Trīs stundu garumā 34 priekšnesumos skatītāji varēja izbaudīt austrumu deju burvību: ēģiptiešu vēderdejas; tradicionālās, izteiksmīgās indiešu dejas ar stāstu; jaunā bolivudas (bollywood) stila dejas; čigānu dejas un vēderdejas ar flamenko elementiem.
Maldīgs ir uzskats, ka vēderdeju dzimtene ir Indija. To pirmsākumi meklējami senajā Ēģiptē; deja bija reliģiska rituāla sastāvdaļa: dejotājas pielūdza Dievus, lai tie dotu zemei un sievietei auglību un svētību. Deja ar laiku ir mainījusies un modernizējusies.
"Sākotnēji vēderdeju laikā sievietes reproduktīvie orgāni tika sagatavoti bērna ieņemšanai, dzemdībām vai nostiprināti pēc tām," stāsta Elīna Laube.
Grupas vadītāja Elīna Laube ir no Rīgas. Uz Iecavu viņu atvilinājusi draudzene, kas šeit dzīvo.
Kā bija pirms pieciem gadiem?
Sākumā grupa bija paliela – vairāk nekā 20 dejotājas. Nodarbības notika fitnesa klubā "Jautrais apelsīns". Gadu tur nostrādājām, pēc tam pārcēlāmies uz kultūras namu, jo mazajā zālē grūti bija kustēties un redzēt sevi spogulī. Taču pārcēlāmies jau krietni mazākā skaitā.
Bija pirmais piedāvājums piedalīties festivālā, sākām ļoti intensīvi gatavoties, vairums šo procesu neizturēja. Tās, kas palika, ir joprojām aktīvas dejotājas – sešas meitenes. No Iecavas tikai Dana, Sveta un Ilze, bet pārējās ir no Ķekavas, Vecumniekiem un Baldones puses. Nupat grupai pievienojušās vēl divas iecavnieces, tā, ka šobrīd mums ir astoņas dejotājas. Dejojam mēs divas stundas nedēļā.
Vai bieži sanāk uzstāties?
Šis ir trešais koncerts. Mums ir daudz draugu kolektīvu. Katra studija reizi gadā cenšas sarīkot koncertu, kur visi piedalāmies. Mūsu jubilejas koncertā viesojās tuvākie draugu kolektīvi. Piedalāmies arī festivālos, privātos pasākumos, bet konkursos nē. Man tas asociējas ar tirgu, kurā nopēta zirgu.
Meitenes dejo, un viņām par to ir prieks. Nav jādomā par kaut kādiem salīdzinājumiem, nav kaut kas jāpierāda. Var brīvi dejot savam priekam. Necenšamies konkurēt. Visi kolektīvi draudzējamies un veidojam tādu īpašu vidi. Tā ir cita pasaule, dzīvesstils. Skatāmies, kādi jaunumi tērpos, ko kāds jaunu izdomājis, dalāmies ar idejām, priecājamies un baudām deju kopā.
Pati vairs nedejo?
Man daudz lielāku prieku šobrīd sagādā strādāt ar grupām, nevis dejot pašai. Iecavā vadu "Amira" un Baldonē - "Farida". Kā vadītājai man ir daudz lielāks gandarījums, jo redzu, ko esmu paveikusi. Pirms uzstāšanās man vienmēr bijis milzīgs uztraukums, bet grupā dejot nevaru, jo parasti kaut ko sajaucu.
Kādēļ izvēlējies dejas?
Dejot sāku aptuveni 25 gadu vecumā. Bērni bija mazi, gribēju ar kaut ko nodarboties, bet nezināju ar ko. Aerobika mani neinteresēja. Gribēju dejot, bet partneris nepievienojās. Tad kādā brīdī man radās interese par indiešu dejām. Izlasīju avīzē sludinājumu par septiņu plīvuru dejām. Ieradoties nodarbībā, sapratu – tās taču nav indiešu dejas, bet vēderdejas! Uz kurieni esmu atnākusi!? Bet man bija neērti iet prom un tā es paliku. Man iepatikās, aizrāvos. Piedalījos vairākos festivālos, koncertos, dejoju arī solodejas.
Man patīk dejot, jo dejošana ir daļa no manas dzīves. Nevaru iedomāties, kā bez tā. Šeit ir savi cilvēki, draugi, sava pasaule. Dejā var izteikties, realizēt un pilnveidot sevi, atbrīvoties no kompleksiem un sasniegt garīgu piepildījumu, kamēr kustības palīdz nostiprināt mugurkaula un krūšu muskulatūru.
Ko saka vīrs par tavu aizraušanos?
Sākumā vīram, protams, bija grūti visu saprast un pieņemt. Bija koncerti un arī privātas uzstāšanās. Protams, bija greizsirdīgs, neizprata. Kad paņēmu līdzi, tad saprata, ko tas viss nozīmē. Tagad viņš mani mudina, lai rosos un attīstos tālāk. Protams, skatos, uz kādiem pasākumiem mani aicina. Vecpuišu ballītēs es nedejoju.
Vai esi bijusi arī Ēģiptē?
Jā, vairākas reizes. Divreiz esmu piedalījusies festivālu meistarklasēs, mācījusi dejas meitenēm, darbojusies nometnēs. Interesanti ir uz vietas saprast, kā tas viss notiek. Vienmēr kaut ko no Ēģiptes atvedu, jo mani saista ne tikai deja, bet arī ēģiptiešu dzīvesstils un mājas iekārtojums. Viena mūsu dejotāja no Ēģiptes mājā atveda pat vīru!
