Džakartas dienasgrāmata: Uzvaru fonā raisās pārdomas par norises vietu  (1)

Patiesībā ir pat grūti aprakstīt, cik unikālas sajūtas ir būt šādā turnīrā, kurā Latvijas izlase paveica lielu varoņdarbu. Katru dienu būt tik tuvu komandai, runāt ar spēlētājiem, kuri ir ļoti atsaucīgi visiem medijiem, un redzēt šīs uzvaras atdzīvina fana sajūtu. Līdz šim pavasarim Latvijas sports bija pieradinājis, ka kaut kādā brīdī tomēr viss nostājas savās vietās – svarīgā spēlē tiek piedzīvots kāds sāpīgs zaudējums un tad vai nu noslēdzas cerības par ceturtdaļfinālu vai neizdodas kvalificēties finālturnīram. Nu jau padsmit gadus esot šajā profesijā, pie tā pierod, tāpēc tas vairs ne pārsteidza, ne radīja lielu sašutumu. Bija vienkārši jāizdara savs darbs un jāvirzās tālāk.

Latvijas hokeja izlase pēc ceturtdaļfināla pārvarēšanas maijā pamodināja šo fana sajūtu, jo tā ir jauna teritorija. Latvijas basketbolisti šajā Pasaules kausā arī ir jaunā teritorijā, tāpēc katra spēle līdz šim bijusi ar manu lielu līdzi jušanu. Taču ir interesanti – ja Francijas uzvarēšana lika lēkāt ekstāzē, tad pēc Spānijas prieks bija nedaudz citādāks, tas nāca līdz ar pārdomām, ka tas vairs nav pārsteigums. Savukārt Brazīlijas izlases sagraušana manam žoklim lika nokarāties, jo bija apziņa, ka šis viss patiešām notiek.

Ja godīgi, doties prom no Džakartas ir diezgan liels atvieglojums, vismaz no tā rajona, kurā es dzīvoju. Es negribu teikt, ka man tur ļoti nepatika, taču tas raisīja pārdomas, vai tiešām Pasaules kausa izcīņai jānotiek šādā pilsētā