņa Latvijā pirmo reizi internacionālā modernisma valodā "pārtulkoja" laikmetīgu publisko ēku. [..] Staņas monumentālais, lakoniskais un dramatiskais tēls atbilda Dailes moto: "Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība."," norāda Lejnieks.
Dailes teātra ēkas skices (Latvijas Arhitektūras muzeja arhīvs) un Dailes teātra būvniecība, 60. gadi. (Foto: Gunārs Janaitis, Dailes teātra arhīvs)
Tomēr līdz leģendārajam 1977. gada gājienam uz savām jaunajām mājām dailēniešiem bija jāgaida veseli 18 gadi. Pēc projektēšanas darbiem, 1966. gadā, sākās jaunās teātra ēkas būvniecība, kas ievilkās 11 gadu garumā.

Jauno teātra namu atklāja ar iestudējumu "...Visu savu mūžu...", kas palika teātra repertuārā līdz pat 1986. gadam un tika izrādīts aptuveni 100 reižu. Uzvedumā piedalījās viss tā laika Dailes teātra ansamblis, arī populārie aktieri Olga Dreģe un Juris Strenga.
Dailēnieši jaunajās mājās. Saruna ar aktieriem Olgu Dreģi un Juri Strengu
Aktieri Olga Dreģe un Juris Strenga ir Dailes teātra trešās studijas audzēkņi, teātra trupā viņi ienāca 60. gadu sākumā. Atceroties unikālo Dailes teātra gājienu uz jaunajām teātra mājām 1977. gada 30. oktobrī, aktieri akcentē to, cik milzīga bija publikas interese par šo notikumu. "Cilvēki bija sapulcējušies visa ceļa garumā no Lāčplēša ielas līdz pat jaunajai teātra ēkai," atceras Strenga. "Tas bija neticami. Gadsimta notikums. Smiļģa lielās idejas piepildījums," piebilst Dreģe.

Teātra aktieri gājienā bija ģērbušies tolaik aktuālo lugu tērpos un līdzi nesa izrāžu rekvizītus. Strenga ceļu uz jauno Dailes ēku mēroja Branda kostīmā (H. Ibsena luga "Brands"), bet Dreģe – lēdijas Annas tērpā no izrādes "Ričards III".
Jaunās teātra ēkas fasādi papildināja ar cilni, ko veidoja tēlnieki Ojārs Feldbergs un Imants Murovskis, interpretējot Dailes teātra emblēmu – mākslas tempļa nedziestošās uguns liesmas. Pēc tam sākās teātra ēkas uzlabošanas darbi, lai to pielāgotu teātra vajadzībām un ikdienas darbam.
1959–1977. Kā tapa Dailes teātra ēka? Atceras teātra inženieris Jānis Šterns
Dailes teātra inženieris Jānis Šterns kopš 2006. gada, kad tika veikti Dailes teātra rekonstrukcijas darbi, uzsācis krāt ar teātra dzīvi saistītus priekšmetus, kas atgādina par Dailes teātra ēkas tapšanu, aktieru ikdienu, režisoriem un teātra darbiniekiem.
Dailes teātra inženieris Jānis Šterns ir piedalījies teātra ēkas tapšanā no pašiem pirmsākumiem – kā studijas nesen beigušu speciālistu viņu nosūtīja uz arhitektes Martas Staņas biroju. Bija jau sākušies milzīgās ēkas būvdarbi, paralēli ritēja projektēšana, ko no Martas Staņas bija pārņēmis Imants Jākobsons. Īpaši sarežģīta bija teātra iedzīvošanās jaunajās telpās – ēkā nebija domāts par skaņas izolāciju, no logu šķirbām vilka vējš, mehānismi bija jāpārveido. Aptuveni gadu ilga telpu un mehānismu pielāgošana un pārbūve, lai tie vispār būtu izmantojami.

