PROJEKTU ATBALSTA KOMFORTS
Plusi un mīnusi: kādu kanalizācijas sistēmu izvēlēties
Foto: Shutterstock
Rakstā izmantoti "Komforts" publicitātes attēli
Kanalizācijas sistēma ir pašsaprotama mūsdienu mājas nepieciešamība. Tomēr tikai retais pievērš tai uzmanību, pērkot īpašumu vai sapņojot par mājas būvi iegādātajā zemesgabalā. Par to, kā izvēlēties savai teritorijai, mājai un vajadzībām atbilstošāko sistēmu, konsultāciju lūdzām uzņēmuma "Komforts" notekūdeņu un kanalizācijas ekspertam Jānim Krauklim.
Mājokļa celtniecības, labiekārtošanas vai atjaunošanas darbi ir ilgs, laiku un zināšanas prasošs process. Kanalizācija, apkure, ūdensapgāde, ventilācija un santehnikas izvēle – ar ko sākt? Ko ņemt vērā un kādas kļūdas nepieļaut? To noskaidrosim kopā ar "Komforts" ekspertiem.
Par projektu
Eksperts skaidro, ka tajos gadījumos, kad īpašumu var pieslēgt centralizētajam kanalizācijas tīklam, galvas lauzīšana atkrīt, jo agrāk vai vēlāk tas noteikti tiks prasīts. Savukārt, ja šāda iespēja nepastāv, paveras dažādi varianti. Tiesa, pirmkārt jānoskaidro, kas konkrētajā teritorijā vispār ir atļauts, un tad atbilstoši budžetam var pieskaņot arī savas vēlmes.

Gan rekonstruējot, gan būvējot jaunu māju, nepieciešamas atļaujas – arī kanalizācijas sistēmas izbūvei jāizņem būvatļauja un rakšanas atļauja, iespējams, tā jāpievieno lielākam būvprojektam. Diemžēl līdz šim daudz kas ir taisīts bez atbilstošas dokumentācijas, stāsta Krauklis. Pērkot īpašumu, protams, pircēju acīs daudz svarīgāki ir citi mājas aspekti, tādēļ vairums par nesakārtotu dokumentāciju uzzina tikai pēc īpašuma iegādes. Attiecīgi daudziem jaunajiem īpašniekiem mājas kanalizācijas sistēmas sakārtošana kļūst par būtisku un nereti tūlītēju sāpi.
Līdzšinējās sistēmas sakārtošana
Pamatā nākas saskarties ar divu veidu "mantojumiem", stāsta uzņēmuma "Komforts" eksperts, pie kura šādās situācijās ierasti vēršas. "Viens ir pirms vairākām desmitgadēm pie māju ārsienām izbūvētās sausās tualetes. To bedres daļēji iziet ārpus ēkas, kur liekajam šķidrumam jāiesūcas zemē," viņš stāsta, "tas noteikti ir jāaizmirst – ir 21. gadsimts, ejam līdzi laikam. Tas neatbilst nekādām normām, turklāt mēs paši domājam aizvien zaļāk un diez vai gribam, lai mums pagalmā laiku pa laikam parādās kādi ziepjūdeņi vai smakas." Viņš skaidro, ka pat tad, ja grunts ikdienā kanalizāciju spēj aizvadīt, lielākā pieplūde un attiecīgi arī pārplūde ierasti ir tad, kad notiek kādi lielāki pasākumi un sanāk vairāk cilvēku, tiek darbinātas trauku mašīnas. "To neviens nevēlas piedzīvot," viņš norāda.

Otrs, ļoti bieži Latvijā sastopams gadījums ir dokumentāli nesakārtotas sistēmas esamība gan senākām, gan pavisam svaigi uzceltām mājām. Visbiežāk labākais variants ir apsekot un gan tehniski, gan juridiski savest kārtībā kanalizācijas sistēmu. Lieliski, ja zināms ražotājs un attiecīgi iespējama tā konsultācija. Savlaicīga sistēmas sakārtošana ļaus ietaupīt līdzekļus un laiku.

