Foto: Mārtiņš Sils
Latviešu ceļotājs Mārtiņš Sils kopā ar Ģirtu Vilni šī gada februārī uzsāka ekspedīciju Austrālijā, kuras mērķis – ar motocikliem mērot ceļu no Melburnas līdz Latvijai. Ekspedīciju jau sākotnēji bija plānots veikt trīs daļās, ņemot vērā loģistikas jautājumus, kas jāsaplāno pāris šķērsojamo ūdens virsmu dēļ. Šobrīd pienākusi ekspedīcijas trešā, noslēdzošā kārta un Mārtiņš jau pusotru mēnesi pavada Āzijas plašumos.

Priekšā vēl diezgan garš ceļš līdz Latvijai, bet mērķis ir un paliek sākotnējais – 18. novembrī Mārtiņš kopā ar šobrīd viņam pretī no Latvijas braucošo motociklistu karavānu, ko plānots satikt pusceļā, atgriezīsies Latvijā.

Par Austrālijas posmu varējāt lasīt šeit, šeit un šeit.

Līdz 18. novembrim būs iespējams sekot līdzi tam, kā Mārtiņam gājis Āzijā. Bez pārsteigumiem neiztikt! Bet turpinājumā viņa iespaidi par piedzīvoto.

Pirmā neparastā robežas šķērsošana Āzijā

Foto: Mārtiņš Sils

Pēc kārtējās puspasaules pieveikšanas un 30 stundu mīcīšanās pa lidmašīnām un lidostām, septembra vidū sasniedzu Singapūru! Necerēti veicīgi tiku galā ar moča jautājumu – visas muitas un ostas formalitātes ātri vien nokārtoju un atlika vien doties ceļā. Mazliet Singapūras tās Čainataunā un Dauntaunā, ķīniešu dārzs ar bruņurupučiem un lietusgāzēm, kāds geokešs, kāds skolēnu uzdevums un gudrinieku jautājums, un jau pirmajā brauciena dienā devos pieveikt pirmo robežu.

Foto: Mārtiņš Sils

Sākotnējais plāns par pārbraukšanu uz Malaizijas pusi vakarpusē, manuprāt, bija gudri izplānots, ja neskaita vienu niansi, ko nebiju iedomājies. Šajā pašā laikā 100 tūkstoši strādnieku dara to pašu, ko es – ar saviem mopēdiem tie dodas no darba Singapūrā mājup uz Johor Bahru. Tā nu nācās divas stundas ar tūkstošiem mopēdistu mīcīties centimetru pa centimetram pāri tiltam, kas pieveda pie robežas punkta. Ja te esi iekļuvis, atpakaļ ceļa fiziski nav...

Malaizijas pusē viss izskatās krietni vienkāršāk, nekā superdārgajā Singapūrā (kur pat benzīns maksā gandrīz divus eiro litrā) – ātri vien man pirmajā vakarā izdevās atrast hostelīti, kur visai amizanti man ieteica zem kameras parkot mocīti, ieēdu naksnīgo Tom Yum zupiņu pie indiešiem un devos pie miera!

Loģistikas varā: kā Taizemes brīvdienas izvērtās par kaut ko ļoti foršu

Foto: Mārtiņš Sils

Lai gan, uzsākot šo trešo, noslēdzošo ekspedīcijas Melburna – Latvija posmu, biju pārliecināts, ka visi ceļojuma loģistikas trakumi ir daudz maz nokārtoti, notika tieši tā, kā šādās avantūrās mēdz būt – ik pa brīdi kaut kas pamainās, ik brīdi kāds jauns piedzīvojums. Arī šī brauciena pirmās divas nedēļas kopumā pavadu pilnīgi citādāk, nekā biju tās iedomājies no mājām izbraukdams.

Fakts, ka pie Mjanmas robežas tās šķērsošanai bija jāierodas 23. septembrī, bet tur nokļuvu tikai 3. oktobrī, to vien jau apliecina. Pati dzīve pamainīja ceļojuma plānus un deva man iespēju vairāk laika veltīt šim galam, taču, lai īstenotu sākotnējo plānu, 10 dienas būs kaut kur jāieekonomē nākamajās valstīs.

