Kā informēja ST pārstāve Ketija Strazda, lieta tika ierosināta pēc Svetlanas Blohinas pieteikuma. Viņa esot izraisījusi ceļu satiksmes negadījumu, kā rezultātā nodarījusi zaudējumus trešajai personai. Ceļu satiksmes negadījumā radušos zaudējumus trešajai personai atlīdzinājis apdrošinātājs. Lai gan ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas aizpildījušas saskaņoto paziņojumu, pieteikuma iesniedzēja OCTA likumā noteiktajā kārtībā apdrošinātājam to neiesniedza. Tādēļ apdrošinātājs, pamatojoties uz apstrīdēto normu, esot cēlis tiesā regresa prasību pret pieteikuma iesniedzēju. Tiesa apdrošinātāja prasību apmierinājusi un piedzinusi no pieteikuma iesniedzējas zaudējumu atlīdzību, skaidroja Strazda.

Apstrīdētā norma bija spēkā no 2007. gada 1. novembra līdz 2017. gada 15. decembrim.

ST secināja, ka apstrīdētās normas teksts noteica, ka gadījumā, kad apdrošinātājs ir cēlis tiesā regresa prasību, ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītājam, kurš nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu, ir pienākums atlīdzināt apdrošināšanas gadījuma rezultātā radušos zaudējumus, un tādējādi ierobežo šīs personas tiesības uz īpašumu. Šo secinājumu apliecina arī vienveidīgā apstrīdētās normas piemērošanas prakse. ST atzina, ka apstrīdētā norma ierobežo pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteiktās pamattiesības.

ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Vienlaikus atzīstot, ka apstrīdētā norma nodrošina arī apdrošinātāja tiesību un interešu aizsardzību gadījumā, kad transportlīdzekļa vadītājs, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai personai, nepilda tam OCTA likumā noteiktos pienākumus. Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – citu personu tiesību aizsardzība.

ST secināja, ka likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri apdrošinātā pamattiesības aizskartu mazāk, bet arī apdrošinātājam neuzliktu nesamērīgi lielu slogu. Vienlaikus ST secināja, ka pastāv saudzējošāks leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Apdrošinātājam noteiktais papildu pienākums, proti, pienākums pieprasīt aizpildītu saskaņotā paziņojuma eksemplāru, mazāk aizskar apdrošinātā pamattiesības un vienlaikus neuzliek nesamērīgi lielu slogu apdrošinātājam, ņemot vērā apdrošinātāja un apdrošinātā nelīdzvērtīgo situāciju. Tas ir uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā.