Padomju laiks Latvijas vēsturē ir sarežģīts, joprojām pretrunu un līdz galam neizrunātu jautājumu pilns. Komunisms palika neuzcelts, plānveida ekonomika dzīvē nedarbojās, un vienlīdzīgā labklājība visiem tā arī nekad neiestājās. Tomēr cilvēki dzīvoja, radīja un cēla. Tā laika ražojumus, dizainu un arhitektūru nevaram aizslaucīt kā nebijušus. Tā ir daļa no mūsu vēstures, tomēr nedrīkstam to apaudzēt ar nostalģiju un romantizēt. Rakstu sērijā "Mantojums" "Delfi" pētīja un revidēja padomju laika dizaina un arhitektūras atstāto, kas joprojām ir daļa no mūsu ikdienas.
Šī darba idejas aizmetnis bija mūsu igauņu kolēģu projekts par Staļina laika arhitektūru Tallinā. Ja mūsu kaimiņu galvaspilsētu vispirms asociējam ar viduslaikiem raksturīgajiem vecpilsētas mūriem vai pēdējās desmitgadēs ar oriģinālām un laikmetīgām jaunajām pilsētas centra celtnēm, tad "Delfi.ee" žurnālistu veikums atklāja, ka arī no sarežģītā un sāpīgā 40. gadu beigu un 50. gadu sākuma perioda Tallinā ir ievērības cienīgs arhitektūras mantojums. Turklāt – joprojām klātesošs un teju ikviena tallinieša lietots. To apliecināja arī lasītāju atsaucība – 2020. gadā tas bija viens no lielākajiem mūsu kolēģu vizuālās stāstniecības hitiem. Projekts igauņu valodā atrodams šeit.
Šī darba idejas aizmetnis bija mūsu igauņu kolēģu projekts par Staļina laika arhitektūru Tallinā. Ja mūsu kaimiņu galvaspilsētu vispirms asociējam ar viduslaikiem raksturīgajiem vecpilsētas mūriem vai pēdējās desmitgadēs ar oriģinālām un laikmetīgām jaunajām pilsētas centra celtnēm, tad "Delfi.ee" žurnālistu veikums atklāja, ka arī no sarežģītā un sāpīgā 40. gadu beigu un 50. gadu sākuma perioda Tallinā ir ievērības cienīgs arhitektūras mantojums. Turklāt – joprojām klātesošs un teju ikviena tallinieša lietots. To apliecināja arī lasītāju atsaucība – 2020. gadā tas bija viens no lielākajiem mūsu kolēģu vizuālās stāstniecības hitiem. Projekts igauņu valodā atrodams šeit.
Nākamais impulss nāca tepat, Latvijā, pretnostatot divus pavisam atšķirīgus viedokļus par vienu un to pašu ēku. "Komunisma rēgs," teica kultūras ministrs. "Modernisma pērle," atbildēja arhitekti. Protams, runa ir par bijušo Centrālkomitejas ēku Elizabetes ielā 2, kuru 2020. gada vasarā tika lemts nojaukt, lai tās vietā celtu tik ilgi gaidīto Nacionālo koncertzāli, un kuru tik spēji metās aizstāvēt grupa arhitektu, mudinot novērtēt padomju gadu arhitektu radīto.
Novērtēt savu vecāku un vecvecāku trauku skapjos glabātās servīzes 2020. gada rudenī aicināja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. "Arī tādas lietas kā ikdienā un svētkos lietojamie trauki ir mūsu kopējais kultūras mantojums," savā uzsaukumā rakstīja NKMP. Vispirms Rīgas porcelāna rūpnīcas ražojumus novērtēja igauņu, somu un krievu kolekcionāri, un tas lika citām acīm paskatīties uz tiem arī pašiem.
Šie visi bija iemesli palūkoties uz mūsu kopīgo pagātni, kur greizos ekonomiskos un ideoloģiskos apstākļos tapa gan sava laika dizaina un arhitektūras šedevri, gan traģikomiski plānveida strādāšanas brāķi.
