Pirms aptuveni 20 gadiem Ieva Reine aizbrauca studiju apmaiņas programmā uz Zviedriju, šobrīd latviete tur kļuvusi par medicīnas doktori un pasniedz lekcijas vienā no prestižākajām Zviedrijas augstskolām - Upsalas Universitātē. Sarunā ar portālu "Delfi" Reine stāsta par to, ko izglītoti ārzemju latvieši var piedāvāt Latvijai un ko domā par Latvijas veselības aprūpes problēmām. Reine ir viena no jūlija sākumā Rīgā plānotā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma dalībniekiem.
Kā sākāt savu dzīvi Zviedrijā?
Tas aizsākās pirms 20 gadiem. Es biju studente Latvijas Universitātē. Tajā laikā jau bija parādījušās pirmās iespējas dabūt dažādu valstu stipendijas. Brīdī, kad es izlēmu, ka būtu gatava studēt ārzemēs, tieši Zviedrijas augstskolas bija ļoti aktīvas, piedāvājot stipendiju variantus. Man piedāvāja Karaliskās Zviedrijas akadēmijas stipendiju Umeo universitātē. Tad nu es bakalaura trešajā gadā aizbraucu vienu gadu pamācīties.
Tolaik gan psiholoģijā, ko gribēju mācīties, nebija neviena kursa angļu valodā, visi bija zviedriski. Līdz ar to man vajadzēja atrast kaut ko, ko varu uz vietas mācīties angliski, tā mani aiz rokas aizveda uz sabiedrības veselības departamentu, kas gan bija maģistra līmenis. Sāku mācīties zviedru valodu, lai ar laiku varētu tomēr studēt psiholoģiju.
Pēc maģistra iegūšanas atgriezos un strādāju Zviedrijas vēstniecībā Latvijā, bija ilgs pārdomu laiks, tomēr nolēmu doties atpakaļ studēt doktorantūrā. Pēc studijām jau izveidojās situācija, ka bija izdevīgi palikt Zviedrijā.
Pēc doktorantūras studijām esat kļuvusi arī par pasniedzēju vienā no prestižākajām Zviedrijas augstskolām Upsalas Universitātē. Ko tieši Jūs studentiem pasniedzat?
Pasniedzu zinātnisko metodiku un sabiedrības veselību. Pārsvarā gan vadu doktorantūras studentus. Studijas notiek zviedru valodā. Studenti bakalauros man ir ap 30, pārsvarā visi zviedri. Starp citu, ir vēl arī citi latvieši, kuri Upsalā ir mācībspēki. Cits citu labi tur zinām. Divus kolēģus mācībspēkus satieku regulāri, viens ir fiziķis un otrs ir ķīmiķis, abi latvieši, kuri māca zviedru studentus.
Kāpēc piedalāties Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā?
Tā ir mana ideja. Pēc Umeo nu jau trīs gadus dzīvoju Stokholmā, šeit tie apgriezieni ir krietni, krietni straujāki. Attīstījās karjera. Šeit strādāju darbā, kas, manuprāt, ir ļoti interesants Latvijai, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas jautājumiem. Par šiem jautājumiem esmu viesojusies arī Labklājības ministrijā, pārrunāt jautājumus, kas varētu būt interesanti saistībā ar personiskajiem asistentiem. Un es domāju, ka tieši šie jautājumi ir ļoti svarīgi arī Latvijai, un būtu labi dzirdēt par šiem jautājumiem no cilvēka, kas ir tajā visā iekšā. Nevis vienkārši, kad kāds atnāk un stāsta, ka tā būtu labi. Bet es varu dot reālo pieredzi, kritisko attieksmi. Varu dot padomus, kas ļautu izvairīties no kļūdām, kas varētu būt arī ar ekonomikas sekām. Šis ir mans piedāvājums, ar ko es nāku kā eksperts.
Pastāstiet vairāk, kas ir privātie asistenti un kas ar tiem Latvijā nav kārtībā?