"Būvniecība ilga 11 gadus. Pirmkārt, tāpēc, ka šī ēka ir milzīga un komplicēta. Telpu skaits tajā ir ap trim simtiem. Otrkārt, toreiz celtniecībā par kvalitāti pārāk nesatraucās un arī par termiņu ievērošanu ne. Tikai, kad komunisti izdomāja, ka vajadzīga vieta kongresam, tad gan viss aizgāja daudz raitāk."
"Projektēšanas gaitā un būvniecības laikā no teātra puses nebija pārāk lielas intereses par ēkas tapšanu. Taču, kad teātris ienāca jaunajās mājās, tad tikai sākās... Bija pārmetumi par mēbelēm, par pārāk šaurām telpām, kuras tika samazinātas, lai iekļautos projekta tāmē, bija pārmetumi par pārāk skaļo skatuves tehniku. Ventilatori, daudzie skatuves laukumu motori – tas viss radīja pamatīgu troksni. Tāpēc Smiļģa ieceri, lai skatuve būtu kustīga, mainīga, grozāma, tolaik realizēt nebija iespējams," stāsta Šterns.
"Teātri nodeva ekspluatācijā 1976. gadā, un gadu mēs strādājām pie pārbūves – katrs mehānisms bija jāpārskrūvē, komunikācijas jāpārveido, jānovērš milzīgie caurvēji, kas nāca no nekvalitatīvi ieliktajiem logiem. Mums bija vesels saraksts ar darbiem, ka nebija pabeigti, – ierakstu skaits tajā bija mērāms simtos. Bija uzbūvēts, bet ne līdz galam – gandrīz visur pietrūka to pēdējo 5%.

Piemēram, būvējot komunikācijas, nebija atstātas lūkas ventilācijai. Būvnieku vidū bija tāds ukrainis Ivans Hvorovs, kuru nespēja satraukt pilnīgi nekas. Kad konstatēja, ka nav izveidotas šīs atveres ventilācijai, Hvorovs pasauca savu palīgu, iedeva viņam milzīgu veseri, ko sauca par "putilovku", un ar to tad arī tika veidota ventilācija," atceras Šterns.

2006. gadā, kad tika veikti Dailes teātra rekonstrukcijas darbi, Jānis Šterns sāka krāt ar teātra dzīvi saistītus priekšmetus, kas atgādina par Dailes teātra ēkas tapšanu, aktieru ikdienu, režisoriem un teātra darbiniekiem. "Viss sākās ar Harija Liepiņa kāršu komplektu," stāsta Šterns. Pagaidām lielākais muzeja kolekcijas priekšmets ir vēsturiskās Dailes teātra ieejas durvis, ko teātrim dāvināja kolhoza "Ādaži" šefs Alberts Kauls.
Diemžēl "Dailes pili", kā jauno teātra namu bija nokristījusi tā laika prese, nepieredzēja abi tās idejiskie virzītāji – Eduards Smiļģis (miris 1966. g.) un Marta Staņa (mirusi 1972. g.). Ēkas arhitektu un projektētāju komanda laika gaitā tika papildināta, mainījās arī pats projekts. Kopumā pie projektēšanas strādāja vismaz 18 speciālisti: arhitekti Marta Staņa, Tekla Ieviņa, Imants Jākobsons, Harolds Kanders, Vera Savisko, Rūsiņš Riņķis, Ināra Maurāne, Indra Grietēna, Ināra Akolova, Alberts Vecsīlis; tēlnieki Ojārs Feldbergs un Imants Murovskis; interjera mākslinieks Andris Ramats; konstruktors Arnolds Briedis; inženieri Inta Prauliņa, Olita Veisberga, Juris Ozoliņš, Jānis Karlštrēms.
Marta Staņa (foto: Latvijas Arhitektūras muzeja arhīvs) un Eduards Smiļģis pie teātra ieejas Lāčplēša ielā 1965. gadā (foto: Gunārs Binde, Dailes teātra arhīvs).
Šodien Dailes teātris ir lielākais profesionālais Latvijas repertuārteātris, kur izrādes notiek trijās zālēs (lielajā zālē ir līdz 980 sēdvietām, mazajā – 197 sēdvietas, kamerzālē – līdz 83 sēdvietām). Savu oficiālo atzinību ir sagaidījusi arī teātra ēka ­– kā spilgts pagājušā gadsimta 60. gadu internacionālā funkcionālisma (padomju modernisma) arhitektūras paraugs tā iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un ir viena no Latvijas Kultūras kanona vērtībām.
Programma tapusi ietvaros

Projekta ''Dailes teātris 100"' veidotāji: saturs – Osvalds Zebris, foto – Kārlis Dambrāns, video – operatori Rita Bērziņa un Andrjus Jaņuns, montāža – SIA "Entuziasti Digital" (Ernests Bērziņš un Kristaps Mozgirs), dizains – Oskars Dreģis un Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāji – Marta Cīrule (DELFI) un Marko Rass (Dailes teātris).
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.