Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: 1000 ezeru novads...

Mēs pa to starpu nospriedām, ka iespēja apceļot 1000 ezeru novadu, turklāt ar moci, mums tuvākajā laikā diez vai būs, un tādēļ jāizmanto izdevība un jābrauc!

Kāpām močiem mugurā, pēc stundas bijām Porvoo, bet pēc pusotras – jau pilsētiņā Loviisa, kas atrodas apmēram 90 km attālumā no Helsinkiem.

Loviisa atrodas uz jau pazīstamā Karaļu ceļa, kas ved uz Sanktpēterburgu. Savu nosaukumu tā ir ieguvusi par godu Zviedrijas karalienei Lovisai Ulrikai. Pilsētiņa esot dibināta 1745.gadā kā kārtējais aizsargbastions, lai aizsargātu zviedru iekaroto Somiju no cita somu zemes kārotāja – Krievijas. Slavenākā no aizsargbūvēm ir uz saliņas esošais cietoksnis Švartholma, taču, kā teikts interneta ceļvežos, ievērības cienīga esot arī sauszemes koka apbūve.

Tā kā dienu iepriekš vienu cietoksni jau izpētījām un priekšā gaidīja vēl viens – pils Savonlinnā, tad uz Švartholmu nolēmām nekuģot. Tajā vietā izbraukājām vecpilsētu un izpētījām vecās koka ēkas, kuras laika zobs, šķiet, tā arī nav skāris. Jāteic, šī pilsētiņa visai maz atgādina apmetni ar vēsturisku militāru nozīmi, tā vairāk izskatās pēc mazas, jaukas kūrortpilsētiņas ar jahtu ostu un neskaitāmiem kuģīšiem, jahtām un laivām.

Uztankojām močus un braucām tālāk uz Kotku, kas atrodas vēl apmēram 45 km uz Pēterburgas pusi.

Ja Loviisa ir tipiska mazpilsēta ar 7500 iedzīvotājiem, kuras stratēģiskā nozīme ir palikusi vēsturē, tad Kotka ir mūsdienīga, elpojoša pilsēta. Kaut arī iedzīvotāju skaits salīdzinoši ar pasaules metropolēm ir niecīgs – tikai 56000 (Jelgavā ir par 10 tūkstošiem vairāk!), Kotka ir pietiekami svarīga Somijas ekonomikas sastāvdaļa, jo tā ir lielākā Somijas eksporta osta. Kotka šogad svin 125 gadu jubileju.

Nedaudz pariņķojām pa pilsētu, tad piestājām uz vienas no ieliņām un nobaudījām picu kādā itin jaukā itāļu krodziņā. Nolēmām apmeklēt jūras muzeju (The Kotka Maretarium), kur par 9,5 EUR var aplūkot milzu akvārijus ar zivīm, kuras mīt Somijas ūdeņos. Vienā no zālēm iekārtots jūras teātris – zālē salikti krēsli, bet skatuves vietā ir milzīga stikla siena, caur kuru var vērot zivju draiskošanos. Ļoti nomierinošs pasākums, turklāt vēss, kas, ņemot vērā 33 grādu āra temperatūru, bija diezgan svarīgi. Izskatījās, ka vairāki somi tur bija pavadījuši jau vairākas stundas un uz promiešanu netaisījās. Pat nebrīnītos, ja kāds stresa pārņemts soms būtu ņēmis atvaļinājumu tikai tādēļ, lai tā kārtīgi pasēdētu šajā jūras teātrī.

Vienojāmies, ka Kotka arī ir jauka pilsētiņa, un devāmies tālāk uz Lappeenranta, Imatra, lai dienas beigās sasniegtu mūsu mērķi - Savonlinna. Veiksmīgi izvairījāmies no maģistrālēm un atkal nonācām uz mazajiem, bet ļoti labas kvalitātes ceļiem, kuri ir līkumaini, pauguraini un ved gar lielajiem ezeriem.

