
Kā zināms, mīlestība iet caur vēderu. Arī tūristiem. Pirmās mīlas pazīmes manāmas jau uz robežas. Veikaliņā pie Iglas robežpunkta acis ņirb no šokolādes piedāvājuma – iepakojumus rotā gan tradicionālās ainas no eposa "Kalevipoegs", gan visu veidu rieksti, gan neslēpts izsmiekls – Brežņeva portrets, Kremlis un pionieris, tautumeita kareivja apskāvienos, vulgāra kundzīte ar kuplu krūtežu un pikantu dekoltē, arī ķiploki, sīpoli un karkadē ziedi... Ražotāji ļāvušies brīvam fantāzijas lidojumam uz pilnu klapi. Arī cenu ziņā – 100 grami šādu šedevru izmaksās ap 3-4 eiro.
Pa ceļam uz maršruta pirmo pieturpunktu gide Ilze Salnāja – latviete, kas atradusi laimi Igaunijā un dzīvo Tartu, – pacilāti stāsta par dabas mīlestību un tradicionālo viesmīlību viņas otrajā dzimtenē. Lielā mērā var sacīt, ka igauņiem ēst nevajagot, tik ļaujiet viņiem vērot zvērus, putnus vai pat augus. Gar piekrasti pulkiem klīst pūču, stirnu un savvaļas orhideju vērotāji ar binokļiem, fotoaparātiem un pastaigu nūjām.

Jāteic gan, ka igauņiem arī patīk labi paēst. Ja lielākās pilsētās svētki lielākoties piesaistīti vēsturiskiem notikumiem, tad laukos mēdz rīkot festivālus ar pārtikas ievirzi – ķiploku, sīpolu, gurķu, salaku, ābolu... Parasti tie notiek ražas kulminācijas laikā.
Pērnava, tās apkaime un salas tūristu piesaista ne tikai ar pludmales atpūtu, ko ierobežo gaisa temperatūra, bet arī ar dažādiem pasākumiem. Apmēram pirms desmit gadiem dažādi tūristiem potenciāli interesanti uzņēmumi – viesnīcas, restorāni, kafejnīcas, izklaides parki, saimniecības – sāka veidot iespaidīgu tīklu. Galu galā tagad, atverot mājaslapu "Flavours of Livonia Network" jeb "Livonijas garša", iespējams izveidot aizraujošu maršrutu pa Livonijas igauņu daļu.
Mūsu gide Ilze ieteica izmantot iespēju un apmeklēt kāda reģiona vai apriņķa Kafejnīcu dienas, kad reizi gadā (norises datumi atšķiras, bet parasti tie tiek gada siltākajos mēnešos) lauku ģimenes atver savus vārtus un uzņem apmeklētājus. Viesi tiek cienāti ar saimnieku gatavotu ēdienu (bieži vien tās ir pēc tradicionālām ģimenes receptēm gatavotas maltītes) un par viņu noteikto cenu (no 10 eiro par pusdienām). Noteikums – ēdienos maksimāli izmantot vietējos produktus.
Šiem pasākumiem ir nopietni sagatavošanās priekšdarbi. Organizētāji akcijas dalībniekiem rīko obligāti apmeklējumus kursus, kuros skaidro sanitārās normas, mārketingu un nodokļu sistēmas nianses. Praksē pierādījies, ka visi ir apzinīgi un rūpējas par kopējo imidžu. Visā pastāvēšanas laikā no viesiem nav saņemta neviena sūdzība vai ziņa par kādām problēmām. 90 procenti viesu ir vietējie, no tuvējiem apriņķiem. Tūristi biežāk dodas uz vietām, kur līdztekus vēderpriekiem piedāvā kādas ekstras: ekskursijas, koncertus, izklaides bērniem, stāstus par vēsturi...
Ilze nosmej, ka apmēram pusē šo mājas kafejnīcu visejošākais ēdiens ir burgeri.

Netālu no Pērnavas atrodas Tammes dāzrniecība, kur dzimtas īpašumā saimnieku Heli Veidenhofa. Savulaik viņas vecvectētiņš tika izsūtīts un mājā uz dzīvi apmetās svešinieki, kas vēlāk īpašumu pārdeva. Kad restitūcijas procesā saimniecību atdeva tās vēsturiskajiem īpašniekiem, viņi nolēma atgūt vien daļu – bijušos iemītniekus projām nedzina, jo viņi taču bija pirkuši māju par sūri grūti krātu naudu. Tā tika iemantoti pasaulē labākie kaimiņi un palīgi.
Taciņu uz plaukstošo garšaugu, ārstniecības zālīšu un eksotisko augu dārzu tūristi iemina jau 2008. gadā. Apmeklētāju plūsma kopš tā laika nemazinās. Pat septembra beigās Geli nevar sūdzēties par pārāk mierīgu dzīvi. Piemēram, mūsu viesošanās reizē pie Heli bija atbraukuši 16 japāņi un 39 tūristi no Latvijas. No maija līdz oktobrim garšaugu dārzu apmeklē ap 1000 tūristu.



Jautājam, vai Heli produkciju var nopirkt aptiekās, Heli nogroza galvu. Tur kvalitāte neesot nepieciešama, viņi gribot pirkt tā, lai varētu pārdot desmitkārt dārgāk. Tādēļ savu produkciju Heli realizē pati – internetā un veikaliņos, arī Tallinas lidostā. Pēdējos gados viņas produkti kļuvuši par iecienītu korporatīvo dāvanu. Saimniecības mazajā bodītē var nopirkt apmēram 50 dažādus produktus – garšaugus, ievārījumu, tējas.
Heli mīļuprāt dalās ar sēklām un stādiņiem. Viņa nebaidās no konkurences, jo šis bizness ir pārāk ķēpīgs.

Igaunijā ir apmēram 15 vīna darītavu, kas brūvē savus dzērienus no vietējām ogām un augļiem. Lielākā atrodas Pootsi muižā. Nopelnot ar pārtikas krājumu piegādēm kuģotājiem, 1939. gadā Marko Polsdama vectētiņš muižu atpirka no barona Meizela. Divus gadus vēlāk viņš tika izsūtīts un ceļā uz Sibīriju nošauts. Izcietusi izsūtījumu, sieva ar diviem bērniem atgriezās dzimtenē un pārcēlās uz Tartu, lai neviens nezinātu viņas pagātni.

1989. gadā Marko absolvēja Tartu Universitāti, kļūstot par finanšu un kredītu ekspertu, bet kādu laiku vēlāk kopā ar tēvu atgriezās dzimtas īpašumā. Padomju gados muižas mājā atradās skola, kuras vajadzībām ēka tika pamatīgi pārbūvēta. Marko vienmēr, cik vien sevi atceras, gribējis darīt vīnu, bet līdzekļus starta kapitālam un ēkas remontam nopelnījis ar riekstiem. Viņam izdevās arī kā pirmajam ienākt Latvijas tirgū – tieši viņa tirdzniecības ratiņi ar riekstiem garšvielās un medū atrodas uz Jomas ielas Jūrmalā.