Kopumā rakstu sērijā "Mantojums" tapa pieci stāsti, kas, protams, aplūko tikai nelielu daļu no tās dizaina un arhitektūras bagāžas, kas veido daļu mūsu vēstures. Stāsts par reiz visā Padomju Savienībā slaveno Rīgas porcelānu tapa ciešā sadarbībā Rīgas Porcelāna muzeju, kas ir tiešs Rīgas porcelāna rūpnīcas muzeja mantinieks. Tāpat sadarbībā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju pētījām dzintara fenomenu Padomju Latvijas dizainā, savukārt no industriālā dizaina aplūkojām pašmāju mopēdus un RAF ražojumus.
Arhitektūrā izvēlējāmies divus periodus. Vispirms – 40. gadu otro pusi un 50. gadu sākumu, kad tapa arhitektūra, kas iemantojusi apzīmējumu "Staļina baroks". Tiesa, raksta tapšanas gaitā atklājām, ka tāda īsta "Staļina baroka" mums nemaz nav. Otrs periods – 70. gadi un vienmuļais padomju modernisms – atklāja sava laika izsmalcinātības meklējumus arī pavisam ikdienišķās, labi zināmās ēkās.
"Padomju gados Latvijā bija brīdis, kad dzintars bija it visur. Pavisam iespējama bija situācija, ka vīrietis vārdā Dzintars, sasmaržojies ar "Dzintara" smaržām, klausījās radiolā "Dzintars" kora "Dzintars" koncertu. Šāda dzintara daudzināšana gandrīz ikvienā dzīves jomā bija daļa no Padomju Latvijas identitātes meklēšanas. Bet dzintars jau neparādījās tikai pēc Latvijas okupācijas. Šajā rakstā es cenšos noskaidrot, kā no vienkārša priežu sveķu veidojuma, kas rotāja tautumeitas, mēs nonācām līdz vienam no Padomju Latvijas "seju" veidojošiem stūrakmeņiem," Viesturs Radovics, "Delfi" žurnālists.
"Kad pirmoreiz gaisā uzvirmoja ideja par rakstu sēriju, kas būs veltīta padomju dizaina mantojumam, man uzreiz bija skaidrs, ka vēlos rakstīt par Latvijā ražotajiem mikroautobusiem "Latvija" un "Sarkanās zvaigznes" mopēdiem. Kāpēc? Pirmkārt, ar abām šīm reālijām mani saista personīgas atmiņas (un nešaubos, ka arī daudzus citus laikabiedrus). Šķiet, ka pirmoreiz no dzimtās Liepājas uz Rīgu agrā bērnībā braucu tieši sniegbaltā "rafiņā" – tas bija 90. gadu sākums, kad ārzemju mikroautobusi vēl nebija tik lielā skaitā savairojušies uz Latvijas izdangātajiem ceļiem. Bet mokiks "Delta" bija mans pirmais personīgais motorizētais transportlīdzeklis, ko nopirku par svētkos sadāvināto naudu no kāda klasesbiedra drauga. Lai arī mopēds vairāk gulēja izjaukts garāžā, nekā brauca, tās bija neizdzēšamas emocijas.
Otrkārt, man gribējās pašam atklāt, kas tad "lācītim vēderā". Kā tapa šie braucamrīki, kurš tos radīja, un kāpēc 90. gadu beigās pienāca šo ražotāju bēdīgais gals? Taisnība būs tiem, kas teiks, ka gan RAF, gan "Sarkanās zvaigznes" vēsture jau izmalta krustu šķērsu, un tomēr šķita svarīgi vēlreiz atgriezties pie mūsu padomju perioda autorūpniecības vēstures, kas ilustrē gan lieliskus sasniegumus – tieši dizaina jomā –, gan mūžīgās padomju rūpniecības ķibeles, kuras saistībā ar kvalitāti un slikto konkurētspēju uz pasaules fona neizpalika arī mūsu ražotājiem. Tomēr varam lepoties ar saviem "rafiņiem" un "rīgām", jo labākais šajos transportlīdzekļos – to pievilcīgais izskats – ir mūsu dizaineru un konstruktoru sasniegums. Bet pārējais lai paliek vēsturē," "Delfi" žurnālists Aivars Madris.