Somi itin savdabīgi risina tiltu problēmu: ja ceļam pēc loģikas būtu jāšķērso ūdenstilpne, taču no viena krasta līdz otram ir pārāk tālu (t.i. tilta būves izmaksas būtu milzīgas), tad viņi tiltus neceļ, un tajā vietā ierīko mazus prāmīšus, kas turklāt ir bezmaksas. Prāmītis tā arī visu dienu braukā no viena krasta līdz otram, pārvadājot automašīnas. Uz viena tāda prāmīša mēs arī nonācām. Lai romantisko ainavu cienītāju laime būtu pilnīga, ezerā mierīgi šūpojās vientuļa burulaiva.

Savonlinnā nonācām ap deviņiem vakarā, izbraucām pilsētiņai cauri, apsveicinājāmies ar vietējiem “zīmuļiem”, kuri, aprīkojuši 70-to gadu “Chevrolet Camaro” kupeju ar taisnajiem izpūtējiem bez klusinātājiem, braukāja pa pilsētu un māja ar roku meitenēm, un devāmies uz 20 km attālo kempingu “Kerimaa”.

70. gados, lai demonstrētu guļbūvju priekšrocības un popularizētu ekoloģiski tīrus materiālus, priežu mežā tika uzceltas 40 dažādas guļbaļķu paraugbūves, un tagad tur iekārtots itin jauks kempings. Uz ceļa ik pa brīdi izliktas brīdinājuma zīmes “Uzmanību! Golfa bumbiņas!”. Izrādās, viena no populārākajām “Kerimaa” atrakcijām ir golfa laukums, un dažviet bedrītes izvietotas abās pusēs ceļam. Pasākums tipiski somu garā: visi ir brīdināti, un saimnieki var mazgāt rokas nevainībā, kaut arī jēgas no brīdinājuma manuprāt ir visai maz, jo nespēju iedomāties auto, kas, manevrējot pa šauru zemes ceļu, veiksmīgi izvairās no lidojošām golfa bumbiņām.

“Kerimaa” ir ģimenes bizness. Mūs sagaidīja pati saimniece un ar laipnu smaidu iekasēja 100 EUR par divvietīgu mājiņu (sasodīts!!!), visžēlīgi piemetot talonu, kas pie vakariņām nozīmēja glāzi “sparkling wine” bez maksas. Mājiņas patiesi bija jaukas, AR PIRTI! Protams, to ieslēdzām vēl neizkrāvuši somas. Un tad vakariņas, pirts, alus, pirts, alus un dziļš bezsapņu miegs.

Dienas nobraukums - apmēram 500 km.

Savonlinna

No rīta devāmies atpakaļ uz Savonlinnu izkratīt bankomātu un izpētīt turienes ievērojamāko apskates objektu - pili “Olavinlinna”, kas atrodas uz klinšainas salas Saimaa ezerā.

“Olavinlinna” ir kārtējais vēstures piemineklis, kas atgādina par senajām zviedru “draudzīgajām” kaimiņattiecībām ar Krieviju. Zviedri bija veiksmīgi iekarojuši Somiju un noslēguši pamieru ar Krieviju, turklāt vienojušies, ka abu valstu robeža ies caur Savonlinnas reģionu, tomēr acīmredzami abu pušu vidū īpaša uzticība nav valdījusi. Tādēļ 1475.gadā dāņu bruņinieks Erik Axelssons (izrādās, 15.gs. Zviedrija bija ne tikai iekarojusi Somiju, bet arī “apvienota” ar Dāniju un Norvēģiju) sāka celt pili. Pilij bija jānostiprina Zviedrijas austrumu robeža un jāaizsargā svarīgs ūdensceļš – Saimaa ezers. Savukārt krievi uzskatīja, ka pils tiek celta robežas viņu pusē un tādēļ nepārtraukti traucējuši visus celtniecības darbus (man ļoti patika “Olanvilinna” aprakstā iekļautā frāze: “Russians did their best to disturb the work”).

Dažādu vēlāko karu un kauju pārstāsts varētu izvērsties nesamērīgi garš, tādēļ pietiks ar vēsturnieku apgalvojumu, ka “Olavinlinna” ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pils Ziemeļvalstīs.