Diemžēl klasiska problēma ir kanalizācijas sistēmu neatbilstība vietējās pašvaldības un teritorijas noteikumiem. Pat mājas nodošana ekspluatācijā vēl nenozīmē, ka kanalizācijas sistēma tiem atbilst. Par to var konsultēties, pirmkārt, pie kaimiņiem, kuri, visticamāk, ar to jau saskārušies, kā arī, protams, pašvaldībā. Speciālists norāda, ka šajā ziņā lielākā skaidrība ir Rīgā, kur ir stingrākās prasības un attiecīgi mājas īpašniekiem nav daudz variantu, bet citās pašvaldībās pārraudzība var ļoti atšķirties. Tendence gan ir skaidra. Krauklis uzsver, ka zaļā domāšana sabiedrībā kļūst tikai populārāka un līdz ar to palielinās arī to pašvaldību skaits, kuras ne tikai prasa uzstādīt bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, bet arī slēgt līgumu ar sertificētu to apkalpotāju.
Jaunas sistēmas izvēle
Arī jaunas kanalizācijas sistēmas izbūves plānošana jāsāk ar konkrētās teritorijas prasību un noteikumu iepazīšanu. "Šobrīd šī joma ir gana sakārtota, lai neriskētu ar nelegālu būvniecību. Adrenalīnu tomēr var gūt kaut kur citur," norāda Krauklis. Tālāk jau konkrētu veidu nosaka mājas plānošanas arhitektūras uzdevums un tehniskie noteikumi, kur cita starpā minēts arī notekūdeņu aizvades veids. Piemēram, Rīgā faktiski ir iespējams viens variants, skaidro eksperts, kamēr citās pašvaldībās vēl pastāv dažādas variācijas iespējas.

Tādā gadījumā izvēle pamatā ir atkarīga no plānotā budžeta, paredzamajiem ilgtermiņa izdevumiem un paša zemesgabala. Pamatā izšķiršanās būs starp trim kanalizācijas sistēmu veidiem – rezervuāriem, septiķiem un bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām.

Katram no tiem cenu diapazonu nosaka funkcionalitāte, dizains un tehnoloģiju specifika. Viena sistēma var prasīt lielāku zemes platību, citai ražotājs dod ilgāku darba garantiju, nemanāmāku vai slēdzamu vāku vai pat attālinātu vadīšanu, bet tas jau lielā mērā ir pasūtītāja gaumes un sirdsmiera jautājums.
Izsmeļami rezervuāri
dārgākais ilgtermiņā
mazākais ieguldījums
vienkārša apkope
bieža apkope (asinizācijas pakalpojums)
Mazāko tūlītējo laika un finanšu ieguldījumu prasa izsmeļama rezervuāra izveide. Visbiežāk izsmeļamu rezervuāru uzstādīšanu izvēlas tajos gadījumos, kad teritorijā spēkā esošie normatīvi to paredz kā vienīgo iespējamo kanalizācijas risinājumu.

"Vienlaikus tas ir visdārgākais risinājums ilgtermiņā, jo prasa regulārus asenizatora pakalpojumus. Izmaksu ziņā kosmoss, ja tādu plāno ģimenes dzīvojamai mājai," atzīmē Krauklis. Lai spētu aplēst izmaksas ilgtermiņā, eksperts aicina iepazīties ar mājas apkārtnē pieejamajiem asenizācijas pakalpojumiem – gan to cenu, gan iespējamo regularitāti. Abi šie aspekti dažādos Latvijas reģionos ievērojami atšķiras. Tieši izvešanas pakalpojumu dārdzības dēļ šādu risinājumu labprātīgi vēl var apsvērt brīvdienu mājā, kur nepavada daudz laika. Bet, ja šādā atpūtas oāzē ir arī vanna, kas var nozīmēt rezervuāra mirklīgu papildināšanu par 200 līdz 600 litriem, labāk tomēr lūkoties pēc citiem variantiem.
Rezervuārs var būt lieliska pagaidu izvēle! Ja sākotnēji ieguldījumus prasa citas būvniecības ieceres, ir iespējams izmaksas sadalīt. Piemēram, sākumā atļauties zemes darbus, lai ieraktu tvertni. Savukārt vēlāk iztīrītā mucā jau var ievietot bioloģiskās attīrīšanas iekārtu.
Regularitāte un iespējamais izsūknējamās kanalizācijas apjoms var būt noteicošie aspekti arī tvertnes izmēra izvēlē, jo, ierīkojot pārāk mazu rezervuāru, aka var pārplūst, vēl pirms iespējama nākamā izvešana. Ja asenizācijas pakalpojumi ir ērti pieejami, rezervuāra izmēra izvēli var noteikt arī plānotais cilvēku daudzums jaunbūvējamajā mājā un saimes ūdens lietošanas paradumi. "Var vadīties gan pēc būvnormatīviem, gan, ja ir ūdens skaitītājs, pēc tā, cik daudz ūdens mājā ienāk. Nekur jau tas nepazūd," vienkāršo aprēķina principu skaidro speciālists. Viņš norāda, ka obligāti jāierēķina arī rezerve.
Eksperts brīdina! Pieredzēti gadījumi, kad, izmantojot pasūtītāja nezināšanu, negodprātīgs būvnieks mājas īpašniekam lētākā izsmeļamā rezervuāra vietā pārdod septiķi. Rezultātā sistēma izmaksā dārgāk, turklāt pie projekta nodošanas pastāv risks, ka inspektors, tvertnē pamanot izplūdes caurumu, to nepieņems.
Vērā ņemams apstāklis pie tvertnes izvēles ir arī zemesgabala izmērs – lai gan tās nav grandiozas, nelielos pleķīšos pat četrus vai sešus metrus garas tvertnes ierīkošana var izrādīties izaicinājums. Dažādiem ražotājiem ir dažādi dizaina risinājumi – lielāks diametrs, piemēram, noteiks, ka tās būs īsākas.
Septiķi
infiltrācijas sistēmas ar laiku aizaug
ilgtermiņā lēti
dabai nedraudzīgākais variants
Septiķis ir vienkārša mehāniskas un bioloģiskas attīrīšanas iekārta, no kuras attīrītais ūdens ir novadāms vienīgi gruntī, veidojot infiltrācijas jeb iesūcināšanas lauku. Lai gan lētākas, šādas sistēmas kopumā tiek uzskatītas par dabai nedraudzīgāko kanalizācijas sistēmas variantu, un attiecīgi, augot prasībām, daudzviet vairs netiek ļauta tādu izbūve.
Eksperts pievērš uzmanību! Septiķi gadiem bija populārākā kanalizācijas sistēma, bet tas ir mainījies. Faktiski jaunajos projektos septiķi vairs sastopami tikai lauku teritorijās vai brīvdienu mājās ar neregulāru ūdens patēriņu. Pašvaldības nozarei pievērš aizvien lielāku uzmanību, un jau sen spēkā esošo saistošo noteikumu izpildes uzraudzība kļuvusi aktīvāka.
Gluži kā izsmeļama rezervuāra gadījumā, arī septiķa apkalpošanā regulārās izmaksas veido asenizatora pakalpojumi. Sistēmas izmēru izvēlas atbilstoši plānotajam iedzīvotāju skaitam ēkā, lai izsūknēšanu varētu īstenot vidēji reizi ceturksnī vai pusgadā. Papildus nelielas izmaksas ilgtermiņā veido lielveikalos nopērkamās sausās baktērijas, kuras paātrina notekūdeņu attīrīšanu. Tāpat jārēķinās, ka septiķa infiltrācijas lauks diemžēl ar laiku aizaug ciet. Uzņēmuma "Komforts" speciālists norāda, ka tam jāseko līdzi, bet vidēji tā kalpošanas laiks ir līdz desmit gadiem.

"Tradicionāli septiķi veidoja divi grodi, no kuriem pirmajā nosēdās smagākā notekūdeņu daļa, bet otram nebija dibena – viss šķidrums aiztecēja zemē –, bet sūknēja tikai tad, kad abi bija pilni. Nu jau labu laiku septiķis ir rezervuārs ar trim kamerām, kurā arī notiek kanalizācijas ūdeņu attīrīšana."
Var zaļāk! Salīdzinoši jauna tehnoloģija ir septiķis ar biofiltru. "Tajā ir tehnoloģiski paredzēta telpa, kurā baktērijas dzīvo koncentrētāk, nodrošinot paaugstinātu attīrīšanu," skaidro Krauklis, "ja tradicionāli septiķis nodrošina 20–30% attīrīšanu, tad ar biofiltru notekūdeņi tiek attīrīti par 50–60%. Šāds septiķis samazina arī ilgtermiņa izmaksas, jo ilgāk kalpos infiltrācijas lauks. Ja filtru regulāri izskalo ar parastu ūdeni, tas faktiski ir mūžīgs." Tā ir optimāla alternatīva, ja gribas dzīvot zaļāk, bet nav iespējams nodrošināt nepārtrauktu elektrības padevi, kāda nepieciešama bioloģiskās attīrīšanas iekārtas darbībai, vai ēka nav pastāvīgi apdzīvota.
Bioloģiskās attīrīšanas iekārtas
lielāks tūlītējais ieguldījums
zaļāk un ilgtspējīgāk
nelieli tēriņi ilgtermiņā
nepieciešams pastāvīgs elektrības pieslēgums
nepieciešams regulārs notekūdeņu pieplūdums
Bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, dēvētas arī par bioseptiķiem, gādā, ka procesa rezultātā iegūtais ūdens ir gana attīrīts, lai to droši varētu novadīt kā gruntī, tā grāvī vai jebkurā citā atklātā ūdenstilpē. Pieaugošo prasību dēļ daudzviet tās ir vienīgais iespējamais kanalizācijas sistēmas veids.