Kad biju jau ieradies Singapūrā, izdabūjis mocīti no ostas un muitām, kad biju noskaņojies ellīgam skrējienam pāris dienu laikā pāri visai Malaizijai un Taizemei, lai paspētu uz sarunāto Mjanmas grupu, kurai man jāpievienojas (jo Mjanmā vēl joprojām individuālam ceļotājam ar savu transporta līdzekli bez gida nav atļauts iebraukt), man no Mjanmas ceļojuma organizatoriem ienāca ziņa, ka ir kaut kādas problēmas ar ieceļošanas atļaujām, kuras izsniedz ministrija. Visai sešu cilvēku grupai tās ir pārceltas par pāris dienām, bet manējā vienīgā pārcelta uz 3. vai 4. oktobri. Lai vai kā stīvējos, ka maniem plāniem tas nu itin nekā neder, Mjanmas ierēdņi esot bijuši nelokāmi, un tad kā nu es gribot – varot nebraukt vispār vai tad šajos datumos.

Pirmajā brīdī biju krietni apmulsis – kaut kā nekādi man nerakstījās par labu esam bilde ar pusotras nedēļas papildu izpriecām vienatnē Taizemē tajā laikā, kad būtu diezgan strauji jādodas tālākajā ceļā, lai sasniegtu mērķus. Apsverot visādas variācijas pat par Mjanmas appeldēšanu, nekas prātīgs ātrumā nedomājās. Tad dzima doma tās nedēļas piektdienā, un jau nākamajā otrdienā man uz nelielām brīvdienām pievienojās Agnese. Taizemes brīvdienas izvērtās par kaut ko ļoti foršu tomēr. Arī tālāk plānus pabīdīju mazliet turp un šurp pa dienām, un ceru, ka visu vēl iespēšu.

Latvieši pasaulē

Foto: Mārtiņš Sils

Tā kā pirms došanās Majnmā tika iegūtas vēl 10 brīvas dienas, Taizemes iepazīšana izvērtās pat par nelielu atvaļinājumu.

Man ļoti patīk satikt tautiešus, kuri visu savu dzīvi vai vismaz daļu tās aizvada svešumā. Primāri tāpēc, ka latviešiem jāturas kopā, bet vispār jau tieši šādi es parasti daudz vairāk ko uzzinu par tām vietām, kur esmu. Cilvēki, kas te dzīvo gadiem, daudz labāk izprot, kas un kā šajā vietā notiek, kas kā izskaidrojams, kas ir jāpagaršo un kas jāapskatās. Tā noteikti ir daudz vērtīgāka informācija par tūrisma ceļvežos atrodamo, tāpēc ar savu nedēļas kompanjoni Agnesi devos apciemot sava drauga tēvabrāli Māri.

Māris jau kopš padomju laikiem ir profesionāls muzikants ar pamata specializāciju kontrabasa spēlē. Ilgus gadus pavadījis Latvijas nacionālajā simfoniskajā orķestrī, padsmit gadus atpakaļ uzaicināts pakonsultēt taizemiešus par to, kā jāveido kārtīgs orķestris. Bet toreiz, kā atbraucis, tā saņēmis vēl un vēl darba piedāvājumus un tā arī palicis šeit. Kā pats saka – tikai darba dēļ gan, jo par savu dzīves vietu viņš uzskata un vienmēr uzskatīs mūsu Latviju. Šobrīd jau daudzus gadus viņš ir profesors lielākās Taizemes augstskolas mūzikas koledžā. Kad devāmies uz Salaya pilsētiņu, kas atrodas 30 kilometrus no Bangkokas centra, tieši koledžā Māri arī satikām.

