Piedāvājam iepazīties ar Māras Arājas stāstu par to, kā notika viņas atgriešanās darba gaitās un meitas Billes pierašana pie auklītes. Pieraduma veidošana sākās vēl pirms mamma atgriezās darbā, un, lai arī pa asarai no rīta nobirst gan mammai, gan meitai, Māra uzskata, ka jaunā dzīve sākusies veiksmīgi. Māra savu un meitas pieredzi ir aprakstījusi blogā "Entuziasts", kur iespējams uzzināt arī par citiem viņas piedzīvojumiem ar meitām, viņu audzināšanu un citām viņai svarīgām tēmām.
"Pēdējās nedēļās mums mājās lielas pārmaiņas – sākam jaunu dzīvi, es pa darbiem, Bille ar aukli. Lai gan likās, ka īpaši pārējos tas neietekmēs, tomēr pēc pirmajiem eksperimentiem kļuvis skaidrs, ka mainās visa mājas loģistika un plāni. Uzreiz varu teikt, ir grūti. Vai tas ir tāpēc, ka šoreiz bērnu kopšanas atvaļinājumu es tiešām no sirds izbaudīju, vai tāpēc, ka, kā parasti, sākot ko jaunu ar tik daudz iesaistītiem mainīgajiem, ir nemitīgs stress, kā visu nokontrolēt un saorganizēt. Bet par visu pēc kārtas - vispirms par to, kā Billei ar aukli iet.
Pie Billītes nāk aukle, ar kuru viņa jau ir sadraudzējusies - kad esmu ārpus mājas, par viņu ir pilnīgi mierīga sirds. Tas ir nenormāli svarīgi! Aukles jautājums vispār vienmēr ir ļoti jūtīgs un būtisks – atrast īsto cilvēku, bet man gan ar Katrīnas, gan Billes auklēm ir ļoti paveicies. Abos gadījumos tiku pie ieteiktiem cilvēkiem, kuri ir pazīstami vismaz caur vienu personu, sakrīt uzskati, tāpēc jau satiekoties ir bijis skaidrs, varu uzticēties šim cilvēkam. Runājot par pašu palikšanu ar aukli, Billei līdz šim bija tikai divas uzticības personas – es un Jānis, pie kā viņa ir palikusi ilgāku laika posmu. Ne pie viena cita viņa nekad nebija palikusi pat uz pāris stundām. Tā mums dzīvē ir iekārtojies, ka nav tādā tuvumā radu, kas varētu šad un tad pieskatīt uz brītiņu, viss prasa lielu plānošanu, kuras ietvaros tad kādam jābrauc vismaz 200 kilometru.
Tad nu iepazīšanās ar aukli arī bija rūpīgi plānota – vispirms vienu nedēļu aukle nāca pie mums, kad pāris stundas starp gulēšanām visas kopā dzīvojāmies. Paspēlējāmies, paēdām kopā pusdienas – mēģināju radīt iespaidu, ka aukle ir mums visiem forša draudzene. Jāsaka, ka Bille īpaši nepaļāvās un tāpat palika diezgan aizdomīga, bet parasti pēc kādas stundas bija gatava paspēlēties arī ar aukli, ne tikai aizdomīgi skatīties viņai virsū. Pēc tam dažas reizes šajā pašā starpmiegu laikā Bille palika ar auklīti divatā. Mani satrauca, vai viņa vispār spēs nomierināties no raudāšanas, bet tas esot noticis. Līdz ar to izplēnēja manas lielākās bažas – Bille kliegs visu laiku un nebūs nomierināma.
Atgādinu, ka viņa nekad, nekad nebija palikusi ar kādu citu. Ar Kati man bija skaidrs, viņa raud, bet tikpat ātri nomierinās, ko darīs Bille – man nebija ne jausmas, kas uzdeva papildu stresu. Par laimi, nepamatotu. Pēc pirmās nedēļas ar auklīti Bille raudāja no rītiem, kad gāju prom, kā arī esot bijusi skumja visu dienu, t.i., ieraugot kaut ko, kas atgādina mani, sāk raudāt, satraucās par katru skaņu, tomēr labi ēd, iet gulēt pusdienlaikus un neraud nepārtraukti. Izklausās jau labi. Pēc pāris dienām rīta brēcieni palika trakāki, un līdz ar tiem beidzās skumjas pa dienu.
Billīte labi dzīvojoties, pa dienu neraudot, spēlējas, draudzējas ar aukli, un viss ir forši. Respektīvi -rīta raudāšana par godu man, bet pēc brīža jau viss, smaidīgs, priecīgs bērniņš. Šim biju gatava un zinu, ka tas nozīmē – viss kārtībā, bērns ir sapratis, ka tāda ir jaunā kārtība un, protams, negrib, lai mamma iet prom, izrādot to no visas sirds. Un zina, ka, ja esmu aizgājusi, tad atpakaļ būšu pēc ilgāka laika. Tomēr vienlaikus, ja reiz esmu aizgājusi, uzticas auklei un mierīgi dzīvojas ar viņu. Pirmo nedēļu vakaros Bille, mani ieraugot, uzreiz sāka raudāt, visu vakaru pēc tam pielipusi kā plāksterītis, karājās kaklā, un neko nevarēju padarīt. Bet nu jau viņa mierīgi sagaida mani, "sasveicinās", ielien klēpī samīļoties un aiziet tālāk savās gaitās.
Tad sekoja līdzšinējais stāvoklis, kas mani pārsteidza – cik tomēr viltīgs ir mans mazais viengadnieks. Šķiet sapratusi, ka brēkšanas stratēģija nestrādā, viņa pārgāja uz jaunu – iežēlināšanu. Tagad Bille rītus pavada piespiedusies cieši man klāt, pieglaudusi galviņu, skatoties lielām acīm un klusējot, raudāt sāk tikai brīdī, kad dodu viņu aukles rokās, lai ietu ārā pa durvīm. Un, ziniet, šis ir visgrūtākais posms.
Pēc pirmā tāda rīta izgāju no mājas ar asarām acīs, un vēl visu dienu nāca raudiens, kā atcerējos to mazo, silto, mīksto galviņu. Bet galvenais – pa dienu viņa ir laimīga, ar auklīti labprāt dzīvojas, rāpojot apkārt pa māju, kur vien gribot, drošībai patur auklīti redzeslokā (arī ar mani viņa dara tieši tāpat), bet dažkārt arī ņem un pati aizrāpo uz māsas istabu, kur spēlējas, tik ik pa laikam pārliecinoties, ko dara aukle.
Man šķiet, ka ir izdevies ļoti labi un mierīgi panākt Billes sadzīvošanu ar aukli, ar ātriem rezultātiem. Tas ir nenovērtējams ieguvums, ka pa dienu varu mierīgu sirdi atslēgties no domām par māju, ja tas nepieciešams. Par to, kā tiekam (vai netiekam) galā ar ikdienas rutīnu, uzrakstīšu vēlāk, kad paši tajā būsim iejutušies."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