Andris Kārkluvalks, "Delfi" žurnālists: "Staļina laikā Rīgā bija iecerētas dramatiskas pārmaiņas. "Piemēram, bija iecerēts, ka, sākot no Akmens tilta, plašai joslai jāiet cauri Vecrīgai, jānojauc Brīvības piemineklis un tad maģistrālei jāturpinās pa tagadējo Brīvības ielu līdz Juglai. Šai šķērssvītrai pār pilsētu bija arī jāpāršķeļ vecais mantojums, jāiznīcina visa līdzšinējā struktūra," intervijā "Delfi" pastāstīja mākslas kuratore un kritiķe Maija Rudovska, kura padziļināti pētījusi padomju laika arhitektūru. Tomēr staļinisma arhitektūras piemēri pazīstami arī ar kvalitāti. Ēku būvniecībā pārsvarā izmantoti dārgi materiāli, un liela daļa eksterjera un interjera detaļu ir roku darbs. Dzīvojamās ēkas pilsētu maģistrāļu tuvumā galvenokārt būvētas nomenklatūras pārstāvjiem, un tajās ir greznas koptelpas, kā arī salīdzinoši plaši dzīvokļi ar lieliem logiem."
Visi sērijas raksti pieejami "Delfi Plus" abonentiem.
Novērtēt savu vecāku un vecvecāku trauku skapjos glabātās servīzes 2020. gada rudenī aicināja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. "Arī tādas lietas kā ikdienā un svētkos lietojamie trauki ir mūsu kopējais kultūras mantojums," savā uzsaukumā rakstīja NKMP. Vispirms Rīgas porcelāna rūpnīcas ražojumus novērtēja igauņu, somu un krievu kolekcionāri, un tas lika citām acīm paskatīties uz tiem arī pašiem.
Šie visi bija iemesli palūkoties uz mūsu kopīgo pagātni, kur greizos ekonomiskos un ideoloģiskos apstākļos tapa gan sava laika dizaina un arhitektūras šedevri, gan traģikomiski plānveida strādāšanas brāķi.
Kopumā rakstu sērijā "Mantojums" tapa pieci stāsti, kas, protams, aplūko tikai nelielu daļu no tās dizaina un arhitektūras bagāžas, kas veido daļu mūsu vēstures. Stāsts par reiz visā Padomju Savienībā slaveno Rīgas porcelānu tapa ciešā sadarbībā Rīgas Porcelāna muzeju, kas ir tiešs Rīgas porcelāna rūpnīcas muzeja mantinieks. Tāpat sadarbībā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju pētījām dzintara fenomenu Padomju Latvijas dizainā, savukārt no industriālā dizaina aplūkojām pašmāju mopēdus un RAF ražojumus.
Arhitektūrā izvēlējāmies divus periodus. Vispirms – 40. gadu otro pusi un 50. gadu sākumu, kad tapa arhitektūra, kas iemantojusi apzīmējumu "Staļina baroks". Tiesa, raksta tapšanas gaitā atklājām, ka tāda īsta "Staļina baroka" mums nemaz nav. Otrs periods – 70. gadi un vienmuļais padomju modernisms – atklāja sava laika izsmalcinātības meklējumus arī pavisam ikdienišķās, labi zināmās ēkās.