Patlaban pils ir tūristu intereses objekts, un tur tiek rīkoti arī dažādi kultūras pasākumi. Viens no tiem – Savonlinnas Operas festivāls – iegadījās tieši mūsu apciemojuma laikā, kas nozīmēja, ka aizņemtas visas novada viesnīciņas, kempingi un apmešanās vietas. Izrādījās, tādēļ arī “draudzīgās” cenas “Kerimaa” kempingā.

Ieejas biļete pilī – 5 EUR no cilvēka. Kādu brīdi papukojāmies par cenām, taču tad piemetām, ka biļete uz unikālu vēstures un kultūras pieminekli maksā tikpat, cik alus kauss krogā, un nomierinājāmies.

Pēc 5 EUR iekasēšanas meitene aiz kases lodziņa mūs “iepriecināja” vēlreiz, informējot, ka pilī iekšā laiž tikai organizētās ekskursijas gidu pavadībā, bet mežonīgie tūristi drīkst aplūkot tikai pagalmus un rāpties pa sienām. Kā tad… Sagaidījām vienu organizētu ekskursiju, kas devās no pils ārā, un pa tām pašām durvīm devāmies iekšā. Izstaigājām visas pils zāles, izpētījām Savonlinnu no torņu augšas, izložņājām visas iespējamās ejas un ar labi padarīta darba sajūtu devāmies atpakaļ pie močiem.

Stāvvietā satikām kādu vietējo motociklistu ar meiteni un 1947.gada “Harley-Davidson” moci. H-D fans mums ieteica nekādā gadījumā negriezt pa taisno uz Helsinku pusi, bet gan izbraukt līkumu uz Heinavesi, kas esot kārtējais fantastiskais motociklistu ceļš. Izpētījām karti, izteicām līdzjūtību meitenei, kurai sēdekļa vietā bija uzlipināta maza gumijas ripiņa, un devāmies ceļā.

Ceļš tiešām bija jauks, tikai drusku nelīdzens. Vēlreiz domās izteicām līdzjūtību H-D īpašniekam, kura mocim priekšējā dakša ir “cieta”, bez jebkādas amortizācijas, un drīz jau mūs gaidīja kārtējais prāmītis, kura uzdevums bija pārvest mūs pāri ezeram, lai turpinātu ceļu. Pēc 85 km esam tipiskā Somijas lauku mazpilsētā Heinavesi, kuras apkārtnē ir lauki, meži un ūdeņi. Ceturtdaļu no Heinavesi reģiona aizņem ezeri (kam gan vēl citam būtu jābūt 1000 ezeru zemē?). Paņemam karti un konstatējam, ka joprojām atrodamies Saimaa ezera krastā.

Braucām tālāk un pēc 50 km nonācām Varkaus. Joprojām nebijām pametuši veco, labo Saimaa ezeru, un priecājāmies par kārtējo somu mazpilsētiņu, kura piedāvāja neskaitāmas ūdensizklaides iespējas – makšķerēšanu, laivošanu, izbraukumus ar kuģīšiem. Dažbrīd likās, ka pilsētiņa sastāv pamatā no kanāliem un tiltiem pār tiem.

Uztankojām močus, iedzērām kafiju un bažīgi vērojām satumstošo debesi. Kaut kur Savonlinna pusē zibeņoja, un viss liecināja, ka gaidāms negaiss. Tā kā mums priekšā vēl bija vairāk nekā 300 kilometri, tad nolēmām atteikties no Jyvaskyla un Jamsa apmeklējuma un doties taisnā ceļā uz Mikkeli – Lahti ceļu. Lai gan vismaz Jamsa gribējās apmeklēt kaut vai tādēļ, lai uzmestu aci vietām, kur augusta sākumā notiks rallija čempionāta posms.

50 km aiz Varkaus dabūjām tādu grandiozu lietu, ka nevienu vairs neuztrauca izmircis apģērbs, un vienīgā rūpe bija – kā iekārtoties uz moča, lai zirņa lieluma lietus lāses sistu pa ķermeni iespējami mazāk sāpīgi. Iekārtoties neizdevās, tādēļ nogriezāmies kārtējā benzīntankā. Lēnām noslaucījām no jakām un somām ūdeni, uzvilkām ādas bikses, uzpūtām uz somām un apģērba ūdeni aizturošo aerosolu un devāmies atpakaļ milzu dušā.

