Koncerta apskats: 'Deine Lakaien' Rīgā

Nudien – visai nesaskanīga ar šā vācu "darkwave" dueta, maigi izsakoties, paskumjo mūziku un intraverto dzeju ir tās ekspresīvā "pēcgarša", kas tā vien aicināja turpināt vakaru, par Aleksandra Veljanova pasakaino vokālu vai Ernsta Horna klavierspēli jūsmot vai nu pie kādas grādīgākas dziras vai arī vienkārši, draugu lokā, mēģinot noildzināt brīdi, kad tiek akceptēts fakts – vakars ir galā. Bet par visu – pēc kārtas.

Vakara formātam – Veljanova valdonīgā vokāla "saspēlei" ar Horna vēl valdonīgāk dauzītajām klavierēm – koncerta norises vieta kalpoja pārsteidzoši labi. Vēl kaut viens skaņas avots, un nošu vāli būtu iestrēguši un sajaukušies grūti atšķetināmos kamolos, taču 1.novembra vakarā skaņai un tās kvalitātei necēlās roka "piesieties". Tad jau drīzāk koncerta sākumdaļai, kas īsti nenojaušamu un nesaprotamu iemeslu dēļ radīja mazliet nervozu iespaidu. Vai tā bija Veljanova nemitīgā "uz-rinķi-staigāšana" un mikrofona statīva raustīšana, kas tik ļoti disonēja ar lielākoties eleganti izpildītajām "Deine Lakaien" labāko opusu akustiskajām versijām… Bet varbūt es pārspīlēju.

Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka ne skumjais un vakara ievadam atbilstošais 'Love Me To The End', ne arī mirkli vēlāk izskanējušais, jau krietni enerģētiskais 'Down Down Down' no grupas 1991.gada plates 'Dark Star' – ar visu apjomīgo un skaisto Horna klaviersolo - nevarēja lepoties ar tik jūsmīgiem aplausiem un "uzņemšanu" zālē kā jau koncerta vidu iezīmējušais 'Return'. Tieši šajā brīdī, kā šķita, atdzīvojās gan klausītāji, gan mūziķi uz skatuves (kas gan koncerta izskaņā kļuva par iemeslu ironiskai piezīmei no Veljanova puses – sak`, daudz kur esmu muzicējis, bet vēl nav nācies dziedāt uz skatuves, kur nemaz skatuves nav).

Koncerta oficiālā daļa, protams, noslēdzās ar ovācijām uzņemtu 'Over And Done', un iesilušo klausītāju nervu galiņus jau mirkli vēlāk kutināja gan elegantā 'Vivre' akordi, gan 'Dark Star' enerģija, kuras ģenerēšanā vaiga sviedros nopūlējās arī Ernsts Horns, gan ar bungu vālītēm, gan uz stīgām saspraustiem knaģiem, gan būtībā ar visu, kas pa rokai, izvilinot no flīģeļa vēl neierastas un nepieradinātas skaņas. Ovāciju apjomi jau Veljanovam vairs vienkārši neatstāja citu iespēju kā pasmaidot atzīt: "Jūs, acīm redzot, gribat vēl", piebilstot, ka Rīgas koncerts, kurš, kā gadījies kā ne – ir arī grupai pēdējais 2007.gadā, ir lielisks sezonas noslēgums un "ir jauki atkal uzstāties šajā lieliskajā pilsētā un šai lieliskajai publikai". Publika sajūsmā lauž krēslus.

Vakara izkaņu iezīmēja dvēseliskais 'Mindmachine', kura vidusdaļā atkal pie klavierēm ķērās Horns, sniedzot vairākas minūtes ilgu solo nepieradinātākas mūzikas cienītājiem. Pārmaiņus sakrāmējis klavierēs un izkrāmējis no tām visus sev tuvumā atrodošos priekšmetus, viņš atkal nonāca pie skaņdarba galvenās tēmas, parūpējoties arī par vairākiem siltiem smaidiem un apvaldītiem smiekliem auditorijā, kura jau bija tik iesilusi, ka uz vakara sākuma miegainības rēķina nu būtu gatava no grupas pieprasīt vēl vismaz piecus, sešus skaņdarbus. Tā teikt – vakars tikai tagad tā – pa īstam ir sācies! Taču laba daudz nevajag, un 'Wunderbar' un 'Overpaid' noslēdza koncerta repertuāru un vakaru kopumā. Čāpojot uz garderobi izdevās padzirdēt visai neviltotu kādas jaunas meitenes komplimentu Veljanova vokālam, paziņojot, ka "tāda balss ir ikvienas sievietes sapnis"… Lai kā tas arī nebūtu domāts… Un tomēr grūtākais ir un paliek – saprātīgi un loģiski nezinātājam vai nejaušam garāmgājējam (kuru gan koncertā, šķiet, nebija neviena) paskaidrot, KĀPĒC viss augstāk aprakstītais vienkārši "strādā", funkcionē un pārsteidz atkal un no jauna. Bet tā nu tas ir. Mazliet neierasti, mazliet nepieradināti, ļoti skaisti un neaizmirstami.

Daudz laimes radio "NABA" 5.jubilejā!