Juris Pūce: Vai valdība cīnās par vai ar darbavietām?  (21)

Valdībai nevar pārmest izdomu

Pēdējo trīs gadu laikā par mikrouzņēmējiem no valdības dzirdēts viss iespējamais – kādi viņi ir zagļi un blēži, kuri par to vien domā, kā labāk apšmaukt valsti un savus darbiniekus. Tāpēc tā vietā, lai "izķertu" tiešām negodprātīgos nodokļa izmantotājus, valdība izlēmusi sodīt visus uzņēmējus un ne tikai – arī daudzus jo daudzus darbiniekus.

Atgādināšu, ka vēl 2013. gadā Latvijā ieviestais MUN likums tika saukts par Eiropas Savienības (ES) mēroga veiksmes stāstu, ko apliecināja arī iegūtais grand prix Eiropas Uzņēmējdarbības veicināšanas balvā. Šobrīd valdība dažādos veidos cenšas sarežģīt MUN, lai šis nodoklis vairs nebūtu izdevīgs pilnīgi nevienam mazajam uzņēmumam.

Un izdomu valdībai pārmest tiešām nevar. Sākumā tie bija centieni patvaļīgi rosināt celt MUN likmi, vēlāk ieviest aizliegumu noteiktu nozaru uzņēmējiem būt par MUN maksātājiem, bet pagājušajā gadā tā brīža finanšu ministra Jāņa Reira (Vienotība) un labklājības ministra Ulda Auguļa (ZZS) vadībā tika izstrādāts priekšlikums ieviest minimālo sociālā nodokļa apjomu, kas tiks piemērots jebkuram darbiniekam, turklāt regulējums tika uzrakstīts un lielā steigā Saeimā pieņemts tāds, kas apkaro ne tikai mikrouzņēmējus, bet jebkuru darba devēju un jebkuru darbinieku, kas strādā mazāk nekā pilnu slodzi.

MUN nekropļo konkurenci

Faktiski vairāk nekā 30 000 mikrouzņēmumi, kuros strādā gandrīz 100 000 Latvijas iedzīvotāju, ir otrā lielākā darba devēju grupa valstī uzreiz aiz pašas valsts un pašvaldībām. Viens no valdības pārmetumiem MUN maksātājiem ir konkurences kropļošana, maksājot ievērojami mazākus nodokļus nekā pārējie uzņēmēji. Taču, izdarot vienkāršus aprēķinus, nākas secināt, ka tie ir kārtējie valdības izdomājumi. Daudzi uzņēmēji ar līdzvērtīgiem apgrozījumu datiem, kas atrodas tā sauktajā "parastajā nodokļu režīmā", patiesībā nodokļos samaksā apmēram tādu pašu daļu no apgrozījuma kā MUN maksātāji. Kā tas iespējams? Pirmkārt, nelielie uzņēmumi parasti nemaksā pievienotās vērtības nodokli un ļoti reti, kad maksā uzņēmuma ienākuma nodokli.

Otrkārt, ļoti maza apgrozījuma uzņēmēji nevar atļauties nodokļus no darbinieka algas samaksāt pilnā apmērā, tāpēc maksā minimālo vai pat zemāku algu, bet pārējo summu piemaksā aploksnē vai kādā citā ne sevišķi legālā veidā. Tieši masveidīgo krāpšanu ar darba nodokļiem īpaši mazo uzņēmumu vidū risināja MUN ieviešana – tā padarīja tūkstošus uzņēmēju par legālās ekonomikas sastāvdaļu.

Smagi cietīs ne tikai uzņēmēji, bet arī studenti, vientuļās māmiņas un trūcīgie

Taču divi ministri – Augulis un Reirs – nonāca pie vēl viena paņēmiena, kā labāk ieriebt nu jau legālajiem ekonomikas veidotājiem – MUN maksātājiem. Tā kā MUN maksātāju darbinieki saņemot pārāk mazas sociālās garantijas, šī kārtība esot jāgroza, ieviešot minimālā sociālā nodokļa apjomu par jebkuru – pilnas vai daļējas slodzes – darbinieku. Likums paredz, ka nākamgad par katru darbinieku būs jāmaksā sociālās iemaksas 75%, bet aiznākamgad 100% apmērā no minimālās algas. Nemainoties minimālajai algai, tie ir attiecīgi 97,15 eiro nākamgad un 129,54 eiro aiznākamgad, nerēķinot, vai darbinieks strādā 40 stundas nedēļā vai tikai dažas.