"Padomju gados Latvijā bija brīdis, kad dzintars bija it visur. Pavisam iespējama bija situācija, ka vīrietis vārdā Dzintars, sasmaržojies ar "Dzintara" smaržām, klausījās radiolā "Dzintars" kora "Dzintars" koncertu. Šāda dzintara daudzināšana gandrīz ikvienā dzīves jomā bija daļa no Padomju Latvijas identitātes meklēšanas. Bet dzintars jau neparādījās tikai pēc Latvijas okupācijas. Šajā rakstā es cenšos noskaidrot, kā no vienkārša priežu sveķu veidojuma, kas rotāja tautumeitas, mēs nonācām līdz vienam no Padomju Latvijas "seju" veidojošiem stūrakmeņiem," Viesturs Radovics, "Delfi" žurnālists.
"Kad pirmoreiz gaisā uzvirmoja ideja par rakstu sēriju, kas būs veltīta padomju dizaina mantojumam, man uzreiz bija skaidrs, ka vēlos rakstīt par Latvijā ražotajiem mikroautobusiem "Latvija" un "Sarkanās zvaigznes" mopēdiem. Kāpēc? Pirmkārt, ar abām šīm reālijām mani saista personīgas atmiņas (un nešaubos, ka arī daudzus citus laikabiedrus). Šķiet, ka pirmoreiz no dzimtās Liepājas uz Rīgu agrā bērnībā braucu tieši sniegbaltā "rafiņā" – tas bija 90. gadu sākums, kad ārzemju mikroautobusi vēl nebija tik lielā skaitā savairojušies uz Latvijas izdangātajiem ceļiem. Bet mokiks "Delta" bija mans pirmais personīgais motorizētais transportlīdzeklis, ko nopirku par svētkos sadāvināto naudu no kāda klasesbiedra drauga. Lai arī mopēds vairāk gulēja izjaukts garāžā, nekā brauca, tās bija neizdzēšamas emocijas.
Otrkārt, man gribējās pašam atklāt, kas tad "lācītim vēderā". Kā tapa šie braucamrīki, kurš tos radīja, un kāpēc 90. gadu beigās pienāca šo ražotāju bēdīgais gals? Taisnība būs tiem, kas teiks, ka gan RAF, gan "Sarkanās zvaigznes" vēsture jau izmalta krustu šķērsu, un tomēr šķita svarīgi vēlreiz atgriezties pie mūsu padomju perioda autorūpniecības vēstures, kas ilustrē gan lieliskus sasniegumus – tieši dizaina jomā –, gan mūžīgās padomju rūpniecības ķibeles, kuras saistībā ar kvalitāti un slikto konkurētspēju uz pasaules fona neizpalika arī mūsu ražotājiem. Tomēr varam lepoties ar saviem "rafiņiem" un "rīgām", jo labākais šajos transportlīdzekļos – to pievilcīgais izskats – ir mūsu dizaineru un konstruktoru sasniegums. Bet pārējais lai paliek vēsturē," "Delfi" žurnālists Aivars Madris.
Andris Kārkluvalks, "Delfi" žurnālists: "Staļina laikā Rīgā bija iecerētas dramatiskas pārmaiņas. "Piemēram, bija iecerēts, ka, sākot no Akmens tilta, plašai joslai jāiet cauri Vecrīgai, jānojauc Brīvības piemineklis un tad maģistrālei jāturpinās pa tagadējo Brīvības ielu līdz Juglai. Šai šķērssvītrai pār pilsētu bija arī jāpāršķeļ vecais mantojums, jāiznīcina visa līdzšinējā struktūra," intervijā "Delfi" pastāstīja mākslas kuratore un kritiķe Maija Rudovska, kura padziļināti pētījusi padomju laika arhitektūru. Tomēr staļinisma arhitektūras piemēri pazīstami arī ar kvalitāti. Ēku būvniecībā pārsvarā izmantoti dārgi materiāli, un liela daļa eksterjera un interjera detaļu ir roku darbs. Dzīvojamās ēkas pilsētu maģistrāļu tuvumā galvenokārt būvētas nomenklatūras pārstāvjiem, un tajās ir greznas koptelpas, kā arī salīdzinoši plaši dzīvokļi ar lieliem logiem."
Visi sērijas raksti pieejami "Delfi Plus" abonentiem.