To projektēšana un ražošana Eiropas Savienībā ir stingri reglamentēta, un gatavās iekārtas saņem sertifikātus. Neskatoties uz to, arī starp bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām pastāv atšķirības, un bieži pašvaldību iekšējās prasības nosaka, kādi ir minimālie to teritorijās uzstādāmajām attīrīšanas iekārtām pieļaujamie kritēriji (piemēram, bioloģiskais slāpekļa patēriņš, ķīmiskais slāpekļa patēriņš un suspendētās vielas).

"Arī bioloģiskās attīrīšanas iekārtas pamatā veido tvertne, kurā ir katra ražotāja unikālā sistēma jeb tehnoloģija, gluži kā septiķiem ar biofiltru," skaidro Krauklis, "tomēr ir viena būtiska atšķirība. Šajā sistēmā baktērijām vēl ar kompresoru ir jāpadod gaiss, kā rezultātā attīrītais ūdens ir daudz tīrāks. Diemžēl jebkurā tvertnē gaisa pumpēšana ar kompresoru, lai tikai burbuļo, neko nedos. Šo tvertņu dizains un tehnoloģijas ir īpaši izstrādātas, lai dotu vēlamo rezultātu."
Eksperts iesaka! Lai gan ūdens izvade grāvī, ja tas īpašumam vispār iespējams, prasa mazāku ieguldījumu un ilgtermiņā ir lētāka, vairums attīrīto ūdeni tāpat izvēlas novadīt gruntī nepieciešamo saskaņojumu dēļ. Vienkāršākais ceļš ir jau ģenerālplānā izdalīt arī ūdens un kanalizācijas tīklu projektu, kurā izvadu uzreiz var paredzēt grāvī. Pēc projekta apstiprināšanas nevienam vairs nebūs pamata pārmetumiem.
Bioloģiskās attīrīšanas sistēmas izbūves izmaksas ir vislielākās, savukārt ilgtermiņā vienīgos regulāros izdevumus rada elektrība kompresoram. Tā kā tas lielākoties strādā bez pārtraukuma cauru gadu, elektroenerģijas patēriņu ir ļoti viegli aprēķināt. Tiesa, jārēķinās, ka šāds, bez pārtraukuma strādājošs, agregāts arī ar laiku ir jāremontē vai jāmaina. Dārgākie, visticamāk, arī ir kvalitatīvāki, norāda speciālists. Savukārt dzīvildzi vēl var pagarināt, izvēloties kompresoru novietot, piemēram, garāžā vai kādā tehniskā telpā, ne akā vai kastē pie tās.

