Sallija Benfelde: Modernais politiskais ierocis — nacionālā minoritāte

Valsts pati nosaka, kas ir minoritāte

Par to, kas ir etniskā minoritāte, nedz akadēmiskajās aprindās, nedz arī praktiskajā politikā nav vienotas definīcijas. Tā kā civilizēto valstu rīcību un lēmumus regulē starptautiskās vienošanās un konvencijas, tad neatkarīgi no emocionālās pārliecības un personīgās patikas vai nepatikas ir vērts ielūkoties vismaz vienā dokumentā, kas nosaka valstu rīcību Eiropā. Izdaudzinātajā Eiropas Padomes 1994. gada Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību nekad nav bijis tieši definēts, kas ir nacionālā minoritāte. Paskaidrojošā ziņojuma tekstā ir rakstīts: "Vispārējā konvencija neietver "nacionālās minoritātes" definīciju. Tika nolemts izmantot pragmatisku pieeju, kas balstīta uz uzskatu, ka šajā posmā nav iespējams vienoties par definīciju, ko varētu atbalstīt visas Eiropas Padomes dalībvalstis."

Šā gada 5. oktobrī minēto konvenciju un tās nostādnes bija atzinušas 42 Eiropas valstis, no kurām 35 to ir ratificējušas, bet 7 — to skaitā arī Latvija — konvenciju ir tikai parakstījušas. Praksē tas nozīmē, ka katra valsts pati nosaka, kuras cilvēku grupas pieder pie nacionālajām minoritātēm, rēķinoties ar vēsturisko pieredzi un reālo situāciju, kāda izveidojusies tās teritorijā. Protams, ir daži principi, kas vieno zinātnieku un politiķu priekšstatus par nacionālās minoritātes jēdzienu. "Neapšaubāmi, ka nacionālā minoritāte ir mazākums no valsts iedzīvotājiem, tai ir ilgstošas un noturīgas saites ar valsti, atšķirīga valoda un kultūras tradīcijas no pamatiedzīvotājiem un cilvēkiem pašiem ir jāgrib iegūt šo statusu. Valsts nevar jebkuru citas tautības cilvēku padarīt par minoritāti bez viņa ziņas," skaidro Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītāja Ilze Brands-Kehris. Ja runā par vispārcilvēciskajiem motīviem, kādēļ vienas vai otras cilvēku grupas interesēs būtu kļūt par etnisko minoritāti, tad pats galvenais šāds motīvs būtu saglabāt savu kultūrvēsturisko identitāti un kā līdzvērtīgiem partneriem piedalīties sabiedrības dzīvē. Minētie principi ir ļoti vispārīgi un dod reālu un likumīgu iespēju katrai valstij lemt pašai, un spilgts piemērs tam, kā katrā valstī definē vai nedefinē nacionālo minoritāšu jautājumu, ir pati jau pieminētā konvencija.

Jautājumā par attieksmi pret mazākumtautībām Eiropas valstis nosacīti varētu iedalīt piecās grupās:

- pirmā grupa pievienojas konvencijai, bet deklarē, ka viņu teritorijās nav nacionālo minoritāšu (piemēram, Malta);

- otrā grupa neprecizē, uz kurām iedzīvotāju grupām konvencija attiecas (Bulgārija, Polija);

- trešā valstu grupa nosauc konkrētas grupas, uz kurām attiecas konvencija (Vācija, Dānija);

- ceturtā valstu grupa definē principus, ko izmantos, lai definētu nacionālās minoritātes (Austrija, Šveice, Igaunija).

- piekto grupu "lepnā" vientulībā veido Krievija — tā nav deklarējusi nedz savus principus, nedz nosaukusi cilvēku grupas, kuras ietver jēdziens "nacionālās minoritātes". Krievija ir tikai paziņojusi, ka tās valstis, kas konvenciju neattiecina uz nepilsoņiem, rīkojas pretrunā ar konvencijas mērķiem. Citiem vārdiem sakot, Krievija jau laikus rezervējusi sev iespēju vajadzības gadījumā "dusmoties" uz Eiropas valstīm, ka tās ieceļotājus no Krievijas nedefinē kā nacionālo minoritāti.

Kas ir nacionālā minoritāte Latvijā?

Lai gan nostāja minoritāšu jautājumā Eiropā ir daudzveidīga, kļūst pilnīgi skaidrs, ka nevienā Eiropas valstī par nacionālo minoritāti netiek uzskatīti ieceļotāji, vēl jo vairāk, ja tie ieradušies no okupētājvalsts. Austrijā un Čehijā par nacionālo minoritāti nekad nav tikusi uzskatīta vāciešu kopiena, kas šajās valstīs izveidojās pēc hitleriskās Vācijas iebrukuma. Tiesa, Vācija neklaigā pa visu Eiropu, ka vācieši tiek diskriminēti, un nepieprasa visiem vāciešiem, kas nedzīvo Vācijā, nacionālās minoritātes statusu, kā to dara Krievija par tā sauktajiem krievvalodīgajiem Latvijā. Tā pati Vācija savā zemē par nacionālo minoritāti nav definējusi turkus, no kuriem daudzi šajā valstī dzīvo jau otrajā un pat trešajā paaudzē. Gluži tāpat kā par minoritātēm neviens neuzskata krievus, kas Eiropas valstīs ieceļojuši no bijušās Padomju Savienības un tagadējās Krievijas teritorijas.