Pēc viņa vārdiem šī ir ne vien lielākā muzikāla novirziena mācību iestāde Taizemē, bet arī, iespējams, ļoti ievērojama ar savu izmēru un mācību spēkiem visas pasaules mērogā. Tad nu izmantojām iespēju un izstaigājām koledžas apkārtni, paklausījāmies studentu mūzikas spēlē un, protams, aplūkojām koledžas teritorijā nupat uzbūvēto koncertzāli ar vairāk nekā diviem tūkstošiem skatītāju vietām. Ar Māri kopīgi pavadījām jauku vakaru, izzinājām Taizemes noslēpumus no viņa stāstiem un jau nākamajā dienā devāmies vēl kādu citu Taizemes nostūrīti iepazīt.

Beidzot Mjanma un ceļu remonts, kāds nav redzēts nekur citur pasaulē

Foto: Mārtiņš Sils

Taizemes izbraukšana man nokārtojās 15 minūtēs, robežsargus un muitu apskrienot. Tam sekoja brauciens pāri Draudzības tiltam un biju Mjanmas pusē. Taču tur neko pat nevarēja uzsākt darīt, kamēr neieradās mani "draugi" no "Osuga Adventures" kompānijas, kuri man veda iebraukšanas atļauju Mjanmā un gidu.

Robežas procedūras dažbrīd ne visai saprotamā procesijā beigās paņēma kādas divas stundas un beidzot biju Mjanmā. Samērā uzreiz pārņēma sajūta, ka pēc Taizemes esmu iebraucis citā pasaulē – gan telpā, gan laikā kādu brīdi atpakaļ. Nonākot uz Mjanmas ceļiem (ja tos tā varētu saukt), man galvā saformējās salīdzinājums – iebraucot Mjanmā no Taizemes diezgan sakārtotās vides un lieliskajiem ceļiem, sajūta varētu būt, kā no mūsdienu Šveices iebraucot Padomju Savienībā un tās lauku teritorijās. Bet nav ko kritizēt jābrauc baudīt kas šajā zemē labs!

Mjanma šajā reģionā ir neliels izņēmums, kas piespieda mani atkal pārkārtoties uz ceļa labo pusi. Pēdējos vairākus mēnešus visas caurbrauktās valstis (izņemot Filipīnas, kur uz pāris dienām biju iebāzis degunu) bija kārtīgi angliskas šajā ziņā – visur tikai kreisā kustība, un jau pieradums bija izstrādājies, tāpēc Mjanmā pirmajā brīdī bija pat nedaudz jocīgi.

Ceļi! Pirmie kilometru simti, ko nobraucu Mjanmā, aizsvieda mani pagātnē. Šeit ceļu stāvoklis ir krietni sliktāks nekā mūsu Latvijā. Līdzīgi kā mums, vietām ceļš, kas skaitās asfaltēts, būtībā vairs sastāv tikai no ielāpiem. Pats sākotnējais segums praktiski vairs nav pamanāms. Ceļa remonta zonā esot, to vairs vispār par ceļu saukt negribējās – šīs vietas ar tādu vidēju enduro trasi var salīdzināt.

Foto: Mārtiņš Sils

Par ceļiem runājot, jāmin skaistums, kādu sen nebiju citviet ceļojot redzējis – bedrīšu lāpīšana Mjanmā notiek apmēram tā, kā atceros no sava bērnības laika vēl pie padomju varas labklājības. Ceļa malās uz īstiem ugunskuriem pavisam īstās bleķa mucās tiek vārīta pavisam īsta darva vai bitumens. Katrā šādā ceļa remonta vietā kādi 50 darbonīši slotām izslauka bedres, ar spainīšiem sanes šķembas un tad ar citiem spainīšiem nes un salej pa virsu šim ceļmalā sakausēto bitumu. Pēc tam, protams, ar lāpstām sablietē. Tikai kādā retajā no remonta vietām redzēju arī kādu ceļa rulli. Patiesi – šitik skaisti un primitīvi nebiju šo procesu skatījis ne Āfrikā, ne Dienvidamerikā vai Krievijas tālajos austrumos.

Tad nu pa šādiem ceļiem un ar šādiem skatiem pavadīju arī nākamās piecas dienas, kuru laikā ātri vien bija Mjanmai cauri jāizskrien, lai tomēr varētu saglabāt plānu par atgriešanos Latvijā 18. novembrī.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!