Ģirts Ķesteris: jāceļ jau tā Latvijas kino latiņa!

Ja es esmu pārliecināts par to, ka režisors un scenārija autors ir pietiekami stabili, spēcīgi un atpazīstami, kāda ir gan režisore Una Celma, gan rakstniece Dace Rukšāne, tad es esmu pārliecināts, ka tas būs stāsts, ar kuru skatītājam būs iespējams identificēties. Man kā aktierim tas ir ļoti būtiski – palīdzēt šo vēstījumu nogādāt līdz skatītājam, radīt viņā piedzīvojuma sajūtu un emocijas.

Ja būtu jādomā tādās kategorijās kā Holivudas kino vai Latvijas kino, tad manī droši vien ierunātos kaut kas tāds, ko es sauktu par patriotismu. Jāceļ jau tā Latvijas kino latiņa!

Raksturo, kāds ir Andris?

Nu, tāds, kāds ir mans brālis! Tā nav nejaušība. Tā ir Rēzijas izvēle, kas ir nedaudz informēta par manu brāli. Ne jau velti manu tēlu šajā filmā sauc Andris. Viņš ir tāds cilvēks, kas absolūti un galīgi neatbilst priekšstatam par aktieri, un Andris ir ļoti attālināts no tā cilvēka, kāds esmu es dzīvē. Andrim piemīt vērtību sistēma, kas ir ļoti stabila, poētiska un radoša.

Man bija ļoti patīkami kopā ar viņu sapņot... Kopā ar viņu būt tādam vīrietim, kāds es neesmu, ar tādām rakstura iezīmēm, kādas es apbrīnoju...

Kas tev palīdzēja uztvert Andra būtību un iejusties šajā tēlā?

Tā bija Rēzija – aktrise Rēzija un sieviete Rēzija. Andra tēls bija viņas izvēle, viņas kā personāža skatījums uz cilvēkiem un vīriešiem. Tā bija arī mana paļāvība, ka viņa mācēs sajust un uzminēt šo tēlu, piemeklēt sev vēlamo vīrieša būtību, savukārt es mācēšu tāds būt.

Vai ir viegli būt tādam, kāds neesi?

Šai filmai ir sadzīvei pietuvināts žanrs – es to sauktu par drāmu, kurā pietiek vietas arī komiskiem mirkļiem un sadzīves neveiklībām, par kurām var pasmieties. Galu galā - šis ir ļoti dzīvs stāsts par to, kā ir būt sievietei vai vīrietim šodien un šeit Latvijā, tāpēc tā pavisam aizbēgt no sevis ir ļoti grūti!

Kaut kas jau šajā lomā nāk arī no manis. Distance starp mani un Andri ir vairāk tādā kā etalona līmenī - es apbrīnoju to, kāds viņš ir... To, ka viņš spēj palikt nemainīgs un līdz galam patiess savā būtībā visdažādākajos brīžos un situācijās. Ārējie apstākļi nespēj ietekmēt viņa būtību, viņa nosvērtību un rāmi poētisko garu.

Kāda ir Beatrise?

Ar Beatrisi ir tā, ka Andris viņu meklē... un turpina meklēt pat tad, kad atrod. Viņš viņu neaplido. Andrim ir svarīgi viņu iepazīt, dalīt savu dzīves nišu ar viņu... Viņam, protams, ir svarīgi viņu atrast, bet acīmredzot, vēl svarīgāk viņam ir turpināt meklēt. Viņš ir dīvains. Un arī viņa ir dīvaina. Viņi abi divi ir tik dīvaini! Katrs ar savu dzīves lauku, ar saviem spridzekļiem tajā, tomēr viņi neslēpjas. Ne viens no otra, ne no citiem. Viņi ir tādi, kādi ir.

Ja es tev tagad teiktu: "Tu esi tik dīvains! Kāpēc tu esi tik dīvains?", vai tu arī, tāpat kā filmā, vienkārši klusētu?

Redzi, veči jau nenodarbojas ar pašanalīzi. Ja vīrietim saka, ka viņš ir dīvains, vai viņš ir tāds un šitāds, viņš neiebilst. Viņš pieņem - nu, varbūt esmu... Tas arī viss.

Filmā ir epizode, kur Andris rāda Beatrisei savas mātes kapu. Uz kapa pieminekļa ir viņa mātes foto, kas patiesībā ir Rēzijas foto. Kā tu komentētu šo epizodi? Vai līdzība ar vīrieša māti sievietei būtu jāuztver kā kompliments?

Situācijas filmā ir būvētas uz paradoksiem - no vienas puses dramatiski, traģiski, no otras puses – komiski. Te ir atkal tas vecais stāsts, ka viņš savā sievietē saskata savu māti, un otrādi. No vienas puses - komplekss, no otras – dzīves sakarības un sakritības, kuras vienlaicīgi gan izraisa smaidu, gan liek aizdomāties. Man patīk šis apvienojums filmā un scenārijā. Nekas nav tā viennozīmīgi, nekas netiek paskaidrots no morāles viedokļa.

Kā noritēja sadarbība ar režisori Unu Celmu?

Una Celma ir režisore, kādu Latvijā nav daudz - viņa ir ļoti regulāra tajā, ko dara. Viņa mūs priecē ar latviešu kino, un tas nav maz. Tas ir ļoti, ļoti daudz.