Tie ir cilvēki, kas ir rokas un kājas personām ar invaliditāti. Šos asistentus apmaksā valsts vai pašvaldības. Un,šeit ir daudz sarežģīti jautājumi arī Zviedrijā, saistīti ar izmaksām un šī pakalpojuma organizēšanu. Zviedrijā šī iespēja saņemt šos pakalpojumus pastāv kādus 20 gadus. Latvijā, ja nemaldos, šie pakalpojumi ieviesti kopš pagājušā gada jūlija. Un tikai atsevišķām grupām. Daudzi jautājumi nav apzināti, bet noteikti radīsies. Tie būs jautājumi, kas savulaik Zviedrijā jau būs bijuši aktualizēti.
Kas tie būtu par jautājumiem, kas kļūs aktuāli?
Tie varētu būt jautājumi, kas saistās ar kādām invaliditātes grupām, proti, jāizlemj kam šos asistentus piešķirt. Tie nav cilvēki, kuri neredz vai nedzird, tās ir daudz vairāk grupas, kurām vienkārši grūti eksistēt, ja nav palīdzības. Otrs jautājums ir par pakalpojumu sniedzējiem, par viņu kompetenci, izmaksām.
Svarīgs jautājums ir kā sabalansēt līdzekļus, lai būtu iespējams ilgtermiņā budžetā iekļaut šos līdzekļus, lai šos cilvēkus varētu atbalstīt.
Kas šobrīd ir Latvijas problēma šajā jomā?
Latvijā aizvien ir daudz problēmu, pirmkārt, ģimenes locekļiem ir par daudz atbildības, un tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem mazāk iespēju piedalīties darba tirgū. Otrs jautājums, vai mūsu aprūpes iestādes ir piemērotas visiem cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs zinām, ka Latvijā ir iestādes, kurās cilvēkus ar invaliditāti var turēt, taču iespējams, ja viņiem piedāvātu šos personiskos asistentus, tad viņu dzīves kvalitāte būtu stipri vien augstāka.
Jūs esat medicīnas doktore, kā jums kā ekspertei šķiet, ko no Zviedrijas medicīnas sistēmas būtu labi pārnest Latvijā?
Ir grūti nosaukt konkrētus piemērus, taču domāšanas līmenis un veids ir kas tāds, kas pirmais nāk prātā. Tas, ko mēs esam mācījušies Latvijā pirms 20-30 gadiem...tas vienkārši ir jāapraksta, nedrīkst atstāt veco sistēmu. Domāju, ka Latvijā ar daudz kritiskāku un reizē atvērtāku attieksmi ir jāizvērtē pieeja ārstēšanai, jāpadara tā modernāka. Ārstiem ir jāmainās arī attieksmē pret sabiedrību .
Kā jūs vērtējat Ingrīdas Circenes pārvaldītās ministrijas jauno veselības koncepciju, Jums tā šķiet progresīva?
No vienas puses ir precedenti citās valstīs, taču tajā paša laikā Zviedrijā ir runas, ka cilvēki, kuri nemaksā nodokļus un kuriem pat nav uzturēšanās atļauja, ir tiesības saņemt medicīniskos pakalpojumus, jo tā tomēr ir cilvēka pamattiesība. Tas ir vairāk tāds filozofijas jautājums - pienākas vai nepienākas. Zviedrijā uzskata, ka pienākas.
Sekojat līdzi veselības aprūpes aktualitātēm Latvijā?
Es sekoju līdzi visam, kas notiek Latvijā. Grūti būtu nošķirt, ka kādai nozarei sekotu līdzi vairāk. Sekoju līdzi kultūrai, pati arī piedalīšos Dziesmu un Deju svētkos. Lasu ziņas portālos, klausos Latvijas Radio. Draugi Latvijā regulāri atgādina, ja kādas jaunas ziņas ir parādījušās.
Dziesmu un Deju svētkos dziedāsiet, dejosiet?
Dziedāšu, mums ir skanīgs un liels Stokholmas latviešu koris. Brauksim pilnā sastāvā ap 60 cilvēku uz Rīgu. Esam visu dziesmu grāmatu izņēmuši no sākuma līdz beigām vairākas reizes. Pirms mēneša Ints Teterovskis atbrauca un pārbaudīja, cik labi esam satrenējušies. Bija liela sadziedāšanās ar Oslo un Gēteborgas koriem.
