"Gribējām īstu, zaļu zāli, dabīgu vidi, lai bērniņam ir kur iziet, iepazīt īsto pasauli, pasmaržot puķes pļavā, skriet basām kājām, nevis dzīvot iespiestam parciņā," stāsta Ieva. Viņa nenoliedz, ka šādas domas viņai raisījušas, gaidot Helēnu. Tai pat laikā jaunā sieviete bija arī pārliecināta, ka agri vai vēlu pārmaiņas būtu piedzīvotas. Dievs abus vedot ceļos, kuriem vienkārši jāļaujas.

"Mums te prasa: tev darbs būs?! Taču precīzāk būtu jautāt - ko darīsi, kā strādāsi, jo darīt var daudz ko. Mazsalacā ir daudz aktīvu cilvēku. Dažus jau esam iepazinuši, ir tikai jāiet un jādara," atklāj Mārtiņš, kurš jau drīzumā mazpilsētā atvers datorcentru.

Mārtiņš ir datorspeciālists, kurš Rīgā pametis, visticamāk, labi atalgotu darbu, lai ļautos jaunam dzīves izaicinājumam. Ne mazākas pārmaiņu piedzīvo Ieva - diplomēta mūziķe, kura strādājusi trīs Pierīgas mūzikas skolās par kokles pedagoģi. Kad Ieva devās bērna kopšanas atvaļinājumā, kolēģiem esot teikusi, ka viņas vieta nu brīva un ka darba dzīvē Rīgā noteikti vairs neatgriezīsies.

"Es varu strādāt par mūzikas skolotāju, ko darīju ar prieku. Taču pati esmu arī izpildītāja, bijuši koncerti, konkursi, tostarp ārvalstīs. Tomēr dzīvē ir dažādas sezonas. No bijušā man nekā netrūkst. Tieši šobrīd izdzīvoju skaistāko mirkli, kas man pieder, kopā ar manu bērniņu," teic Ieva, kura pārliecināta, ka nevis vide veido cilvēku, bet cilvēks veido vidi.

"Ja šeit esmu ieradusies ar savu kokli. Noteikti, ka tā kaut kad arī atskanēs," teic Ieva, kura jau noskaidrojusi, ka kokles klasīte pieprasīta gan Mazsalacas, gan Rūjienas mūzikas skolā un pedagogu, kurš mācītu kokles spēli, vajagot arī Valmierā.

Ieva neslēpj, ka pagaidām darba izaicinājumus nepieņem, jo vēlas ik uz soļa būt blakus meitiņai. Turklāt plānota daudz kuplāka saime.

"Mārtiņa mamma divus gadus pirms mums pārcēlās uz Mazsalacu, viņa iegādājās māju un tagad tur pīles un kaziņas. Bet mēs tomēr izvēlējāmies pirkt dzīvokli. Ar mazu bērnu tad ir vieglāk - ir gan silts ūdens un centrālā apkure. Tomēr mans sapnis ir apgūt zemes darbus. Gribas pašiem izaudzēt veselīgus burkānus, sīpolus," atzīst Ieva.

Kāds Veides var saukt par dullajiem jaunajiem latviešiem, kuri pamet ierasto, kaut arī steidzīgo un stresa pilno, bet sakārtoto rīdzinieku dzīvi, lai kļūtu par īsteniem mazsalaciešiem. Viņu pārliecība ir dzīvot tā, kā liek sirds.

"Aizvadīju skaistāko rudeni savā dzīvē. Likās ekskluzīvi, ka ar bērnu varu doties pastaigās pa Skaņā kalna takām, uz kurām citi brauc no tālienes. Rīgā neko tādu nepiedzīvotu - sēžu upes malā, putni čivina, mazulis pie krūts un skatam paveras Salaca un Eņģeļu ala. Man šī liekas daudz īstāka dzīve salīdzinājumā ar to, kā apkārt rūc mašīnas, cilvēki steidzas un vēl visas tās pilsētas smakas... No Rīgas mēs viegli šķīrāmies. Mazsalacā izbaudu, ka attiecības ar cilvēkiem ir daudz pieejamākas," uzskata Ieva.

Savukārt Mārtiņš novērtē ekonomiskos mazpilsētas dzīves aspektus, atzīstot, ka, jā, ienākumu šeit pavisam noteikti būs mazāk, bet arī izdevumu un vajadzību - nav tik daudz. "Ja pats visu neizaudzē, tad vari sarunāt cilvēku, kurš tev pārdos labu un veselīgu pārtiku, piemēram, pienu. Mēs saviem draugiem tāpēc arī stāstām, ka Mazsalaca ir skaista vieta, te ir laba dzīve un zemas cenas," atklāj Mārtiņš.

Ieva bilst, ka esot pat ģimene, kas pārcelšanos uz mazpilsētu nopietni apsver, jo arī viņiem aug bērni un Rīgā abi vecāki spiesti skriet no darba uz darbu, lai visus rēķinus varētu nomaksāt.

Veidēm plānu ir daudz. Viņi organizē jauniešu vakarus, rosās baptistu draudzē, Ieva otrdienās vada bēbīšu skolu "Lācēns" un nupat uzaicināta spēlēt kokli Mazsalacas pensionāriem.

Tavs novads vēl nav "Delfi" Novadu sarakstā? Sūti foto, raksti un informē par sava novada, pagasta jaunumiem - novados@delfi.lv! Apzināsim mūsu Latvijas novadu dzīvi kopā!