Ar aktieriem Una strādā, izmantojot jau iepriekš praktizētu pieredzi, ko viņa pati dēvē par realitātes šovu. Viss notiek acu priekšā. Scenārijs šajā gadījumā tiek izmantots tad, ja nonākam bezceļā. Arī šīs filmas scenārijā mēs atļāvāmies improvizēt. Katrs mirklis, katrs brīdis ir tik ļoti vienreizējs, ka nav iespējams vairākas reizes atkārtot vienu epizodi, nezaudējot īstumu. No aktiera tas prasa lielu koncentrēšanos. Būtisks ieguldījums filmā ir arī operatora Jāņa Eglīša rokraksts, kas jau vien ir zelta vērts. To mēs saucam par kadra kultu.

Cik lielā mērā Una kā režisore ierobežo jūsu vēlmi improvizēt?

Kā jebkuram režisoram, kurš uzņemas lielu projektu, viņai ir īpašs atbildības statuss tajā visā, līdz ar to viņai ir visas tiesības mūsu brīvās izpausmes koriģēt. Tas brīžiem ļauj viņai būt neiecietīgai, ļauj būt sievietei, ļauj būt vājai un neaizsargātai, faktiski – tas ļauj viņai būt tādai, kāda viņa ir.

Esmu pamanījis, ka Unas filmās centrā ir sieviete, un tā tas ir arī šajā filmā. Protams, ka viņa kā sieviete runā par sev tīkamām vai ļoti sasāpējušām tēmām. Viņas filmās izpaužas tās lietas, kas viņu sāpina, skumdina, mīlina vai par ko viņa ir sajūsmā. Ja es redzu, ka režisoram ir nepieciešamība ar to dzīvot, ka tā ir viņas pašizteiksme, es pret to visu izturos ar cieņu. Mana cieņa pret Unu izpaužas gan kā aktierim pret režisori, gan kā vīrietim pret sievieti.

Kuras bija tās vietas filmā, kur nācās visvairāk improvizēt, domāt un pašiem radīt savus tēlus?

Grūti iedomāties tādu vietu, kur tas nebija... Jebkurā situācijā mēs izspēlējām kaut ko no sevis, no savas sapratnes par notiekošo un tīri intuitīvas jušanas - neatkarīgi no tā, kā tika novietotas kameras. Improvizācija jau nenozīmē pēkšņi pārvietoties telpā uz labo pusi, nevis uz kreiso. Svarīgs ir cilvēkā, aktierī un viņa tēlā redzamais noslēpums. Tā ir tā improvizācija. Izteiksmes veids, kam tieši un dabiski jāuzrunā skatītājs.

Andra un Beatrises tēls veidojās reizē ar mums filmēšanas procesa laikā. Tā tas bija ar mani, un es domāju, ka Rēzijai tas bija līdzīgi, jo mūsu tēli filmā ir cieši saistīti. Mēs radījām paši sevi, reizē mēs radījām viens otru, un kopā mēs radījām to, kas ar mums notiek. Iepriekš netika definēts vai kaut kā strikti noteikts, kādiem mums ir jābūt.

Kas aktierim ir tas interesantākais filmas tapšanas procesā?

Tam ir dažādas motivācijas. Es to saucu ne tikai par darbu, bet arī par izvēli. Ne tāpēc, lai piedzīvotu kaut kādu sevis novērtēšanu no malas vai tamlīdzīgi. Tam nav arī nekāda sakara ar misijas apziņu. Man kā aktierim ir patīkami ne tikai izstāstīt stāstu, bet arī panākt, lai skatītājs piedzīvo tās pašas sajūtas un emocijas, ko piedzīvo stāsta varonis. Aktierim tas ir jāpasniedz tā, lai skatītājs varētu identificēties. Kopīgs pārdzīvojums, adrenalīns un emociju koncentrāts ir tieši tas, kāpēc cilvēki skatās kino!

Ja skatītājs iziet no kinīša un taščījās, gruzās, kaut vai spļaudās – tāds ir bijis mērķis. Tāpat kā futbola laukumā – bāc, un ir! Jo aktieris ir kā dakteris – īsā laika periodā viņš liek skatītājam piedzīvot visdažādākās emocijas. Turklāt ļoti koncentrēti. Katarse, ko skatītājs piedzīvo filmas laikā, liek man saprast, ka mana izvēle piedalīties filmā ir trāpījusi mērķī.

Filmas centrā ir sievietes pasaule. Kā tu domā - vai arī vīriešiem būtu interesanti šo filmu skatīties?

Vīrieši taču arī skatās filmas! Nu nav tāda strikta nodalījuma – sieviešu filmas un vīriešu filmas. Nekur pasaulē neviens netaisa filmas tikai sievietēm vai tikai vīriešiem. Labi, varbūt pastāv sieviešu romāni, pie tiem pieder arī Daces Rukšānes grāmatiņas. Bet es zinu, ka tos lasa arī vīrieši! Turklāt filmas skatījums uz vīriešiem nav nemaz tik ironisks, un sieviete nebūt nav tik idealizēta, lai to varētu uzskatīt par sieviešu filmu. Es domāju, ka vecim būtu interesanti, un vienam otram pat noderīgi uz kādu brīdi identificēties ar Spanovska, Žagara vai Bartkeviča atveidotajiem tēliem. Vai varbūt ar Ķestera... Kāpēc gan ne?

Par ko tu pats nerunā?

Tas tiešām ir dīvains jautājums tik atklātam cilvēkam kā es!... Skatīties, skūpstīt, glāstīt – bet nerunāt...