"Taču idejas gruzd dažādas, arī par to, ka būtu jāsamazina cērtamo koku caurmērs galvenajā cirtē. Tas mums ir strikti noteikts un pamatots ar zāģbaļķu dimensijām. Meža audzēšana līdz brīdim, kad no kokiem var iegūt zāģbaļķus, ir Latvijas mežsaimniecības pamats, kuru var ļoti viegli nojaukt, samazinot ciršanas diametru," intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norāda zinātnieks.

Viņš skaidro, ka, piemēram, skandināvi audzē "mazas dimensijas, jo viņiem ir papīrrūpniecība, un mežsaimniecība strādā tā, lai šīm rūpnīcām būtu izejvielas". "Latvijā tā nav – mēs audzējam baļķus, un šo pieeju vajadzētu sargāt visiem spēkiem. Zāģbaļķi visos laikos bija un būs interesantāki par tehnoloģisko koksni," uzsver Jansons.

"Skuju koku, no kura iznāks baļķis, nevar izaudzēt cilvēka apzinīgās dzīves laikā. Latvijā tagad strādājam ar iepriekšējo paaudžu izaudzēto un darām visu iespējamo, lai nākamās paaudzes strādātu ar mūsu radīto. Tā jau ir tā ilglaicīgā mežu apsaimniekošana, kuras pamati šobrīd Latvijā tiek ievēroti. Ja viss notiek saskaņā ar to, mēs nevaram teikt, ka Latvijas meži tiek izcirsti," uzsver zinātnieks.

"Šobrīd mēs esam tuvu tam, lai varētu izrēķināt, kāds mežs būs nākotnē, un varbūt arī būs secinājums, ka jācērt vairāk. Meža ciršana pati par sevi noteikti nav slikta, ja tā vietā tiek atjaunotas ražīgākas un kvalitatīvākas audzes," uzsver Jansons.

Viņš skaidro, ka mežu kopējā vērtība ir grūti aplēšama, jo "mežs ir intensīvi jāapsaimnieko un jāuztur, jāvairo tā vērtība, nevis jāpārdod". "Es varētu nosaukt, piemēram, četrus miljardus latu, taču tā ir meža nākotnes vērtība, ietverot ekoloģisko, sociālo, t. s. sabiedrības vērtību, izdalīto skābekli, piesaistīto CO2. Šo manu rēķinu iespējams viegli apgāzt – tāpat kā es apgāzīšu jebkuru citu rēķinu," norāda Jansons.

"Primitīvi jau šo vērtību var izrēķināt – valsts mežos koksnes krāja ir kādi 320 miljoni kubikmetru. Vai, to visu nocērtot, valsts varētu atmaksāt parādu? Un vai, noguldot šo naudu "Citadeles" vai Šveices bankā, Latvija iegūtu vairāk nekā tagad, kad tos apsaimnieko "Latvijas valsts meži" – domāju, noteikti ne," uzsver zinātnieks.

Jansons atzīst, ka Latvijā pašlaik ir problēmas ar egļu mežiem, jo "vidēja vecuma egļu audzes nīkuļo un pat iet bojā". Viņš skaidro, ka "egle dabiski veido dažāda vecuma mežus, tā neaug viena vecuma audzē". "Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados vienvecuma egļu audzes, kādu dabā nav, tika stādītas milzīgās platībās, to bija viegli izdarīt, egles negrauza meža zvēri, un pirmajos 20 – 40 gados tās bija ārkārtīgi produktīvas. Bet mēs nevaram cerēt tās audzēt līdz astoņdesmit gadu vecumam, tas neizdosies. Šīm audzēm jāpiemēro intensīvs apsaimniekošanas režīms, un četrdesmit gados tās jācērt nost. To vietā jāliek produktīvas, sākotnēji retas jaunaudzes. Ir liela uzdrīkstēšanās atzīt šo fundamentālo mežsaimniecisko kļūdu un radikāli mainīt egļu audzēšanas režīmu, negaidot, kad šīs audzes juks un bruks, tās sagrauzīs kukaiņi un salauzīs vējš. Meža ekosistēma, protams, arī tad bojā neaizies un pastāvēs mūžīgi, bet kokaudzei nebūs nekā kopīga ar mūsu saimnieciskajām vēlmēm," uzsver zinātnieks.

Jau vēstīts, ka jautājums par mežu apsaimniekošanas kvalitāti un ilgstspēju latvijā aktualizējās pec tam, kad pērn vasarā valsts uzņēmumam "Latvijas Valsts meži" apturēja FSC ("Forest Stewardship Council") sertifikātu. Pašlaik atkārtotais audits FSC atgūšanai ir noslēdzies, taču tas, vai uzņēmums atgūs sertifikātu, būs skaidrs mēneša laikā - līdz aprīļa vidum.

FSC sertifikātu uzņēmumam apturēja uz gadu – no 2010. gada 17.jūlija līdz 2011.gada 17.jūlijam. Ja LVM nenovērstu auditoru atklātos trūkumus, lai mežu apsaimniekošanu padarītu ilgtspējīgu un ar perspektīvu, uzņēmums FSC sertifikātu vispār varētu zaudēt.