Pēc neatkarības atgūšanas pasaules latvieši, atgriezdamies dzimtenē, deva ievērojamu ieguldījumu Latvijas demokrātijas attīstībā, tie pārnesa pieredzēto rietumos uz Latviju. Kas ir tas, ko mūsdienās izglītoti latvieši ārzemēs var sniegt Latvijai?
Es domāju, ka šis dialogs starp ārzemju latviešiem un Latviju var veidoties par daudzām un dažādām jomām, nevis atnākot un mēģinot iemācīt, bet dialoga veidā risināt daudz problēmas. Tā ir pieredze, ko ārzemju latvieši var smelties daudzās valstīs, tā ir praktiska pieredze, arī ekonomikas ziņā ko pēc tam atdot Latvijai. Tā ir ļoti laba skola tiem, kas ir bijuši ārpusē. Es domāju, ka jau labu laiku tie tautieši, kas dzīvo ārzemēs, nenāk ar savu visgudro padomu, bet cenšas saskatīt tās lietas, kur ar tīru gaišu sirdsapziņu var palīdzēt, lai nepieļautu daudzas kļūdas nākotnē Latvijā, ko šie tautieši ir redzējuši zemēs, kurās dzīvo.
Esat arī direktore latviešu Stokholmas skolā. Kā notika tas, ka jauna medicīnas doktore kļuva par skolas direktori?
Medicīnas doktors jau principā ietver to izglītojošo lomu, tā nav tikai zinātne, sēžot savā kabinetā. Apmācības notiek pamatskolas vai augstskolas līmenī, ideja jau ir tā pati - dot zināšanas. Ja šis pedagoģiskais pamats ir, tad to var pielietot neatkarīgi no tā, kāda vecuma grupa šī ir.
Kas ir latviešu Stokholmas skola? Tur māca būt latvietim?
Tur māca saskatīt, cik labi ir būt latvietim, jo iemācīt to ir grūti, ja cilvēks to negrib. Mēs cenšamies radīt to fonu, lai cilvēks to gribētu, lai gribētu iesaistīties latviskajā kultūrā.
Bērni iegūst kādu diplomu?
Programmas gan nav akreditētas. Mēs cenšamies pārbaudīt skolēnu zināšanas, viņi iegūst liecību un diplomu par skolas beigšanu. Tikko mums bija izlaidums, 11. jūnijā bija liela balle. Bērniem tradicionāli tiek pasniegti Nameja gredzeni kā pazīšanās zīme skolas beidzējiem.
Jūsuprāt latviešiem ārzemes ir kādi pienākumi, atbildība pret Latviju?
Protams, ka mums ir atbildība uzturēt to latvisko garu arī ārpusē, lai mēs nezaudētu savu bērnu vēlmi un iespējas, ka viņiem kādreiz būs vēlme atgriezties Latvijā. Mēs gribam viņiem parādīt to tiltu, pa kuru viņš var nonākt atpakaļ savu tēvu dzimtenē.
Jūsu Bērni labi runā zviedriski?
Protams, labi runā zviedriski. Skolā tas ir jādara. Bet mājās runājam latviski.
Kas viņiem ir pirmās asociācijas ar Latviju?
Viņi ilgojos pēc radiem, pēc omammas un opīša. Tas vienmēr ir priecīgi, kad tiekam latviešu vidē. Zviedrijā mums vairāk ir ikdiena, bet Latvijā ir vairāk svētki.
Vai plānojat atgriezties Latvijā?
Šo jautājumu dzirdu ļoti bieži. Protams, ka gribas atgriezties Latvijā, tajā pašā laikā ir ļoti daudz dilemmu. Tas nav uzreiz atbildams jautājums...un tāds tas ir visiem, kas ir aizbraukuši un nostabilizējušies ārzemēs.
Mūsdienas globālā vide ir stipri virs Eiropas robežām, un mums vairs nav tik svarīgi, tieši kur mēs dzīvojam. Es uzskatu, ka šis ir tāds ilglaicīgs komandējums, kurā es esmu norīkota, lai daudz ko iemācītos.
Reāli, braucu uz Latviju diezgan bieži. Trīs reizes gadā sanāk. Tiešām domāju, ka šajās dienās nav tik svarīgi, kur mēs maksājam nodokļus un kur mēs pārlaižam nakti, vairāk svarīga ir piederības sajūta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