Šī likuma gaidāmās sekas ir smagas – uzņēmēju organizācijas prognozē, ka aptuveni puse MUN maksātāju darbību nāksies izbeigt. Turklāt smagi cietīs visu Latvijas uzņēmumu (ne tikai MUN maksātāju) darbinieki, kuri šobrīd nodarbināti daļslodzē, īpaši tie, kuru prasmes ir nelielas, vai arī veselības stāvoklis vai citi apstākļi neļauj strādāt pilnas slodzes darbu. Tie ir studenti, māmiņas (īpaši – vientuļās), pensionāri, cilvēki ar nopietnām veselības problēmām, kā arī trūcīgie, kuri zaudēs iespēju legāli iegūt ienākumus, pieredzi un attīstīt savas prasmes. Arī vairumā nevalstisko organizāciju darbinieki strādā nepilnu darba slodzi, kas nozīmē potenciāli lielu triecienu arī šim sektoram. Uzņēmēju organizācijas – gan lielās, gan mazās, nevalstisko organizāciju pārstāvji aicina nepārdomāto likumu atcelt.

Tomēr Reira-Auguļa likumu dzelžaini atbalsta arī finanšu ministre Dana Reizniece – Ozola (ZZS), kas vēl vairāk liek domāt, ka tā atcelšana šobrīd ir panākama tikai ar milzīgu sabiedrības spiedienu.

Problēma ir atrisināma, nelikvidējot pusi uzņēmumu

Partija "Latvijas attīstībai" kategoriski iebilst pret šāda veida iniciatīvām un veiksmīgi funkcionējošā mikrouzņēmuma nodokļa iznīcināšanu. Jau 2014. gada nogalē mēs ieteicām risinājumu, kas atrisinātu problēmu ar mikrouzņēmumu darbinieku nepietiekamo sociālo nodrošinājumu, bet nebūtu pamata izraušana no kājapakšas lielai daļai MUN maksātāju. Šobrīd MUN likme ir 9%, un tā atkarībā no mikrouzņēmēja juridiskās formas valsts budžetā tiek sadalīta starp sociālo budžetu (65%) jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) un valsts un pašvaldību pamatbudžetu (35%). Ja šo proporciju pārdalītu par labu sociālajam budžetam (piemēram, līdz 100%), nemainot MUN likmi (atstājot to 9% apmērā), tad izrādītos, ka mikrouzņēmēji vidēji jau tagad sociālās iemaksas vairāk nekā noteiktais minimālais sociālo iemaksu apjoms.

Proti, šobrīd VSAOI iemaksa uz vienu mikrouzņēmuma darbinieku vidēji ir 111 eiro mēnesī, bet, palielinot proporciju par labu sociālajām iemaksām, tie vidēji būtu jau 170 eiro mēnesī (atgādināšu, ka mikrouzņēmumu darbinieku sociālai aizsardzībai nākamgad plāno ieviest sociālo iemaksu likmi 97 eiro apmērā, kas ir gandrīz divas reizes mazāk). Ja MUN likmi paceltu par vienu procentpunktu jeb palielinātu no 9% uz 10%, 95% no mikrouzņēmumos strādājošajiem VSAOI iemaksa būs vismaz tikpat liela kā minimālās algas maksātājiem, bet ceturtajai daļai mikrouzņēmumu darbinieku tās tuvotos tādam iemaksu apjomam, kādu veic no vidējās algas tautsaimniecībā.

Šādā veidā nebūtu nepieciešamības sagraut mikrouzņēmējus, likvidēt daļslodzes un nodarīt lielu triecienu NVO sektoram. Diemžēl valdība stūrgalvīgi dodas sagraušanas virzienā, acīmredzot par savu mērķi uzskatot cīņu nevis par, bet ar darba vietām. Jo mazāk darbavietu, jo vairāk prieka ZZS un Vienotībai!