Iekārtas vēl savstarpēji atšķiras pēc to darbības principa. Populārākās ir ar caurplūdes principu – cik šķidruma ietek, tik arī iztek. Diennaktī pieļaujamais caurplūdes apjoms arī ir viens no svarīgākajiem rādītājiem, izvēloties iekārtu. Te gan pastāv risks, ka pie lielas kanalizācijas pieplūdes, piemēram, pēc vannas ūdens izlaišanas no rezervuāra, var tikt izskalotas baktēriju veidotās dūņas, kuras var norobežot infiltrācijas kanālus. Sistēma tūlītēji darboties nepārstās, bet ar laiku šāds risks pastāv, stāsta speciālists. Modernākās iekārtās šī problēma atrisināta, cikliski dozējot ūdens ieplūdi. "Tas klīdina raizes, ja neplānoti var kanalizācijā uzreiz aizlaist vairākus kubikmetrus šķidruma," norāda Krauklis. Šādām iekārtām kompresoru sistēma papildināta ar vadības paneli.
Neregulāri apdzīvotām mājām! Bioloģiskās attīrīšanas iekārtas prasa regulāru ūdens pieplūdumu. Ja dzīvesveids paredz ēku periodiski uz ilgāku laiku pamest vai tajā pagaidām nedzīvo vēlāk plānotais cilvēku skaits, vērts jau uzreiz ieguldīt vairāk, lai ierīkotu sistēmu, kura noteiktu laiku var būt patstāvīga, iesaka Krauklis. Tam domātas tā dēvētās baktēriju piebarošanas sistēmas. Sistēma automātiski pārtrauks izmantot piebarošanu, līdz ko kanalizācijas ūdeņu pieplūde atbildīs sistēmai plānotajiem.
Pie uzņēmuma "Komforts" eksperta cilvēki bieži vēršas ar jautājumiem, vai kanalizācijā mājās, kurās uzstādīta bioloģiskā attīrīšanas iekārta, patiešām var liet visu. Atbilde ir – gandrīz visu. "Sadzīves ķīmija ir daļa no normas, ar ko iekārtu izstrādātāji ir rēķinājušies," viņš stāsta. Teju vienīgais izņēmums ir ļoti koncentrēta ķīmija lielā daudzumā, piemēram, vairākas pudeles tīrāmo līdzekļu, liels daudzums zilo graudiņu un gāzes katlu kondensāts. Visas šīs vielas nogalina baktērijas. "Ja tas noticis, deguns pagalmā to uzreiz pateiks. Tādā gadījumā rezervuārs būs jāizsūknē un jāsāk process no sākuma," Krauklis skaidro.
Eksperts atgādina! Jebkura sistēma prasa aprūpi no lietotāja puses. Gluži kā tas ir ar apkures katliem un ūdens filtriem, uzmanība jāpievērš arī attīrīšanas iekārtai:

  • rezervuārā un septiķī regulāri jāpārbauda līmenis;
  • septiķiem ar biofiltru ik pēc laika ar tekošu ūdeni jāizskalo filtrs;
  • bioloģiskajās attīrīšanas iekārtās jāseko līdzi dūņu daudzumam un tajās esošo filtru tīrībai, kā arī vismaz ik pārdienas jāuzmet acs kompresora darbībai;
  • reizi pa reizei jāpārbauda, vai darbojas infiltrācijas lauks, un vajadzības gadījumā tas jāskalo vai jānomaina.
Infiltrācijas sistēmas
Lietus ūdeni, kā arī attīrīto notekūdeni vairumā gadījumu efektīvi var novadīt infiltrācijas jeb iesūcināšanas laukā. To veidošanai ir ļoti dažādi varianti. Var zemē ievietot grodus, tā dēvētos infiltrācijas blokus vai tuneļus, kā arī vairākus desmitus metru garas caurules.

Visvienkāršāk ir tīrīt grodus, bet eksperts skaidro, ka praksē to reti kurš vēlas darīt. Mūsdienās populārāk ir ierakt tuneļu sistēmas un infiltrācijas kastes. Kā vienas, tā otras tiek piedāvātas savstarpēji saslēdzamos blokos. Attiecībā uz tiem speciālists norāda, ka rakšanās dziļumā lielākoties nederēs Latvijā caurmērā augstā gruntsūdeņu līmeņa dēļ. Dziļumā ierakt ir arī sarežģītāk un dārgāk, kā arī būs dārgāk sistēmu nomainīt, ja tas vēlāk būs nepieciešams.

Attīrīts nav tīrs! No kanalizācijas sistēmām, kā arī bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām izvadītais ūdens ir attīrīts, ne tīrs. Tas nozīmē, ka to var izmantot, piemēram, dārza laistīšanai, bet ne dzeršanai.
Mājokļa celtniecības, labiekārtošanas vai atjaunošanas darbi ir ilgs, laiku un zināšanas prasošs process. Kanalizācija, apkure, ūdensapgāde, ventilācija un santehnikas izvēle – ar ko sākt? Ko ņemt vērā un kādas kļūdas nepieļaut? To noskaidrosim kopā ar "Komforts" ekspertiem.
Par projektu
Projekta ''Mājas komforts” veidotāji: saturs – Andris Kārkluvalks, dizains – Oskars Dreģis, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītājs – Ēriks Radželis, mediju komunikācijas eksperte – Inese Skaraine
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.