Par nacionālajām minoritātēm parasti tiek atzītas cilvēku grupas, kuras ieceļojušas tagadējās valsts teritorijā vai nu vēl pirms pamatnācijas, vai arī kurus ar valsti un pamatiedzīvotājiem saista kopīga un ilga vēsture, parasti ne mazāk kā 100 gadu garumā. Strīdīgs gan paliek jautājums par to, vai nacionālās minoritātes statusu var attiecināt tikai uz pilsoņiem, un pēdējā laikā šis jautājums tiek aktualizēts. Igaunija, kas pieļauj šo statusu tikai attiecībā uz pilsoņiem, pamazām jau sāk saņemt "ieteikumus" un maigus mājienus no Eiropas Padomes (nevis Eiropas Savienības), ka varbūt vajadzētu mīkstināt šo pieeju.

Lai nu kā, bet Latvijai neviens neliedz pašai definēt nacionālās minoritātes statusu, un tāda rīcība Latviju nekādā veidā neapdraud, drīzāk otrādi — būs mazāk formālo pārmetumu un ieteikumu. Latvijā, raugoties uz Eiropas pieredzi, par nacionālajām minoritātēm varētu definēt lībiešus, čigānus, varbūt ebrejus un to krievu, kuri dzīvoja Latvijā līdz 1940. gadam, pēcnācējus. Jebkurā gadījumā tas ir tikai Latvijas politiķu pārziņā.

Etnopolitika — iedarbīgs ierocis

Kāpēc Latvijā vēl līdz šim neesam lēmuši, kas ir nacionālās minoritātes mūsu valstī? ANO Starptautiskās Migrācijas organizācijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs apgalvo, ka starptautiskās konvencijas nacionālo minoritāšu jautājumos Latvija ir īstenojusi par divsimt procentiem un, lai gan sabiedrības bailes skart krievvalodīgo iedzīvotāju statusu Latvijā ir saprotamas, tomēr politiķu bezatbildība un kavēšanās atrisināt šo jautājumu ir nepiedodama un nesaprotama. Tad jau vairāk būtu saprotami Eiropas mēģinājumi rēķināties ar kodollielvalsti Krieviju un Eiropas vēlme Latvijā un Igaunijā nacionālo minoritāšu problēmu risināt ar citādākiem kritērijiem nekā "vecajā Eiropā".

Kāds ir mūsu politiķu ačgārnās rīcības motīvs? Motīvs publiski definēts ne reizi vien — tā vēlas Eiropa. Latvijas nacionālo interešu aizstāvji šajā gadījumā apgalvo, ka nepakļausies Eiropai, kura mūs nesaprot. Krievvalodīgo aizstāvji atsaucas uz cilvēktiesībām, bet ik pa brīdim atgādina mūslaiku patiesību, ka mazās valstis, kurām ir ļauts pastāvēt, savu neatkarību un drošību garantē ne jau ar iekšējiem resursiem, bet ar valstu apvienību palīdzību, tādēļ esot jāpilda šo apvienību vēlmes. Iznāk, ka abām pusēm formālais motīvs ir viens un tas pats. Kā vieni, tā otri nevēlas iedziļināties problēmā pēc būtības, un ieteikumus, kas parasti izteikti pieļāvuma formā, definē kā absolūtu un striktu prasību.

Acīmredzot "putra ar kāpostiem" tiek jaukta gan apzināti, gan zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ. Šķiet, ka atbildi uz jautājumu — kāpēc politiķi tā dara? — var atrast, piemēram, Džozefa Rotčailda pirms divdesmit pieciem gadiem izdotajā grāmatā Etnopolitika: konceptuālās aprises. Pirms atgādināt autoritatīvā etnopolitiķa Rotčailda atziņas, ir vērts atcerēties, ka arī paši krievvalodīgie, kas valstī ieceļojuši padomju laikā, lielākoties ir pārliecināti, ka pieder pie nacionālās minoritātei, kura tiek diskriminēta un kurai kā minoritātei pienākas īpašas tiesības. To, ka civilizētajā pasaulē pieņemtā minoritāšu politika nepaceļ viņu tiesības pāri pamatnācijas tiesībām, piemēram, valodas jomā, krievvalodīgie nezina, jo gan kādreizējās padomju valsts, gan tagadējās Krievijas ideoloģija rūpīgi iedēstījusi cilvēku prātos apziņu, ka valsts par saviem iedzīvotājiem nemēdz rūpēties; valsts ir tāla un sveša, tādēļ vienīgais, kas šos cilvēkus var vienot un stiprināt, ir kopīga nacionālā apziņa.

Politiķi šo cilvēku izkropļoto apziņu izmanto, jo "modernajās un pārejas sabiedrībās politizētā etnicitāte ir kļuvusi par sistēmu, valstu, režīmu un valdību politiskās leģitimācijas un deleģimitācijas izšķirīgo principu un tajā pašā laikā arī par iedarbīgu instrumentu, ar ko aizstāvēt ikdienišķās sabiedrības intereses cīņā par varu, stāvokli un mantu", raksta Rotčailds. Viņš arī secina, ka sabiedrībās rodas "politiskie starpnieki, kam piemīt apzināta un reāla interese mobilizēt etnicitāti, no psiholoģiska, kultūras vai sociāla fakta pārvēršot to par politisku sviru", bet "etnicitāti var izslīpēt par politiski griezīgu asmeni tāpēc, ka tā apmierina arī citas ... cilvēka vajadzības — emocionālās, kultūras un morālās vajadzības".

Atliek secināt, ka politiskie starpnieki, kuri šajos procesos īsteno Krievijas intereses, ir labāki un apsviedīgāki skolnieki cīņā par varu un mantu nekā tie, kuri sevi dēvē par Latvijas patriotiem.