Foto: Patriks Pauls Briķis/DELFI
Atceros, pirms desmit gadiem veidoju stāstu par jūrnieku Juri Liepu. Viņš sabiedriskā kārtā bija Liepājā izveidojis bērnu regbija komandu un ar jūrā sapelnīto naudu pats to arī stutēja. Kad vaicāju, kāpēc to dara, viņš atbildēja: "Visi izcilākie sasniegumi dzīvē rodas tad, kad kāds nolemj izdarīt vairāk, nekā no viņa tiek prasīts." Desmit gadus vēlāk Jura profesionālā karjera viņu sen kā aizvedusi prom no Latvijas, taču viņa piemēru un paustos dzīves principus ik pa laikam galvā pārcilāju. Ja pirms desmit gadiem viņa stāsts bija unikāls un netipisks, tāpēc raksta vērts, tad pa šiem gadiem līdzīgi noskaņoto fanātiķu ir savairojies tik daudz, ka sanāktu materiāls biezai grāmatai. Cilvēku attieksme pret sportu šo gadu laikā ir radikāli mainījusies. Uz labo pusi.

Protams, joprojām ir arī pa kādam, kas to nav sapratis – kas Trīs zvaigžņu balvas pasniegšanas ceremonijā neturas kājās, apgrābsta olimpietēm dibenus un bļaustās par netaisnību un izcilību. Pirms desmit gadiem tas droši vien nešķistu nekas tik ārkārtējs, bet tagad izpelnījās sporta sabiedrības (slepeno...) sašutumu. Taču – tāpat kā varoni sporta sabiedrība atstutēja pret "Hanzas perona" sienu un vēlāk aizstiepa uz taksometru, tā arī viņa federācijai sabiedrības tendences un impulsi pamazām ierāda to pašu notikumu secību. Ierāda vietu ne jau sporta veidam, bet uz medaļām par katru cenu vērstai domāšanai.

To, ka laiki ir mainījušies, arvien biežāk dzirdam arī pašu sportistu retorikā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!