Ziemeļkoreja, Kuba un Baltkrievija – valstis, kas nokļuvušas Rietumu ekonomikas sankciju 'melnajā sarakstā'  (47)

Kamēr ES dalībvalstis un ASV regulāri brīdināja, ka "varētu pastiprināt jaunas sankcijas", tikmēr Krievija savu karu pret Ukrainu nav mazinājusi, tieši pretēji - 11.augustā Kremlis nolēmis Ukrainā ievest "humāno palīdzību". Kā sociālajā tīklā "Twitter" atgādinājis Lietuvas vēstnieks Zviedrijā Eitvidas Bajarūns: "Padomju Savienība 1940.gadā ieveda arī Lietuvā humāno palīdzību... pameta tikai 1990.gadā."

Vairāki vadošie Rietumu mediji pēdējo mēnešu laikā uzdevuši jautājumu, - vai ekonomikas sankcijas vispār spēj funkcionēt un panākt reālu rezultātu? Portāls "Delfi piedāvā aplūkot dažus no 20.un 21.gadsimta spilgtākajiem piemēriem, kad Rietumvalstis konfliktu dēļ piemērojošas sankcijas, un kāds tam galu galā bijis iznākums.

Pirmo reizi ASV Ziemeļkorejai piemēroja ekonomikas sankcijas Korejas kara laikā 1950.gada 28.jūnijā, ieviešot pilnīgu eksporta embargo. Ziemeļkorejas sodīšanas piemērs vēsturē palicis kā spilgts pierādījums tam, kā sankciju ietekmē nonāk nevis "sodāmās" valsts  politiskā elite, bet gan vienkāršie iedzīvotāji.

Līdz PSRS sabrukšanai Ziemeļkorejas ekonomika spēja izturēt ASV piemēroto embargo, taču pēc PSRS sabrukuma tās lielākais tirdzniecības partneris vairs nespēja piedāvāt pieredzēto sadarbību. Līdz ar 1991.gada PSRS sabrukumu arī sākās ārkārtīgi strauja Ziemeļkorejas iedzīvotāju labklājības lejupslīde, krasi pazeminājās vidējais dzīves ilgums (1990.gadā - 69,32 gadi, 2000.gadā - 64,98, Pasaules Bankas dati)  un palielinājās zīdaiņu mirstība- minētie faktori nav likuši Ziemeļkorejai mainīt savu politiku, tā aizvien pastāvīgi pārkāpj cilvēktiesības un neievēro starpvalstu vienošanās. Starptautiskajā politikā Ziemeļkoreju min kā vienu no populārākajiem piemēriem, kurš parāda, ka  ekonomikas sankcijas nav efektīvas.

Ziemeļkorejas piemērs ir arī viens no iemesliem, kas attīstīja tā sauktās "gudrās sankcijas", kas tiek mērķētas uz konkrētiem politiķiem, nevis valsti kopumā. Krievijas sankciju gadījumā tas nozīmē politiskās elites ceļošanas aizliegumus un banku kontu iesaldēšanu.

ASV sāka ieviest ekonomikas sankcijas pret Kubu 1960.gada 19.oktobrī - drīz pēc komunistu režīma līdera Fidela Kastro nākšanas pie varas. Saskaņā ar ANO informāciju, Kuba sankciju dēļ zaudējusi aptuveni 1,1 triljonu ASV dolāru. Tostarp sankcijas Havanai liedz iegūt zāles sirds saslimšanu un AIDS pacientiem. Tas, līdzīgi kā Ziemeļkorejas gadījumā, ļāvis Kubai par grēkāzi censties padarīt pašu ASV.

1990.gada 6.augustā, četras dienas pēc Irākas iebrukuma Kuveitā, ANO drošības Padome Irākai noteica pilna apmēra finanšu un ekonomikas sankcijas. No noteikšanas brīža, sankcijas bija spēkā līdz 2003.gada maijam, kad no varas tika gāzts diktators Sadams Huseins. 2010.gadā ANO pieņēma lēmumu par teju visu sankciju atcelšanu, ņemot vērā "ievērojamo progresu politiskās sistēmas un demokrātijas attīstībā".

Irākā sankcijas gan netika atceltas to sekmīguma dēļ, bet gan ASV militārās iejaukšanās - okupācijas - rezultātā. ASV sankciju laikā arī izjuta ārkārtīgi lielu starptautiskās sabiedrības nosodījumu, jo, kā liecina "The New York Times" dati, Irākā sankciju dēļ varētu būt gājuši kopā aptuveni 576 000 zīdaiņi un bērni, kuri neizdzīvoja medikamentu trūkuma un dzeramā ūdens nepieejamības dēļ. 

Pirmo reizi ievērojamas ekonomikas sankcijas pret Irānu tika noteiktas 1979.gada revolūcijas laikā, pēc tam kad Teherānā gūstā tika saņemti vairāki ASV diplomāti. Revolūcija iezīmēja rietumnieciskās Irānas galu un Islama valsts sākumu, kas nāca komplektā arī ar pamatīgu cilvēktiesību pārkāpumu  sarakstu.

Savukārt 2006.gadā ANO rosinātās ekonomikas sankcijas pret Irānu tika noteiktas valsts pretrunīgi vērtētās kodolprogrammas dēļ. ASV apsūdz Irānu, ka tā mēģina radīt kodolieročus, kamēr Irāna uzstāj, ka tikai vēlas radīt atomelektrostacijas valsts elektroenerģijas pieprasījuma apmierināšanai.

Pērnā gada novembrī Irāna un pasaules lielvaru grupa P5+1 - ASV, Lielbritānija, Francija, Krievija, Ķīna un Vācija - panāca pagaidu vienošanos par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu apmaiņā pret daļēju Irānai noteikto sankciju atcelšanu. 

Daļa no ārzemju mediju uzrunātajiem ekspertiem šo notikumu dēvē par ekonomikas sankciju veiksmes piemēru, no otras puses - daļējas sankcijas aizvien pastāv, un vienošanās par Irānas kodolprogrammu aizvien nav panākta. 

Līdz 2014.gada 31.oktobrim spēkā ir Eiropas Savienības (ES) iniciētas sankcijas pret 232 Baltkrievijas pilsoņiem un 25 uzņēmumiem, kuriem ES teritorijā iesaldēti banku aktīvi . Tādējādi ES izrāda savu protestu pret cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, kur aizvien ieslodzījumā tiek turēti vairāki valsts politiskās opozīcijas pārstāvji.

Sankcijas pret Baltkrieviju atkārtoti kalpoja kā piemērs ES dalībvalstu ekonomisko interešu dominēšanai par kopējo ES nostāju un politiskajiem lēmumiem. Tā, lai gan sankcijas tomēr tika piemērotas, 2012.gadā  vairāki Latvijas politiķi sankcijas pret Baltkrieviju dēvēja par nelietderīgām, to skaitā bija arī tā laika ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Tolaik uzņēmēji izteica bažas, ka sankcijas pret Baltkrieviju iecirtīšot pamatīgu robu Latvijas uzņēmēju peļņas rādītājos.