Koncerta apskats: 'Bildes 2006'

Vakaru gana "skaļi" uzsāka grupa "Baķis un tie, kam nebija slinkums atnākt", kuriem otrajā dziesmā (lielākā daļa vakara dalībnieku uz skatuves izpildīja divus skaņdarbus, no kuriem vismaz vienā talkā nāca kāds no "veterāniem") ar elegantu ģitārspēli un visnotaļ amizantām kustībām uz skatuves palīdzēja Jānis Vanadziņš, kurš ģitāristu aprindās jau gadiem tiek saukts par leģendu. Kopistiski izpildītais blūzs iekustināja publiku tā, ka pirmā koncerta puse paskrēja nemanot. Pēc brīža par gana ekspresīvu un arīdzan – skaļu performanci parūpējas "Trakmēnes" ar Jāni Griezi priekšgalā, par kuriem baumo, ka drīzumā grupa plānojot sniegt koncertu kādā bērnudārzā. "Nabaga bērni!" – atliek vien teikt, taču ne sliktā nozīmē. Duetā ar Jāni Bukumu – ex-"Monro" vīru – "Trakmēnes" pirmoreiz vakara gaitā izpelnījās Kongresu nama publikas palīdzību dziesmas 'To piedodu es tev' līdzdziedāšanā.

Kā "veterāni" tika pieteikta grupa "Lietotas Mēbeles No Holandes" un tālu jau nav no taisnības. Joprojām nekļūst skaidrs, kā grupa savas teju četru gadu ilgās pastāvēšanas laikā nav tikusi līdz debijas albumam. Taču tā vietā izskanēja grupas jaunākā dziesma 'Klīstošais holandietis' un ļoti savdabīga, taču nenoliedzami skaista versija par 'Kur tu teci, gailīti manu' tēmu. Tikai uz skatuves uzkāpjot nākamajiem – grupai '2tie' un izskanot viņu "sirdi plosošajai" mīlas dziesmai, kuras laikā solists kādas pārdesmit reizes krīt klausītāju priekšā ceļos, kļūst skaidrs, ka "LMNH" performance, iespējams, izrādīsies viena no vakara iespaidīgākajām un kvalitatīvākajām. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, šī atziņa bija nekļūdīga.

Turpmākā pusstunda sevī neslēpa lielus pārsteigumus – ausī "iekrita" vienīgi apvienība "Sigma", kurā apvienojušies divi grupas "Punch" kādreizējie dalībnieki, kā arī Kaspars Lastovskis no "S.I.L.S". Rezultāts ir eksperimentāla žanru sintēze, kurā, pazīstot minētos mūziķus, visi trīs jūtas "kā zivs ūdenī". Grupas pavadonei – "veterānei" Agnesei atlika vien pirms kopīgi izpildītā tango atzīt – "savdabīga dziesma".

Koncerta vidusdaļā uzreiz vairākas grupas ierindojās jau piesauktajā kategorijā, kur tikai līdz ar jaunajiem mūziķiem uz skatuves kāpjošie "veterāni" spēja piešķirt "jaunuļu" daiļradei kādu kvalitātes dzirksti – te minams gan Igo, kurš "izglāba" grupas "Relicseed" neizteiksmīgo performanci un pēc ilgiem laikiem sniedza patiešām baudpilnas ugunīga rokenrola piepildītas minūtes, gan "Dziļā nemaņā" un Madara Celma, kuru gan kopējais uz skatuves valdošais troksnis un aptuvenā bundzinieka spēle ilgāku laiku nemaz "nelaida pie vārda". Mārtiņa Freimaņa un "StoneStep" reps par 'Zvaigžņu kabarē' tēmu izraisīja smaidu, taču nākamajā rītā, topot šīm rindām, nerosināja jebko atcerēties par pašiem "StoneStep". Savukārt Gvido Lingu Fredim nācās burtiski nodzīt no skatuves – tik ļoti "veterāns" bija izsalcis atkal kā senās dienās kopā ar grupu "Cilvēks ar putniņu" un skatītājiem izkliegt hīta 'Spēle' piedziedājuma rindas. Vēl pāris jautrus mirkļus sarūpēja "Fame" solista Laura Busuļa duets ar savu brāli un pašmāju džeza "dīvu" – Intaru Busuli, kura kāre uz ārišķībām varbūt iet pie sirds lielākam skaitam pašmāju klausītāju, taču tiem dažiem, kas nāk klausīties mūziku nevis skatīties kumēdiņus, Intara "uh, yeah", ko tas piecu minūšu laikā paspēja atkārtot kādas 30 reizes, noriebās tā – pa īstam. Secinājums iz fizikas pasaules – divi Busuļi uz vienas skatuves ir "spēks", kura vektors ir mazliet ne tajā virzienā vērsts, kā būtu vēlams. Neviens cits kā "vakara nagla" - Arvīds Cellers divu dejotāju pavadībā aizgaiņā šīs pa pusei ironiskās, pa pusei skumjās pārdomas. "Tautai jāzina savi varoņi" – tā pirms Cellera debijas tik plašas publikas priekšā izsakās Fredis un taisnība jau vien ir. Nezinātājs vai kāds ar zemāku humora izpratnes līmeni varētu jukt prātā par letiņu muzikālo gaumi.

Turpmākajā vakara gaitā uz skatuves kāpa vairāki vērā ņemami jauno grupu un veterān-mūziķu "dueti", tostarp Ieva Akuratere un "pFerde Post", kuru teatrālās saknes vietumis atsvēra to, ko nav diemžēl iespējams saklausīt puišu mūzikā. Taču "šova elementi", kā allaž, iederējās vakara tobrīd jau gana miegainajā atmosfērā. Tiesa, to mirkli vēlāk "uzprišinās" pašmāju "radiorotāciju zvaigznes", citējot vakara vadītāju Fredi – tās ir tieši grupas "ēnas" un "H2O", kas ar saviem populārākajiem skaņdarbiem izsauca lielāko klātesošo sajūsmu un pat kuslus "atkārtot, atkārtot" izsaucienus. Tomēr vakara otrajā daļā par lielākajiem pārsteigumiem gribas nosaukt uzreiz trīs kolektīvus. Jau labu brīdi pirms vakara izskaņas uz skatuves kāpa viscaur zaļā tērptas saksofonistes un viscaur sarkanā (kā allaž) krāsojusies "sarkanā bitīte" Indra, kopā ar Ansi Klintsonu sniedzot ne tikai aizgrābjošu un izjustu, bet vēl ilgi prātā paliekošu mīlas duetu, kurā sarkanmate Indra spēja demonstrēt to labāko no sava pēdējo gadu gaitā no jauna atdzimušā balss arsenāla.

Lai arī "Oranžās brīvdienas" un Roberts Gobziņš uz skatuves kāpa jau koncerta vidū, tieši viņus gribas izcelt kā vienu no vakara "naglām". Tieši ugunīgā grupas performance, kuras laikā uz skatuves samanāmi desmit cilvēki, un mākslinieku vispārēja uzvešanās pamatīgi atgādina apvienības "Gogol Bordello" daiļradi, kuru bija tā iespēja "dzīvajā" izbaudīt šīgada "Roskildes" festivālā Dānijā. Un vakara izskaņā uz skatuves kāpjot grupai "Tumors" un viņu palīgiem – "Rīgas Viļņiem", pa vidu starp saplēstām ģitārām un skumjām pārdomām par grupas "Zig Zag" likteni, kļuva skaidrs, ka tieši "Oranžo brīvdienu" un "Tumora" "panciskums" un brīvdomība bija neatsveramas sastāvdaļas vakara kopējā katlā, kurā nudien bija atrodams pa druskai no visa pašmāju jauno talantu arsenāla. Te bija gan saldena popmūzika ("H2O"), gan smagāki ģitāropusi ("Cilvēks ar putniņu"), avangards (Cellera kungs), jaunu stilu meklējumi ("Sigma"), "tautas balss" ("pFerde Post") un pat hiphops ("Device"). Koncertu noslēdzot ar grupas "Hospitāļu iela" uzstāšanos, šim klāstam pievienojās arī regejs, padarot 2006.gada "Bilžu" jauno grupu un veterānu kopkoncertu par piecstundīgu maratonu cauri tam, ko var saukt par šībrīža pašmāju mūziku.