Foto: Privātais arhīvs

Kad pirms pāris gadiem pie Latvijas basketbola virtuves galda sākās diskusija par amerikāņu basketbolistes Šejas Pedijas naturalizāciju, idejas oponenti no pagātnes atvilktnēm vilka laukā kādu padsmit gadus senu negatīvu piemēru. Latvijas pilsonības piešķiršana amerikāņu basketbolistam Trojam Ostleram kļuvusi par simbolu šāda valstsvienības stiprināšanas rīka bezjēdzībai. Izlases kreklu jaunizceptais Latvijas pilsonis uzvilka desmit spēlēs un kopā sameta 63 punktus. Eksperiments ar troksni izgāzās... "Es patiešām gribētu kaut tas būtu izvērties citādi," vairāk nekā piecpadsmit gadus pēc savas pēdējās spēles Latvijas valstsvienībā sarunā ar MVP atzīst pats Ostlers.

Viņš nenožēlo kļūšanu par Latvijas pilsoni, taču vēlas kaut būtu kopā ar izlases vadību apsēdies un izrunājies, atrodot veidu, kas motivētu vasarās braukt uz Latviju. "Ja būtu pateicis kā jūtos, varbūt mēs par kaut ko būtu vienojušies. Neko nenožēloju. Iespēja spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā – tas joprojām ir īpašs ieraksts manā biogrāfijā. Es tikai vēlos kaut mēs šo man piešķirto pilsonību būtu izmantojuši auglīgāk. Kaut es negatīvās emocijas būtu ne tikai krājis sevī, bet arī kādam to izstāstījis. Kāpēc to nedarīju? Daļēji vainojams mans raksturs, bet daļēji arī jaunība. Man bija grūti runāt par sievas spontānajiem abortiem un ģimenes locekļu nāvi. Neviens par to nezināja, jo es par to nesastāstīju, visu paturēju sevī. Tagad esmu nobriedušāks un spēju par to runāt, bet tolaik jutos kā ierāvies čaulā," skaidro Trojs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!