Pie Mikkeli lietus pārstāja, un netālu no Lahti mūs atkal sagaidīja saulīte. Ceļazīmes atļāva ātrumu 120, vienīgi nācās uzmanīties no slapjā asfalta, jo mana aizmugurējā riepa pēc nobrauktajiem kilometriem bija kļuvusi pilnīgi gluda. Drīz vien asfalts nožuva, un atlika tikai atgriezt gāzes rokturīšus.

Benzīntanku trūkums pašā Helsinku pievārtē gan var nokaitināt motociklistu, kurš sen pārslēdzis degvielas padevi uz rezervi un bažīgi rēķina bākā atlikušās piles. Tomēr arī šis nervu pārbaudījums beidzās laimīgi – ar inerci ieripojām glābējtankā ar uzrakstu “Shell”, piegāzām močus, izdzērām kārtējo kafiju un pēc 40 kilometriem jau kārtējo reizi mūs gaidīja viesmīlīgais “Academica” personāls.

Šo iestādījumu izmantojām paši un atzīmējām kā ieteicamu arī citiem tūristiem. Faktiski “Academica” (www.hostelacademica.fi) ir studentu kopmītnes, kuras vasarā darbojas viesnīcas režīmā. Lai gan viesus tur nesagaida šveicars baltā kreklā, kurš turklāt arī noparko piebrauktos “Lincoln” vai “Rolls Royce” limuzīnus, un vestibilā nav 20 kubikmetru tilpuma akvārijs ar pāris draiskiem kašalotiem iekšā, tomēr numuriņi ir tīri, katrā no tiem ir duša un pat maza virtuvīte, bet pie personāla var dabūt traukus un, piemēram, gludekli. Cena 54 EUR diennaktī par “double” arī likās pieņemama, vismaz Helsinku centra daļā neko lētāku es tā arī neatradu.

Pēdējā dienā nobraukti apmēram 500 km. Ceļojuma noslēgumā - steiks amerikāņu restorānā, viena pīpe ar ķiršu tabaku kādā āra kafejnīcā un salds miegs.

Nākamajā dienā jau mūs gaidīja “Silja” ātrais prāmis “SuperSeaCat”, kurš pusotrā stundā mūs nogādāja līdz Tallinai. Tālāk 350 kilometru brauciens ar divu stundu nīkšanu uz robežas pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ, apnicīgu kulšanos pa remontējamajiem ceļiem pie Ādažiem, un ceļojums ir beidzies. Sešās dienās nobraukti divarpus tūkstoši kilometru.

Daži secinājumi:
- plānojot ceļojumu ar moci, vajadzētu paredzēt dienas nobraukums ap 300-400 km. Ja mazāk, tad tas vairs nav interesanti; savukārt garāki pārbraucieni liedz apstāties un skatīties interesantās vietas.
- Ceļvežu un karšu nekad nav par daudz, turklāt ieteicams dienas maršrutu iepazīt iepriekš, pat iemācīties no galvas. Rūpīgi karšu pētījumi nodrošināja to, ka mēs faktiski nekur neapmaldījāmies un visās plānotajās vietās nonācām laikā.
- Ne mirkli neapšaubot vispārējo rokeru atziņu, ka braukšana grupā ir kaifs, tomēr apgalvoju, ka 2-3 močiem ir ne tikai vieglāk manevrēt pilsētā (sevišķi nepazīstamā), bet arī vieglāk vienoties par dažādiem sadzīviskiem sīkumiem un pasākumu programmu. Bez tam nevajag aizmirst, ka neierastos apstākļos atklājas cilvēka patiesā daba, precīzāk, viņa spēja savaldīties un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi.

Taču pats galvenais secinājums ir: ceļot ar moci nozīmē iegūt vienreizējas sajūtas un emocijas, ko nevar gūt ne organizētās autobusu ekskursijās, ne arī izbraukumos ar automašīnām.